fbpx

Melns nav melns, balts nav balts 13

TV raidījuma Labvakar veidotāji Edvīns Inkēns (no kreisās), Jānis Šipkēvics un Ojārs Rubenis
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Vairāku Atmodas laikā nozīmīgu cilvēku vārdi atrodami pirms gada publiskotajā VDK aģentu kartotēkā. Kā to skaidrot, un kā vērtēt viņu devumu Atmodas procesos?

Pauze. Klusums zālē. Tad aizturēti un visbeidzot spēcīgi aplausi. Pazīstamais komentētājs Mavriks Vulfsons tikko no tribīnes Radošo savienību plēnumā 1988. gada jūnija sākumā pateicis, ka 1940. gadā Padomju Savienība okupēja Latviju. «Latvijas liktenis ir determinēts Molotova un Ribentropa līgumā. Tas bija starptautisko normu pārkāpums un, runājot varbūt svešā valodā, Latvijas varmācīga okupācija,» teica Vulfsons un ierosināja presē publicēt 1939. gada augustā noslēgtā pakta slepeno protokolu. Protams, tas nenotika, jo PSRS Tautas deputātu kongress šādu slepenu protokolu esamību oficiāli atzina tikai 1989. gada decembrī, turklāt ar tā paša Vulfsona kā deputāta aktīvu līdzdarbošanos.

Taču Vulfsona runa norāva ventili, un saspiestais gaiss šņākdams nāca ārā — viņš pirmais bija nosaucis okupāciju vārdā. Pateicoties televīzijas translācijai, to redzēja un dzirdēja visa Latvija.

Oficiālā reakcija nebija ilgi jāgaida — 18. jūnijā sanāca Latvijas kompartijas plēnums. Vulfsons apķēza mūsu sociālistiskos sasniegumus, paziņoja akadēmiķis Aleksandrs Drīzulis, bet viens no partijas funkcionāriem Vasilijs Terehovs nosauca Vulfsonu par politisku prostitūtu. Un toreizējais Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo paziņojis: «Tu nogalināji padomju Latviju!», atceras plēnuma liecinieks, LTF līderis Dainis Īvāns. 

14. jūnijā — pēc Radošo savienību plēnuma un pirms kompartijas sanāksmes — naglu padomju Latvijas zārkā vēl iedzina pirmais oficiālais mītiņš pie Politiskās izglītības (tagad Kongresu) nama, pieminot 1941. gada izsūtīšanu upurus. Arī tur runāja Vulfsons. 

Prokurors Jānis Dzenītis partijas plēnumā satracināts teica: «Kāpēc pa TV atļāva viņam uzstāties vairākas reizes un stāstīt latviešu tautai, ka to okupējuši? Latviešiem, ar kuriem es satiekos, starp kuriem es dzīvoju, ir radies iespaids, ka mūs šodien komandē 3—4 žurnālisti: Inkēns, Rubenis, Gavars un Vulfsons. Viņi nosaka kursu, viņi diktē, kā mums domāt, jūtas ļoti brīvi. Un mēs jautājam — kas tad notiek? Kas kontrolē masu informācijas līdzekļus?»

Visi Dzenīša nosauktie bija pazīstami žurnālisti — Mavriks Vulfsons, Jānis Gavars un Edvīns Inkēns darbojās kā politiskie komentētāji, bet Inkēns kopā ar Ojāru Rubeni tobrīd vadīja ļoti populāro raidījumu Labvakar.

Visu četru vārdi tagad atrodami pirms gada publiskotajā Valsts drošības komitejas aģentu kartotēkā. Tāpat kā viņu kolēģis Jānis Šipkēvics, neatkarīgās Latvijas pirmās valdības vadītājs Ivars Godmanis un sabiedrībā cienītais akadēmiķis un zinātnieks Jānis Stradiņš. Visi viņi pieskaitāmi pie Atmodas vedējiem Latvijā. Tiesa, ne viņi vienīgie no Atmodas procesu virzītājiem atrodami čekas maisos, taču viņu devums bija nozīmīgs.

Kā viņu vārdi varēja nonākt čekas kartotēkā? Un kā šo faktu mums vērtēt tagad? Ir kopā ar Latvijas televīziju meklēja atbildi pusgadu ilgā pētījumā.

Diemžēl neviens no sešiem minētajiem cilvēkiem ar Ir nerunāja. Vulfsonam vairs nevaram uzdot jautājumus, jo viņš nomira 2004. gadā, kad VDK kartotēka vēl nebija publiskota. Gan Stradiņš, gan Godmanis, gan Labvakar veidotāji, pērn Ir uzrunāti, sarunu atteica. Vienam arguments bija veselības stāvoklis, citiem — viss jau esot pateikts agrāk, negribas sevi atkal traumēt.

