Stāsts
Vectēvs Rihards Anna III prata lidot. Uzvilcis savas miesaskrāsas garās apakšbikses un izstiepis uz priekšu dūrē sažņaugtu roku, viņš mēdza auļot pa pagalmu saukdams: «Heisā hopsā un uz priekšu!» Tolaik viņš gan vairs lidot īsti nespēja. Vien palēcienā uz brīdi ieķērās gaisā, pirms atkal nokrita uz cietās zemes.
Pa īstam mans vectēvs lidoja kara laikā. Ļoti agrās rīta vai vēlās krēslas stundās viņš apvilka piegulošu formastērpu un mākoņu aizsegā izlūkoja ienaidnieka pozīcijas. Kluss un nemanāms lidoja tik augstu, ka no zemes tik tikko bija saskatāms, bet pats redzēja visu. Katru ielu, katru namu, katru ceļu, katru zirga pajūgu un katru tanku, kas līdz pusei iestidzis purva dūkstī. Tā lidodams, vectēvs kartēs atzīmēja ierakumu līnijas, artilērijas izvietojumu, kājnieku barakas, medicīnas teltis, apgādes līnijas, smagās bruņutehnikas pārvietošanos, upes un ceļus, un virsnieku prieka mājas.
Vectēvs lidoja tik labi, ka vēlāk viņam piešķīra ordeni, ko piespraust pie krūtīm. Ordeni viņš glabāja samta lādītē, jo ņemt to līdzi nebija ērti. Tas nodevīgi sitās pret ribām, mazinot aerodinamiku un draudot kuru katru brīdi nokrist. Lidojumos vectēvs vilka mugurā vien savu piegulošo lidotāja kostīmu, apmetni un lielas slēpotāju brilles. Bez apmetņa varēja iztikt, jo arī tas mazināja aerodinamiku, bet vectēvam ļoti piestāvēja un palīdzēja pavedināt kara laika meičas. Viņas visas sapņoja par staltu kara laika varoni. Mans vectēvs nebija stalts, toties bija varonis sudrabotā apmetnī.
Viņš pielidoja pie jaunu sieviešu logiem, izrieza krūtis, atmeta apmetni un cēli raudzījās nākotnē. Jaunās meitenes ģība un biežāk nekā pieklājas aicināja viņu paviesoties kara laika necilajās guļamistabās, kas smaržoja pēc veļas ziepēm un kumelītēm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.