Jānis Rokpelnis
***
lido mana putra
gājputnu kāsī
visi mani murgi
ievilkti nāsīs
ko lai tagad daru
ar galvas tukšo taru
pelnu putru vāru
apakšzemi aru
pieaug oda spārni
lidinos ar tiem
ikdienībai pāri
pāri laikmetiem
iznesīgi sīcu
vienā sudrabā
tikai mani mīca
atkal dzintarā
smilts runā rupji
negrib veidoties pilīs
tā ka jaunekļiem ar vēderiem lieliem
nav ko sabradāt
zili zaļa no vaiga
jūra dzemdina sirmgalvjus viļņus
kuros šūpojas laivas ar nēzdodziņiem
manam prātam atvadas māj
tas man lieks
neesmu tā privātīpašnieks
izvelk zivteli makšķernieks
tā kā zvīņas tam acīs mirdz prieks
lielāks par ozolu birzīm
kurās trāķiešu pielūgtie akmeņi
nav iebūvēti nekādos pamatos
kas man sūta
kaut kādas jūtas
kuras es nepazīstu
it kā vēl pirkstu zīstu
jāsūta atpakaļ
tikai nezinu kam
jūtos es visnotaļ
kukū un pam pam