Juta īsto brīdi

1918. gadā Maskavā dzimušais Mavriks Vulfsons bija autoritāte ne tikai padomju Latvijas politisko komentētāju vidū — viņš Žurnālistu savienībā vadīja starptautisko notikumu komentētāju sekciju. Vulfsona lekcijas Mākslas akadēmijā bija slavenas pat to vidū, kuri nebija tās paši dzirdējuši.

Vulfsons, kurš sarkanās armijas rindās karojis Otrajā pasaules karā, savulaik atzinis — priecājies par padomju tankiem Rīgā 1940. gadā, jo ticējis, ka tas būs vairogs pret vācu agresiju. Pēc kara strādājis laikrakstā Cīņa par Ārzemju informācijas nodaļas vadītāju, ilgus gadus televīzijā vadīja starptautisko notikumu apskatu Globuss. Viena no Atmodas līderēm Sandra Kalniete uzskata, ka Vulfsonam par Latvijas patieso vēsturisko situāciju jau sen viss bijis skaidrs. Taču Atmodas sākumā bija nozīme tam, kurš atklāti pasaka par Latvijas okupāciju. «Droši vien to pateikt būtu varējuši daudzi cilvēki, jo tas jau nebija nekāds noslēpums. Jautājums ir — vai to kāds sadzirdētu,» spriež Kalniete.

Bijušais LNNK līderis Einars Repše raksturo Vulfsonu kā «režīma cilvēku caur un cauri, jo ne katram ļāva tiešajā ēterā kaut ko darīt». Citādi viņu vērtē partijas biedrs un bijušais LKP pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks — kā cilvēku, «kas prot piesaistīties vai padoties plūstošajiem vējiem».

Pats Vulfsons atmiņās izteicies, ka neuzskata sevi par uzvarētāju, jo pārāk ilgi piederējis pie tiem, kurus Vinstons Čērčils nosaucis par «gvardi, kas kļūdījusies». «Bet es biju starp pirmajiem, kas to atklāti atzina, un savas kļūdas centos labot,» atmiņu grāmatā Kārtis uz galda! rakstīja Vulfsons.

Kādos apstākļos Vulfsons iekļauts VDK aģentu kartotēkā, tagad nav zināms. Kalniete teic, ka šī piederība noteikti viņam pavēra iespējas, kādu daudziem nebija, — gan braukšana uz ārzemēm, gan pieeja informācijai. 

Vulfsona runu Radošo savienību plēnumā Kalniete vērtē kā uzdrīkstēšanos, taču «tas nebija lēciens bezdibenī». Arī Repše uzskata, ka tas bija labi informēta cilvēka pārdomāts, nevis spontāns solis. «Mēs to uztvērām kā ļoti labu zīmi, ja pat Vulfsons publiski nāk ar tādu iniciatīvu — pirmo reizi pieminēt Latvijas okupāciju. Tātad ledus ir sakustējies, un mums jādara viss, lai palīdzētu tam bez sastrēgumiem aizplūst,» intervijā stāsta Repše. Daudziem tas bija signāls — ir īstais brīdis sākt runāt par neatkarību un darīt visu, lai to sasniegtu.

Jaukais trio

Kad uzstājas jaukais trio, allaž cenšos būt mājās, neeju pie telefona, nepieņemu viesus, viņi jau ir pie manis, un skatos šīs tautā populārākās mazā ekrāna operatīvās žurnālistikas paraugstundas. Tā kādas TV skatītājas viedokli par raidījumu Labvakar citē rakstnieks Andrejs Dripe savā rakstā avīzē Cīņa 1989. gadā, atbalstot autoru izvirzīšanu komjaunatnes prēmijai un uzdodot jautājumu — kur slēpjas Ojāra Rubeņa, Edvīna Inkēna un Jāņa Šipkēvica panākumu fenomens?

Labvakar pirmo reizi ēterā parādījās 1988. gada 31. janvārī, tas bija tapis pēc Maskavas TV raidījuma Vzgļad parauga. Katram no trim vadītājiem bija sava loma. Galvenais cilvēks, «jo viņam ir stratēģiska domāšana», bijis Inkēns, uzskata Īvāns. Inkēns jau bija pazīstams kā politisko notikumu komentētājs. Savukārt Rubenis strādāja televīzijā no 1979. gada un raidījumos Stopkadrs un Risinājumu meklējot atspoguļoja padomju dzīves nebūšanas. Šipkēvics pieaicināts kā populārās mūzikas zinātājs. 

Ir speciālizdevumā 2013. gadā, kas veltīts Latvijas Tautas frontes 25 gadu jubilejai, Rubenis atceras: «Mūsu pirmie raidījumi nemaz nebija politiski. Tas bija informatīvi izklaidējošs raidījums, kurā es runāju par sadzīviskām lietām, Edvīns vairāk par ārlietām, bet Jānis par mūziku».

