Dažkārt dzīve izspēlē visādus literārus jokus, vai arī pati literatūra šķietami rotaļājas ar autora un lasītāja objektīvo realitāti — Laura Gundara iepriekšējais romāns Cukura nams (1997) un pēc tā motīviem veidotais seriāls pie lasītājiem un skatītājiem nonāca tikai dažus mēnešus pēc mēģinājuma uzspridzināt Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem 80. gados izveidoto Uzvaras pieminekli.1
Teroristiskā akcija toreiz izgāzās, bet jau pavisam drīz ar uzviju atdzima un turpmākajos gados ievērojami transformējās tradīcija 9. maijā vērienīgi svinēt tā saukto Uzvaras dienu jeb Padomju Savienības uzvaru pār fašistisko Vāciju. Latvijas sabiedrība kļuva arvien vairāk sašķelta un pēdējos gados nerimstoši diskutē par to, ko vispār iesākt ar Uzvaras parkā esošo pieminekli, tā (ne)iespējamo modernizēšanu un saglabāšanu fiziskā, demitoloģizēšanu — sociālā izpratnē.
Vēl 90. gados pastāvēja naivi romantisks uzskats, ka abpus sabirzušajam dzelzs priekškaram nākamās paaudzes vairs nesaskarsies ar politizētu demagoģiju un ideoloģiskām nejēdzībām, taču atšķirīgā vēstures interpretācija, mainoties paaudzēm, ir nevis izplēnējusi vai kļuvusi par vēstures kuriozu, bet gan pārdzimusi arvien dzelžainākā, spurainākā un nesalaužamākā pārliecībā.
Šis jautājumu loks ir pietiekami smags un nepatīkams, lai par to vairītos rakstīt dažādu rūdījumu publicisti, kur nu vēl prozists vai dramaturgs. Pētnieciskā rakstā vēsturniekam vai sociologam vismaz ir izredzes tiekties uz objektivitāti, taču kā ar notikumu atspoguļojumu romānā? Latvijas kultūrtelpā par to gatavi izteikties daudzi, taču gandrīz vai vienmēr diskusijas nonāk strupceļā, jo katrai «pusei» ir savs redzējums: kas vieniem ir uzvara, otriem — okupācijas sākums un tāda vai citāda veida represijas turpmākā pusgadsimta šķērsgriezumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.