Sintija Kampāne
***
Saule kā pārkosts rieksts kustas virs zibsnīgas pilsētas
Krūmainas ielas nemanot noveco
Drīz paņems pa akmenim notekas caurulei
Ceļmalas lapai
Un saliks tur iekšā kāpurus
Projām tu neiesi
Un ceriņu pamales nepametīsi
Metāla režģis pastāstīs teiku
Par kādu kas nekad neguļ
Labi tērpti papīri neizceļas ar intimitāti
To ģērbēji pacieš draudīgu vēju
Slepeni noskūpsta ceļu nodzeras zemes
Labi tērpti papīri sagādā liekas stundas
Nederīgas ilgas noklusējamas vainas
Labi tērpti papīri pazīst savus ģērbējus
Paredzams ir to audekls
Neizceļamas plaisas
aļģu paklājiem tīk maigums
daži niedru vadiņi
apslēpj tramīgu suņu smilkstus
skudru akmens noder par uzpurni
pagaidiet paklāji neejiet prom
Ar klusu brīzi ar nejaušu plūsmu
Šūpojas ķiršu porcelāns
Saplok zosu spalvas uz lūkām
Sniedzas pirkstgali jāiet tālāk