Raidījums milzīgo popularitāti ieguva ar to, ka žurnālisti padomju nebrīvības apstākļos pēkšņi runāja par svarīgām tēmām, kuras bija tabu. Tas bija jaunums Latvijas žurnālistikā, kas tapis kompartijas pārbūves garā un ar tās akceptu. Totalitārā režīmā tāds raidījums nekad nevarētu rasties, ja tam nebūtu oficiālas cenzūras piekrišanas un saskaņošanas ar centrālkomiteju, atzīst Kalniete. Viņa pieļauj, ka raidījuma veidošanu uzticēt varēja tieši šiem cilvēkiem, jo divi no viņiem tā tapšanas laikā jau bija čekas maisos.

Toreizējos cenzūras apstākļos TV vadība bija izvēlējusies uzticamus kadrus, jo raidījums notika tiešraidē, turklāt skatītāji varēja piezvanīt un uzdot jautājumus. Labvakar veidotāji atceras, ka pirmie raidījumi bijuši jāsaskaņo ar cenzoru Glavļit jeb Galveno literatūras pārvaldi. Taču viņi atradušies privileģētā situācijā — atrādījuši tikai tēmu pieteikumus. Neviens nevarēja zināt, ko tiešajā ēterā galu galā teiks vadītāji.

Tagad visu triju vārdi atrodami publiskotajā VDK aģentu kartotēkā. Par to runāt viņi nevēlas. Rubenis Ir teica, ka visu jau pateicis Ginta Grūbes dokumentālajā filmā Lustrum, proti, par savu vienīgo tikšanos ar čekas kuratoru Andri Nadziņu, kas aģenta kartītē norādīts kā viņa savervētājs. Tas bijis 1989. vai 1990. gadā, kad Rubenis gribējis doties uz Ameriku un Nadziņš prasījis, ar ko viņš tur tiksies. Pirms diviem gadiem Rubenis žurnālam Sestdiena apstiprinājis, ka Labvakar laikā viņi zinājuši, «kāpēc Nadziņš nāk pie mums uz televīziju «vienkārši parunāties»».

Arī Inkēns saistībā ar čeku nejūtas vainīgs, jo par viņu 1994. gadā tiesa atzina — nav apzināti slepeni sadarbojies ar VDK un nav bijis VDK informators. Uz tiesu Inkēns gāja, jo bija ievēlēts 5. Saeimā un 1994. gada aprīlī kļuva par vienu no «čekas piecīšiem» — publiski tika apstiprināts, ka čekas maisos ir pieci deputāti: Inkēns, Aivars Kreituss, Roberts Mīlbergs, Georgs Andrejevs un Andrejs Siliņš.

Pēc augstskolas pabeigšanas žurnālistu elitārajā klubā — Žurnālistu savienības starptautisko komentētāju sekcijā — jauniņo Inkēnu ieveda Vulfsons. Vēsturnieks Jānis Taurēns pētījumā par VDK aģentu tiesu lietām apraksta, kā Inkēns varētu būt nonācis čekas nagos. Par viņu interesi izrādījis čekists Pēteris Ločmelis, kas uzdevies par starptautisko notikumu speciālistu Pēteri Ozolu. Inkēns kā žurnālists 80. gados pabijis Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Ungārijā un Austrijā. No tiesu lietas uzzinājis, ka Inkēns kopā ar operatoru čekas uzdevumā filmējis politieslodzīto Daiņa Lismaņa un Jura Būmeistara čekas izspiesto nosodījumu latviešu emigrantiem — šo filmu televīzijā parādīja 1987. gada vasarā. 

Latvijas prokuroram gan čekists Ločmelis, gan viņa priekšnieks Roberts Anspaks apliecinājuši, ka aizpildījuši Inkēna aģenta kartīti, izvēlējušies pseidonīmu Uģis un sarunājušies ar viņu par mācībām Maskavas Starptautisko attiecību institūtā.

Lai gan šajā lietā figurē vairākas čekistu liecības un pat Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) atrasts aģenta Uģa ziņojums, prokurori galu galā atteikušies uzturēt apsūdzību, jo tiesā čekisti liecinājuši, ka ziņojumu, tāpat kā kartīti, esot safabricējuši. Tāpēc tiesnesis pieņēmis Inkēnam labvēlīgu lēmumu.

