Latvijas Neatkarības kara notikumos 1919. gadā saskatāmas zīmīgas sakritības
Cīņas un uzvara pār Pāvela Bermonta komandēto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju 1919. gada oktobrī—novembrī bija asiņainākās Latvijas Neatkarības karā (1918—1920). Šajās kaujās Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 vīru.
Vienlaikus tā ir arī mūsu armijas lielākā uzvara tās pastāvēšanas vēsturē. Šīm kaujām ir milzīga simboliska vērtība, iekrāsojot aizsalušās Daugavas abus krastus asinssārtos toņos. Tās tikušas aprakstītas, apdzejotas un iemūžinātas kinolentēs. Ar tām joprojām saistās daudz nezināmā; daudzi jautājumi par šo kauju norisi palikuši bez atbildes un varbūt nekad līdz galam netiks atbildēti (piemēram, kāda bija Bermonta motivācija uzbrukt Rīgai; kāpēc viņa armija pēc pirmajām sekmēm apstājās Daugavmalā u. c.).
Kuru uzvaru svinēt?
Ar ko parasti asociējas vārds «bermontiāde»? Vairumam cilvēku droši vien ar 11. novembri un Lāčplēša dienu, kas «iesilda» galveno valstssvētku mēneša pasākumu — 18. novembri — Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu. Iespējams, tāpēc ne vienam vien, pat vēsturnieka izglītību guvušam cilvēkam, mēdz jukt, kādā secībā viss noticis. Vai vispirms Lāčplēsis pieveica Melno bruņinieku, un tad tika dibināta Latvijas valsts, vai otrādi?
Otrs jautājums ir — kāpēc gan 11. novembrim dots Lāčplēša dienas nosaukums un tā padarīta par galveno Latvijas Neatkarības kara piemiņas dienu, faktiski arī mūsu bruņoto spēku galvenajiem svētkiem? Pirmos deviņus valsts pastāvēšanas gadus, līdz pat 1928. gadam, 11. novembris nemaz nebija oficiāli atzīta svētku diena.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.