LTF līderis Īvāns neizsakās slikti par Inkēna darbību Atmodas procesos un atceras, ka žurnālists piedāvājis frontei kompromisu ar Pilsoņu kongresu, kura rosinātās Latvijas pilsoņu reģistrācijas dēļ bijušas saspīlētas attiecības. «Edvīns teica — mēs to pasludināsim kā rezerves variantu, ja neizdodas parlamentārā ceļā iegūt neatkarību,» atceras Īvāns. Inkēns ļoti daudz runājis ar Ivaru Ķezberu, kurš bijis saistīts ar PSRS drošības dienestiem. «Cik viņi strādāja pret vai par Latviju, tas nav tik vienkārši izšķirams, jo nav tā, ka melns ir melns un balts ir balts,» secina Īvāns un atgādina — toreiz pati kompartijas vadība labvakariešus uzskatīja par novācamiem ienaidniekiem.

Īvāns nepeļ Inkēnu arī par gadījumu ar žurnālistu Juri Kažu, kurš kopā ar Inkēnu lidoja helikopterā un nofilmēja Baltijas ceļu 1989. gada 23. augustā. Varas iestādes Kažu, kurš kā žurnālists tolaik strādāja Zviedrijā, pēc lidojuma «uz mūžu izraidīja no padomju Latvijas», bet «mēs visi zinām, cik īss bija šis mūžs», smejas Īvāns. Toties ieguvums bija milzīgs — tāpēc, ka Inkēns bija Kažu iesēdinājis helikopterā, uzfilmēto Baltijas ceļu ieraudzīja Rietumos, kas tolaik bija pārliecināti Gorbačova atbalstītāji jeb «gorbijomāni», atceras Īvāns.

Inkēns neatkarīgās Latvijas pirmajos gados bija ļoti pietuvināts pirmajam valdības vadītājam Ivaram Godmanim, atgādina Kalniete. Kartīte ar Godmaņa vārdu arī atrodama VDK kartotēkā.

Pirmais valdībā

Godmanis uz aicinājumu runāt par čekas maisiem strikti atteica, tāpat kā Inkēns un Rubenis. Viss jau esot pateikts — viņš nav bijis VDK aģents. Filmas Lustrum uzņemšanā Godmanis, kura tēvs bija leģionārs, stāstījis, ka fizikas studiju 5. kursā čeka viņu aicinājusi darbā. Taču Godmanis atteicies, gribējis palikt zinātnē. 1986. gadā radusies iespēja gadu stažēties Austrijā. Pirms brauciena viņš aicināts uz Izglītības ministrijas ārējo sakaru daļu, kas bija VDK piesegstruktūra. Ar Godmani runājis VDK virsnieks Dmitrijs Meļņičuks, kura paraksts ir arī uz Godmaņa aģenta kartītes, kas gan ir tapusi tikai 1988. gadā. Bijis jāraksta zinātniskās atskaites, tāpat kā to Ir stāstījis ārsts un politiķis Georgs Andrejevs.

Godmanis apjautis, ka zinātnisko atskaišu rakstīšana viņu «ievedusi» aģentu kartotēkā, kad atklājies, ka čekas maisos figurē visi Saeimas vēlēšanās kandidējušie zinātnieki no Cietvielu fizikas institūta un Latvijas Universitātes, kuri PSRS laikā bijuši ārzemju komandējumos, to skaitā Juris Zaķis un Andrejs Siliņš. Paša Godmaņa kartīte nāca gaismā 1998. gadā, kad viņš kandidēja uz Saeimu. Tad arī gāja uz tiesu, kas tajā pašā gadā atzina: Godmanis nav apzināti slepeni sadarbojies ar VDK.

Vēsturnieks Taurēns par šo lietu savā pētījumā raksta, ka Godmanis pat solījis iesūdzēt tiesā bijušo VDK virsnieku Meļņičuku par kartītes noformēšanu, bet Meļņičuks savukārt «noliedza, ka būtu savervējis Godmani, un nevarēja atcerēties, kādēļ reģistrējis viņu VDK aģentu kartotēkā». Par segvārdu «Pugulis» Godmanis varējis pateikt tikai to, ka tāds uzvārds bijis viņa klasesbiedram, kurš traģiski gājis bojā, bet pats Godmanis par segvārda ielikšanu neesot neko zinājis.

Godmanis savu ceļu Atmodas kustībā sāka pēc LTF izveidošanas, kopā ar Vulfsonu liekot pamatu LTF lektoru grupai, kas publiski skaidroja frontes nostāju svarīgos jautājumos — vēlāk kļuva par tās vadītāju, bet pēc tam arī par vienu no LTF līderiem. Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Īvāns personisku iemeslu dēļ atteicās kļūt par Augstākās Padomes vadītāju, šajā amatā ievēlēja bijušo kompartijas sekretāru Anatoliju  Gorbunovu. Varas līdzsvaram LTF vajadzēja deleģēt valdības vadītāju. Kalniete atceras, ka LTF valdē bijuši iebildumi pret Godmaņa kandidatūru, jo ar «Ivaru strādāt bija grūti». Ja viņš ko ieņēmis galvā, tad visiem spēkiem mēģinājis to dabūt, pat ja priekšlikums valdē noraidīts. Uz viņu varēja mazāk paļauties nekā uz citiem valdes locekļiem, atzīst Īvāns. Haotisks — arī tā Godmani raksturo laikabiedri.

Lai gan bijuši vairāki kandidāti, arī Škapars un Jānis Dinevičs, frakcijas sēdē uzvarējis Godmanis, kurš 7. maijā kļuva par valdības vadītāju.

Pretrunīgie Godmaņa raksturojumi saskan arī ar viņa dažbrīd svārstīgo politiku. Škapars atceras, ka Godmanis bijis ļoti mērķtiecīgs, ar labu atmiņu — fiksējis sapulcēs runāto un nācis ar savu nostāju, mācējis kompilēt. Nav baidījies iet pat uz LTF pretinieka «lauvu midzeni» Interfrontes kongresu. Toties nav gribējis, ka LTF 1991. gada janvārī organizē tautas manifestāciju Lietuvas atbalstam pēc padomju tanku asinsdarbiem Viļņā. «Mīļā miera labad,» tagad atceras Īvāns, lai nebūtu asinsizliešanas Rīgā. Godmanis izrādījis lielu pretestību barikādēm, atceras arī Škapars.

Vēsturniece Daina Bleiere Ir teic, ka par Godmani kā piesardzīgu premjerministru tagad var saprast, jo tolaik nevienam nebija skaidra plāna, kā aiziet no PSRS un izdzīvot ekonomiski.

Laikabiedri, lai arī kritizē Godmani personisko īpašību dēļ, uzskata, ka viņam ir lieli nopelni Atmodas kustībā. Einars Repše atzīst — vēlāk viņam kā Latvijas Bankas prezidentam domas ar Godmani nav sakritušas saimniecisko jautājumu risināšanā, taču nekad nav radies iespaids, ka Godmanis apzināti vilktu Latviju atpakaļ PSRS sastāvā vai kā citādi traucētu neatkarības centienus.

Neiedragāja reputāciju

«Nekad neesmu uzskatījis sevi par VDK aģentu vai ziņu pienesēju šai komitejai, nedz arī esmu rakstījis ziņojumus ar paša parakstu vai kādu segvārdu ne par vienu no kolēģiem,» 1995. gada aprīlī vēstulē Valsts prezidentam Guntim Ulmanim rakstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Jānis Stradiņš, atsakoties no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa. Viņš paziņoja, ka nejūtas tiesīgs to saņemt pēc padomju varas vairākkārt respresētās Lidijas Doroņinas-Lasmanes publiski paustās neizpratnes, kāpēc apbalvo tādus cilvēkus, kuru vārdi atrodami VDK kartotēkā. Lasmanei bija piekļuve tobrīd vēl slepenajām VDK kartotēkām, jo viņa strādāja TSDC.

Stradiņš vēstulē atzinās, ka ir «rakstījis zinātniskas atskaites par vairākiem ārzemju komandējumiem» un saistībā ar tiem viņam bijušas «pārrunas ar attiecīgo resoru darbiniekiem, kas gan nav stādījušies priekšā kā VDK darbinieki». 

Stradiņš prezidentam atklāti rakstīja, ka kontakti ar ārzemju kolēģiem varēja būt par pamatu viņa vārda iekļaušanai VDK kartotēkā, taču tas noticis bez viņa ziņas un piekrišanas. «Labi saprotu, ka šis paziņojums iedragās manu reputāciju. Taču tāds nu acīmredzot ir liktenis, ka par visu kādreiz ir jāmaksā, un tas, kas gribējis pajādelēt uz tīģera muguras, riskē nokļūt tīģera midzenī, kā rakstīja prezidents Dž. F. Kenedijs. Mana kļūda ir tā, ka agrāk neesmu painteresējies TSDC par šo lietu. Ceru, ka tie, kas mani pazīst ilgus gadus, neuzlūkos mani par «stukaču», bet tos, kam ir cits viedoklis, par pretējo pārliecināt netaisos,» rakstīja Stradiņš un lūdza viņu atbrīvot no Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļa pienākumiem.

Stradiņš netiesājās. Viņa paziņojumu Ulmanis novērtēja šādi: «Jānis Stradiņš ir un paliek viens no pašiem izcilākajiem, pašaizliedzīgākajiem un dvēselē skaidrākajiem Latvijas dēliem. Un šī vēstule tur nekā nav mainījusi.»

Ir vairākas reizes uzrunāja Stradiņu sarunai par VDK, bet viņš allaž laipni atteica. Tikai apstiprināja, ka viņa vārds bez viņa ziņas kartotēkā ierakstīts 1976. gadā, kad Stradiņš devies Kultūras sakaru komitejas organizētā braucienā uz Kanādu. Stradiņš arī pastāstīja, ka pēdējos gadus mēģinājis sakārtot savu arhīvu — vairāk nekā 100 kastes ar dokumentiem, kuru vidū esot arī paša rakstīto ārzemju komandējumu atskaišu kopijas.

Stradiņa piemērs ir zīmīgs, analizējot, kādi cilvēki bija interesanti čekai. Tie bija aktīvākie, redzamākie, kuriem ir plaši sabiedriskie kontakti, liels draugu un paziņu loks, saka vēsturniece Bleiere. Turklāt viņš brauca uz ārzemēm, tikās ar dažādiem cilvēkiem. Ņemot vērā, ka Stradiņš bija bezpartejiskais, «gluži par velti šādas lietas nenotiek», viņa secina. 

Stradiņa vēstule viņa reputāciju tomēr neietekmēja, jo zinātnieka nopelnus Latvijas neatkarības centienu skaidrošanā, viņa rakstus par Latvijas valstiskumu, sarkanbaltsarkano karogu sabiedrība augstu novērtēja. Acīmredzot arī godīgo atzīšanos par atskaišu rakstīšanu pēc ārzemju braucieniem, tāpat kā to gadu pirms Stradiņa bija izdarījis bijušais ārlietu ministrs Andrejevs.

Kā Noasa šķirstā

Izvērtēt cilvēku atrašanos čekas maisos ar vienu olekti nav iespējams — katram iekļūšana tajos ir individuāla, turklāt totalitārai sistēmai nevar piemērot mūsdienu kritērijus, saka vēsturniece Daina Bleiere. Ja cilvēki, dzīvojot padomju totalitārajā sistēmā, gribēja darīt ko vairāk nekā tiešos darba pienākumus, par to vienmēr nācās maksāt nepatīkamus meslus. «Vai nu maksāji ar savu brīvību, vai ar iespējām kaut ko darīt,» saka Bleiere. Taču tas nenoteica ne cilvēku uzskatus, ne viņu būtību.

Sevišķi tas redzams Atmodas laikā. Latvijas neatkarības ceļā noteicoši bija tie paši cilvēki no radošās vides, kas padomju laikā, piemēram, gleznotāja un Mākslinieku savienības priekšsēdētāja Džemma Skulme un Rakstnieku savienības līderis Jānis Peters. Viņiem uzticējās arī kompartija, tomēr viņi kļuva par Atmodas dzinējspēku. Viņu vārdu nav VDK kartotēkā, un viņi nemaz tur nevarētu būt — abu amati pēc padomju varas definīcijas bija partijas nomenklatūra, ko VDK nedrīkstēja vervēt. «Mēs nebijām disidenti, kas upurēja savu ģimeni, bet balansējām uz sarkanās līnijas,» savulaik sacījusi Skulme.

Krievijas vēsturnieks Ņikita Petrovs, kurš analizējis Latvijas VDK kartotēku, to uzskata par puzli — izliekot kartītes, redzam visu dzīves mozaīku. «Kā Noasa šķirstā tajā ir pārstāvēti visi sabiedrības slāņi, izņemot Latvijas kompartijas CK un lielus partijas funkcionārus.» Faktiski jebkurš cilvēks, kuram bija sakars ar ārzemniekiem un ārzemēm, bija šajos sarakstos, piekrīt Bleiere. Tie ir daudzveidīgi cilvēki, kuru vienīgais kopsaucējs — viņus varēja kaut kā ietekmēt, un viņi darbojās jomās, kas čekistiem bija interesantas.

Mūsdienās joprojām nav skaidrības par motivāciju, cik lielā mērā čekas maisos nonākušo izvēles bijušas piespiestas vai brīvprātīgas. Pēc Bleieres domām, neatkarīgā Latvijā dzimušie nevarēs saprast, kā darbojās totalitāra sistēma un kāpēc tā ir briesmīga, ja to pieredzējušie godīgi to neizstāstīs. Čekas maisu problēma ir tieši nevēlēšanās runāt un pastāstīt savu pieredzi. Tāpēc tagad daudziem rodas iespaids, ka nekā briesmīga jau toreiz nebija — sak’, čekisti falsificēja kartītes, paši sarakstīja ziņojumus… Bet tā nebija. Čeka bija biedējoša — tās rīcībā bija viss valsts varas mehānisms, kā ietekmēt un salauzt cilvēku, bailes tā uzturēja visu laiku. Totalitārā varas kontrole pastāvēja visos līmeņos, sākot no skolas līdz darbavietai. «Tagad mēs pārāk maz uzsveram, ka nebija brīvības, visiem virsū bija vāks. Līdzko gribēji pavērt vāciņu, izsprukt uz ārzemēm, uzzināt par apkārtējo pasauli, uzreiz klāt bija čekas nagi,» saka Bleiere. 

Vērtējot čekas maisus, nedrīkstam aizmirst, ka tie fiksē stāvokli tikai uz 1991. gada augustu, kad neatkarīgās Latvijas institūcijas pārņēma VDK dokumentus. Mēs nezinām, kas pirms tam tika izslēgti no sarakstiem, Bleiere atgādina par šo daļējo patiesību. Viņasprāt, nevar arī teikt, ka visi, kuru vārdi atrodami kartotēkā, reāli bija aģenti. Bleiere ir ļoti skeptiska par kartītēm, kas tapušas 1989.—1991. gadā. «Nezinu, kam būtu jānotiek, lai 1990. gadā piekristu sadarboties ar čeku,» saka Bleiere.

Krievijas pētnieks Petrovs gan oponē viņai — varēja čekas sadarbības vilcienā ielēkt arī pašā pēdējā stacijā un tāpēc jo vairāk ir kauns to atzīt. Viņaprāt, šodien valdītu cits morālais klimats, ja būtu notikusi lustrācija un šie cilvēki būtu varējuši pateikt: «Es darīju vairāk laba neatkarīgās Latvijas nākotnei, nekā kaitēju. Taču es sadarbojos ar PSRS organizāciju, kas iebilda pret Latvijas neatkarību.»

Čekas maisos


Jānis Stradiņš
(1933—2019), akadēmiķis, fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks.
VDK aģentu kartotēkā iekļauts 1976. gada martā.
Segvārds — Egle.
Izslēgts no aģentūras slimības dēļ 1987. gadā.
1988. gadā vadīja pie Latvijas Rakstnieku savienības izveidoto staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju.
Piedalījās Latvijas valsts simbolikas atjaunošanā.


Mavriks Vulfsons

(1918—2004), publicists, politisko notikumu komentētājs.
VDK aģentu kartotēkā iekļauts 1983. gada oktobrī.
Segvārds — Grants.
Izslēgts vecuma dēļ 1988. g.
1988. gadā Radošo savienību plēnumā publiskoja Latvijas okupācijas faktu.
Ievēlēts PSRS Tautas deputātu kongresā, kur iesaistījās Molotova—Ribentropa pakta izvērtēšanas komisijā.
1990. gada 4. maijā kā Augstākās Padomes deputāts nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.


Ivars Godmanis,
fiziķis, LTF politiskās komitejas vadītājs un priekšsēdētāja vietnieks, valdības vadītājs.
VDK aģentu kartotēkā iekļauts 1988. gada martā.
Segvārds — Pugulis.
Izslēgts no aģentūras 1990. gadā, atteicies sadarboties.
1990. gada 4. maijā kā Augstākās Padomes deputāts nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.
Uzņēmās valdības vadību 1990. gada 7. maijā un vadīja to līdz 1993. gada 3. augustam.


Edvīns Inkēns,
žurnālists, politisko notikumu komentētājs.
VDK aģentu kartotēkā iekļauts 1981. gada jūnijā.
Segvārds — Uģis.
Izslēgts 1988. gada septembrī, jo viņu nevar turpmāk vairs izmantot, nav sakaru.
No 1988. gada janvāra veidoja un vadīja TV raidījumu Labvakar.
1993. gadā 5. Saeimā ievēlēts no partijas Latvijas ceļš.


Ojārs Rubenis,
žurnālists, bijušais Nacionālā teātra direktors.
VDK aģentu kartotēkā iekļauts 1988. gada maijā.
Segvārds — Valts.
No 1988. gada janvāra veidoja un vadīja TV raidījumu Labvakar.


Jānis Šipkēvics,
žurnālists, bijušais Radio SWH vadītājs.
VDK aģentu kartotēkā iekļauts 1986. gada februārī.
Segvārds — Pēteris.
No 1988. gada janvāra veidoja un vadīja TV raidījumu Labvakar.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pirmizrāde! Skaties dokumentālo filmu Atmodas labirintā 30. un 31. janvārī LTV!

Foto — Uldis Briedis, Laimonis Martinsons, Gunārs Birkmanis, no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondiem un LETA

Komentāri (13)

traductrice 30.01.2020. 15.14

vērtēt var un vajag tikai pēc darbiem! Vulfsona lielais darbs – “nogalināja Padomju Latviju” ir jāiekaļ akmenī un jāskaita kā mantra! Visi pārējie arī bija un ir 30 gadus sabiedrībā aktīvi pilsoņi, kuru darbus var vērtēt un analizēt. Ne jau VDK kartiņa ir kritērijs, kritērijs ir darbi un to sekas. Man šķērmi metas, kad iedomājos, ka vienai no izcilākajām Latvijas personībām bija (vai būtu) jātaisnojas par “kartiņu”. Un otrādi, VDK kartiņas neesamība nav zīmogs, kas apliecina lojalitāti pret valsti.

+7
0
Atbildēt

1

    Sskaisle > traductrice 30.01.2020. 15.38

    Ja Tu domā Stradiņu, tad nekādam škērmumam nevajadzētu būt, jo kungs pats atzinās un nožēloja un atteicās no jebkādām spekulācijām , ka varētu būt valsts prezidents.
    Šķērmi man metas no tā, ka ap viņu čekisti spieto kā mušas ap saldumpodu.

    Par labvakar puišiem + godmanis , man nav absolūti nekādu šaubu , kam un kā kalpoja un kalpo –
    Tieši viņi man ir simbols, ka Latvija nosaukumu pamainīja, bet lietas būtība palika vecā
    un tieši tāpēc esam tādā pašā gara un miesas nabadzībā kā padomju okupācijas laikā.

    Šorīt LTV1 Zariņš runāja par oik – ka jaunais likums nevis atcels oik, bet ļaus īpašniekiem manipulēt , citiem vārdiem – nevis likvidēs oik, bet ļaus izdzīvot un turpināt pelnīt miljonus uz mūsu visu rēķina .
    Starp citu – man atnācis 3x lielāks rēķins par elektrību – nu skaidrs – valsts kārto , lai lielie zēni var labi nopelnīt

    Jā bet šamējiem dzīve izdevusies – visi miljonāri , kā nesmaidīt, kā nespīdēt – šie varēja runāt un stāstīt ko un kā gribēja, bet redz tie, kas 1991. gribēja nofilmēt patiesību – tos nokilloja ….

    +4
    -2
    Atbildēt

    1

    traductrice > Sskaisle 30.01.2020. 16.00

    tieši to es arī gribu teikt. No šodienas skatu punkta var ļoti labi redzēt darbus, analizēt devumu, interpretēt sekas. Interpretācija var arī atšķirties, tas tiesa. Bet tam NAV sakara ar “kartiņas” zīmogu.

    +5
    -1
    Atbildēt

    0

Atis Priedītis 30.01.2020. 15.26

Neviens īsti nezināja ar ko Atmoda beigsies. Pilnīgi bija iespējams variants ar apcietināšanām un Sibīriju un nekādas neatkarīgas Latvijas valsts. Tieši tāpēc daudzi cilvēki 80.to gadu beigās un pat 90.to gadu sākumā piekrita sadarbībai ar VDK, jo tas deva drošības sajūtu gan teikt patriotiskas runas, gan ja nekas neizdotos, turpināt būt uz “zirga muguras”. Tā arī ir atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu. Arī daudzi vietējā līmeņa LTF grupu līderi ir atrodami “čekas maisos”. Protams, neviens nav sadarbojies un visi ir balti un tīri.

+2
-1
Atbildēt

1

    Visvaldis Mucenieks > Atis Priedītis 02.02.2020. 16.23

    Neesi tik augstprātīgs un nevērtē visus pēc sevis!

    0
    0
    Atbildēt

    2

    Atis Priedītis > Visvaldis Mucenieks 02.02.2020. 16.54

    Diemžēl, tā ir mana personīgā pieredze. Un kaut kā nejūtu to savu augstprātību. VDK mani patiesībā gan garīgi gan fiziski iznīcināja. Un fakts, ka es nevienam atriebties netaisos, bet tikai noskaidrot patiesību jau nu nekādi nesaistās ar vārdu augstprātība. Esmu mēģinājies kontaktēties ar cilvēkiem, kuri zināja par manām vajāšanām vai pat paši piedalījās tajās. Diemžēl, pilnīgi bezcerīgi. Neviens neko neatceras vai kategoriski atsakās ar mani sazināties. Bet es tiešām gribu viņiem piedot, bet izrādās, ka tas nav iespējams.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Visvaldis Mucenieks 05.02.2020. 10.29

    vai dieniņ, Mucenieka kungs – kā nav kauna – tagad taču pat filma ir, kas pierāda,ka Latvijā vara ir palikusi čekas un komunistu rokās .

    Nu pavērojiet un pavērtējiet pats, kas kultūras laukā apkalpo komčekistu eliti?

    Būtu kādus pretargumentus minējis nevis iedrošinājies kaunināt otru par viedokli.

    Cik negodīgi!

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Valdis Freimantāls 07.02.2020. 18.39

Kliķe īsteno totālu genocīdu pret tautu! https://tautastribunals.eu/?p=33716

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort