Kultūras daļa valsts makā

Kādi faktori un kritēriji ietekmē kultūras nozarei atvēlētās valsts budžeta naudas lielumu? Kā kultūras dzīvā procesa nodrošinātāju redzējums par Latvijas kultūras finansēšanu atšķiras no uzņēmēju un finansistu uzskatiem?

Žurnālistes Aijas Cālītes un Domuzīmes redaktoru vadītā sarunā piedalās:
Mārtiņš Āboliņš, bankas Citadele ekonomists;
Normunds Bergs, uzņēmējs;
Haralds Matulis, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs;
Ilonda Stepanova, ekonomiste;
Ieva Struka, teātra zinātniece un literatūrzinātniece;
Edgars Vērpe, Valsts kultūrkapitāla fonda direktors.

Cik daudz laika interesei par norisēm kultūrā atvēl cilvēki, kuri ikdienā strādā citās jomās?
Mārtiņš Āboliņš. Tas ir ļoti individuāli. Man pašam šī interese — tas, kam pievēršu uzmanību un sekoju līdzi — ir šauri profilēta un konkrēta. Ir jādara ikdienas darbs, ģimenē ir mazi bērni, un tad — cik daudz brīva laika atliek, tik ir. Kultūras norises nav jautājums, ko savā ikdienā darba pauzēs regulāri apspriežu ar kolēģiem bankā. Plašākas sarunas drīzāk esmu piedzīvojis, kad strādāju valsts pārvaldē. 

Kā izprotat jēdzienu «nacionālā kultūra»?
Ilonda Stepanova. Mans pēdējais nacionālās kultūras baudījums bija filma Oļegs, bet tā ir filma, kurā runā piecās sešās valodās, kurā operators ir polis, — vai tā ir nacionālā kultūra vai nav? Man ļoti patīk tas, ko Nacionālais teātris dara Jaunajā zālē. Es varbūt esmu ļoti tradicionāls cilvēks — man patīk teātris, man patīk kino. 

Haralds Matulis. Kad sakām «kultūra», es redzu, ka ir trīs dažādas lietas, ko saucam šajā vienā vārdā. 

Viens — Dziesmusvētki, tautas māksla un tradīcijas, cilvēku iesaiste dažādās kultūras nodarbēs, kas viņiem pašiem ir interesantas un vajadzīgas, — šis segments uz pašiniciatīvas pamata kaut kādā mērā pastāvēs vienmēr. Protams, ir labi, ja valsts var reaģēt uz sabiedrības vajadzībām un šo procesu arī finansēt un atbalstīt. 

Otrs ir profesionālā kultūra, kas sniedz mākslas baudījumu, — teātri, kino, Prāta vētras koncerti un tamlīdzīgi. Šeit arī daļēji Latvijas cilvēki jau balso ar savu maciņu, pērkot biļetes un tā finansiāli atbalstot to, kas viņiem patīk. Taču būtisks ir arī valsts līdzfinansējums, lai profesionālās mākslas radīšana nebūtu īsā saitē atkarīga tikai no iespējas konkrēto produktu pārdot. Jo tad mēs ātri nokļūstam pie vienveidīga, vienkāršota un notrulinoša produkta. 

Trešais ir avangards un laikmetīgi meklējumi. Šīs jomas pastāvēšanai ir visgrūtāk. Jo Latvijas mazajā tirgū nekad nebūs pietiekami daudz pircēju, lai šādi kultūras produkti, lai cik izcili, būtu rentabli. Manā skatījumā Latvijas valsts interesēs ir nodrošināt visu šo trīs kultūras jomu attīstību.

Kāda ir ekonomikas un kultūras saikne, ja runājam par valsts finansētu kultūru?
Normunds Bergs. Sabiedriskajai naudai vajadzētu finansēt lietas, kas nepieciešamas lielākajai sabiedrības daļai. Un tad ir nišas lietas. Rodas arī jautājumi: kāpēc, piemēram, sabiedrībai finansēt to, ka es vēlos uzkāpt Džomolungmā? Vai robotikas čempionātu. Ja sanāk samest to kolekti, tad izdodas, ja ne — nesanāk. 

Tā ir Latvijas atšķirība no Eiropas un ASV, ka mums nav t. s. vecās naudas — kad vairākas paaudzes uzkrājušas naudu un jaunie vairs negrib turpināt biznesu, bet iegulda naudu kultūrā. Latvijā mecenātus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. 

Tas mainīsies, un tā lieta ir jāpārdzīvo. 

Tikko runā par publisko naudu, man patīk reducēt — ir zvejnieku ciematiņš ar 100 iedzīvotājiem, visiem jāiet zvejot un jāstāda kartupeļi. Vienu dakteri var uzturēt, ugunsdzēsēju. Bet cik tos dziedātājus, dejotājus un pasaku stāstītājus var uzturēt? Vai mums vajag sešus teātrus no valsts budžeta un vēl operu? Kurš būs tas nelietis, kurš ņemsies kaut ko aiztaisīt? 

Edgars Vērpe. Tas ir mīts par ASV, arī tur līdzās vērienīgam mecenātismam ir valsts finansējums kultūrai. 

Par pārmaiņām, kuras jāgaida un kuras jāpārdzīvo, — mūsu nācija nepārtraukti dzīvojusi pārmaiņās. Tomēr Kultūras fondu Latvijā nodibināja uzreiz jau 1920. gadā, kad Neatkarības karš vēl nebija beidzies. Pie varas bija cilvēki, kuri saprata, kāpēc kultūra ir vajadzīga — jo tā ir nācijas mugurkauls. Ja nav kultūras, tad nav nācijas. Ja mēs runājam par nacionālu valsti, tad kultūra nosaka šīs valsts pastāvēšanas būtību. Ja tās nav, ja to nefinansē, tad par nacionālu valsti varam aizmirst. 

Latvijas izveidotāji baroja tautu par amerikāņu naudu, tajā pašā laikā nodibināja Kultūras fondu un deva māksliniekiem stipendijas, piemēram, lai tie aizbrauc uz Franciju un apskatās, ko citas kultūrtautas labvēlīgākos apstākļos ir radījušas. Drīzāk tāpēc, ka saprata — tas tautai ir visātrākais attīstības ceļš: no zemniekiem līdz nacionālās inteliģences tapšanai. Tur bez kultūras nevaram. Ja kultūru atmetam, tad arī no nācijas nekas vairs nepaliek. Vai šāda izpratne mūsdienu Latvijā pastāv?

Nacionālai valstij ar tik lielu iedzīvotāju skaitu, cik mums ir, nav izejas — tai jāfinansē kultūra. Jautājums — kādā apmērā?

Ieva Struka. Gan kultūras, gan finanšu jomas cilvēkiem un ierēdņiem būtu jāatbild uz jautājumu — kādu mēs vēlamies Latvijas kultūru? Un vai Francijā vēlamies baudīt franču, Somijā somu kultūru vai tomēr makdonaldu? Mēs paši taču citās valstīs meklējam tieši to specifisko. Arī pie mums brauc meklēt atšķirīgo, un mēs to spējam piedāvāt.

Ja pašiem trūkst pārliecības, ka kultūra Latvijā ir nopietni jāfinansē no valsts maka, jāpaskatās, kas notiek citur, jāgūst tam apstiprinājums. Piemēram, teātrī ir iespējams nopelnīt ar izklaides žanra izrādēm, to neviens neapstrīd. Bet kādās proporcijās līdzās mākslai jāpastāv izklaidei? Jābūt kompensācijas mehānismam, kas ļautu pastāvēt mākslas daudzveidībai.

Bet cik lielu valsts budžeta daļu atvēl kultūrai? Un ko īsti šajā kultūras budžetā iekļauj?
M. Ā. No kopējā valsts budžeta kultūras nozarei Latvijā tiek atvēlēti gandrīz 4,5%, kas ir gana daudz. Eiropā kultūras nozarei no budžeta proporcionāli vairāk tērē tikai igauņi un ungāri. Taču no malas šī kultūras budžeta veidošanu un tā saturu ir ļoti grūti saprast. Informācija ir fragmentāra un nepārskatāma, tādēļ ir grūti novērtēt, cik tērējam cilvēkiem un ēkām un kā tas salīdzināms ar kaimiņiem. 

Par budžeta veidošanu kopumā es teiktu, ka mums valstī nav stratēģiska skatījuma, ko gribam no katras nozares un cik esam gatavi par to maksāt. 

Ir divi veidi, kā mūsu valstī sadala naudu. Ārējie faktori, piemēram, NATO prasības aizsardzībai, un otrs — pēc lielākā bļāvēja principa. 

I. Stepanova. 2017. gadā izdevumi kultūras pasākumiem Latvijā veidoja 3% no kopējiem vispārējās valdības izdevumiem¹, kas līdztekus Igaunijai un Ungārijai (abās izdevumi kultūras pasākumiem veidoja 2,6% no vispārējās valdības izdevumiem) ir augstākais rādītājs ES-28. 

Kultūras ministrijas budžets veido vidēji 1,7% no valsts budžeta izdevumiem jeb aptuveni 0,5% no iekšzemes kopprodukta. Kultūras ministrijas budžetā ir paredzēti izdevumi kultūrizglītībai, kas funkciju griezumā tiek attiecināti uz izglītības nozari. Šajā budžetā tiek plānoti līdzekļi arī sabiedrības integrācijas un mediju politikas realizācijai, tāpat kultūras infrastruktūras atjaunošanai un VKKF darbības nodrošināšanai. 

Runājot par Kultūras ministrijas budžeta izmaiņām pēdējos gados, apjomīgs finansējums bija paredzēts Latvijas simtgades svinībām. 2020. gada budžetā lielākais palielinājums paredzēts darba samaksas pieauguma nodrošināšanai kultūras nozarē nodarbinātajiem. 

Budžeta procesā diskusijas par papildu finansējumu vienmēr ir saspringtas, jo vajadzību ir daudz, bet līdzekļi ir ļoti ierobežoti.

Cik lielu daļu budžetā apēd kultūras infrastruktūra, kas saistīta ar lielajiem celtniecības projektiem, un cik liela daļa tiek t. s. dzīvajam procesam jeb kultūras darbinieku darba apmaksai? Lielo kultūras būvju projektos tiešā veidā vislielākā ieguvēja ir celtniecības nozare, kas, iespējams, ir arī viena no korumpētākajām nozarēm Latvijā. Piesegties ar kultūras vārdu kļuvis ļoti izdevīgi.
I. Struka. Tas ir jautājums un pārmetums gan iepriekšējiem kultūras ministriem, gan akmens Daces Melbārdes dārziņā. Būvēm tika dota priekšroka, investēja tikai infrastruktūrā, bet kultūras nozares darbiniekiem piecus gadus iesaldēja jau tā krīzes laikā stipri apcirptās algas. Turklāt par to nedrīkstēja pat skaļi runāt. 

Nu ir brīnišķīgas būves (te es domāju arī atjaunotos lauku kultūras centrus), tās turpina atjaunot un celt, tikai bīstami tuvojas brīdis, kad vairs nebūs cilvēku, kas tajās strādās, jo jaunieši neizvēlēsies kultūras un mākslas nozares kā profesiju. 

M. Ā. Šis gadu no gada mainās atkarībā no tā, vai tiek īstenoti kādi lielie projekti. Būvju un algu jautājums ir īpaši aktuāls, ja papildu nauda tiek piešķirta no ES fondiem, jo to var tērēt investīcijām, bet ne algām. Tādēļ var šķist, ka finansējums ir liels. Taču kultūras jomā strādājošie to savā bankas kontā neredz.

Vienlaikus šķietami lielais kultūras nozares finansējums savā ziņā ir arī reģionāls jautājums, jo, līdzīgi kā ar izglītības iestādēm, pašvaldībām ir jāuztur bibliotēkas, kultūras nami un citas ar kultūru saistītas funkcijas visā Latvijā.   

Vai kultūras nozares finansēšana ir valsts atbildība vien?
H. M. Es nedomāju, ka valstij ir pienākums kaut kur naudu tērēt. Manuprāt, kultūras nozares finansēšana saprātīgā apjomā nevis ir valsts atbildība, bet ilgtermiņā ir sabiedrības un Latvijas kā nacionālas valsts interesēs — ja mēs nopietni plānojam un gribam nākotnē runāt latviski. Ja mēs nopietni runājam par «latvisko dzīvesziņu», nevis vienkārši par vitalitāti dzīvot — jo kādi cilvēki jau šajā teritorijā dzīvos arī pēc 50 gadiem. 

Un reizē tā noteikti nav tikai valsts pārvaldes atbildība vien. Tāpēc es ar simpātijām skatos, piemēram, uz Satori precedentu, kas aicina savus lasītājus ziedot portāla kvalitatīvai uzturēšanai. Konkrētie 20 vai 50 eiro no cilvēka, iespējams, nebūs portālam finansiāli tik nozīmīgi kā 5000 eiro, ko var atļauties ziedot pārticis uzņēmējs, taču tas veido kopienu, iesaistes sajūtu un arī sapratni — ja es gribu kvalitatīvu kultūras produktu, esmu gatavs piemaksāt.

I. Stepanova. Ņemot vērā daudzās vajadzības, diez vai ir iespējama situācija, kad valsts budžets kaut kad pilnībā varēs nepieciešamajā apjomā nodrošināt kultūras nozares finansēšanu. Pastāv tomēr vēlme kaut mazliet, bet finansēt visu tā vietā, lai finansētu pienācīgā apjomā būtiskāko. 

M. Ā. Latvijas ekonomikā līdz šim ir bijis maz pašiem sava kapitāla, un savā attīstībā esam bijuši ļoti atkarīgi no ārvalstu investīcijām, tādēļ no privātā sektora lielu ieguldījumu kultūrā gaidīt ir grūti. Šobrīd Latvijā strauji aug IT nozare, un pasaulē šī nozare koncentrējas lielās pilsētās, jo tajā strādājošajiem profesionāļiem cita starpā ir svarīga arī daudzveidīgas kultūras pieejamība. 

Iespējams, finansējot kultūru, mēs palīdzam attīstīties nozarei un cilvēkiem, kas nākotnē varēs piedalīties kultūras finansēšanā. 

Ko nozīmē formulējums «saprātīgi un samērīgi no valsts budžeta finansēt kultūru»? No kā izriet vērtējums par to, cik lielu budžeta pīrāga daļu kultūra būtu pelnījusi?
E. V. Runājot par VKKF finansējumu, kārtējo reizi varam paskatīties uz igauņiem, kas pret savu nacionālo kultūru attiecas daudz nopietnāk par latviešiem. Igaunijas VKKF finansējums ir pie 30 miljoniem eiro, bet tur iekļautas arī lietas, ko Latvijas VKKF nefinansē. Salīdzinoši ar to, ko mēs pildām, viņiem ir divreiz lielāks budžets — ap 20 miljoniem eiro. 

N. B. Jāsaprot arī pašai kultūras nozarei — fiziski tajā kopējā čupā vairāk naudas nebūs. To var tikai dažādos veidos pārdalīt. Tāpēc katru gadu rudenī tā vai cita nozare kliedz. 

E. V. Manuprāt, ir skaidrs arī pilnīgi pretējais. Es varu pierādīt ar skaitļiem, ka kultūra pelna. Tie paši teātri pelna vairāk, nekā valsts tajos ieliek. Vienkārši ir ļoti šaurpierīgs skatījums uz kultūras nozari, it kā tā nauda, kas tiek ielikta, netiek dabūta atpakaļ. 

Cēsu festivāla piemērs. Cēsīs Juris Žagars sāka taisīt savu mākslas festivālu, un mēs prasījām pārskatu, kur tā valsts nauda paliek un kāds ir labums Cēsīm. Parādījās unikālas lietas. Valsts Žagaram iedod 30 000 eiro, kamēr festivāla budžets ir 120 000. Viņš piedalās Eiropas finansējumu konkursā un atrod naudu arī tur. Ja valsts ieguldījuma nebūtu, viņš nevarētu neko sākt, lai dabūtu papildu ieguldījumu. No tiem 120 000 valsts atgūst PVN un atgūst savu ieguldījumu atpakaļ. Turklāt to mēnesi restorāni strādā, cēsnieki saņem ienākumus… Nākamajā gadā pilsētā paralēli festivālam notiek vēl 10 pasākumi. Un tur, kur ir tā kultūras vārīšanās, tur rodas vēl. Ne velti Cēsis pretendēja uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Bija ļoti viegli saprast, cik izdevīgs Cēsīm ir šis kultūras pasākums, kurš reāli dod peļņu gan pilsētai, gan valstij. 

Par to man gribas runāt: kultūrai it kā negribam dot, bet patiesībā muļķīgā kārtā nesaprotam, ko kultūra dod mums pretī. Mēs redzam tikai burtiski, kailus ciparus: iedevām 100 000, atpakaļ biļetē dabūjām 20 000. Kur paliek tie 80 000, nav ne mazākās nojausmas. Kad cēsnieki parāda, kur tie paliek, izrādās, ka valsts ir vinnētāja, turklāt trīskārtīga. 

N. B. Šajā gadījumā Cēsis vinnēja, valsts palika pa nullēm. 

E. V. Valsts tomēr bija tā, kas dabūja visvairāk, un gribētos, lai cilvēki to saprot. Rīgā mēs nekad nevarēsim sarēķināt, ko ekonomikai dod Nacionālais teātris, jo nevienam nav skaidrs, ko ekonomikai dod, ja teātri apmeklē vēsturnieks, biznesmenis vai ekonomists. To mūsu ekonomisti vispār nemodelē.

N. B. Vienīgais, kā to pateikt, — aprēķināt, cik no ārpuses atbrauc, lai šo kultūru patērētu. Kino ir ļoti labs piemērs. Pēdējos gados Rīga dod naudu kino uzņemšanai, un tad var redzēt ārzemniekus, kuri te brauc, filmē filmas, izmanto vietējo infrastruktūru. Ja gribas paskaust — lietuviešiem šī industrija ir ļoti attīstīta. 

M. Ā. No ekonomikas viedokļa kultūra ir iekšējais patēriņš. Visa nauda paliek uz vietas, nevis kā nopērkot jaunu telefonu, kad nauda aiziet ārpus valsts. Dāņi, piemēram, apliek ar ļoti lielu nodokli automašīnas, ko paši neražo. Līdz ar to cilvēki pērk lētākus auto, un vairāk naudas paliek iekšējā ekonomikā.

I. Struka. Tagad ir 2019. gads, Skroderdienas Silmačos Blaumanis uzrakstīja 1902. gadā, un tā ir visu laiku visejošākā luga Latvijā. Un tā neinteresē ķīniešus, vāciešus vai amerikāņus, bet vai tāpēc to nespēlēt? 

E. V. Ko eksportē holandieši? Van Gogu, kurš dzīvoja un nomira nabadzībā. Mūsdienās uz Amsterdamu brauc miljoniem tūristu, lai skatītos viņa darbus. Van Gogs pirms vairāk nekā 100 gadiem savai valstij iedeva daudz vairāk nekā jebkura ekonomika vai tirgus attiecības var iedot. Van Goga gleznas ir visdārgākās pasaulē, to pievienotā vērtība, salīdzinot ar telefonu, 100 gadu laikā ir pieaugusi tūkstoškārtīgi — no nulles līdz kādiem 100 miljoniem. Parādiet man vēl vienu lietu pasaulē, kas tā spētu pieaudzēt pievienoto vērtību.

N. B. Tā ir cūcene! Bizness ir haizivs formalīnā un Damjens Hērsts.

Kālab labvēlīgāka attieksme ir pret biznesu, kuram arī dažādos konkursos piešķir valsts budžeta naudu? Atšķirībā no kultūras projektiem biznesa projekti mēdz arī bankrotēt.
N. B. Biznesam nevajag dot! Biznesos grantu dalīšana ir tāds velna sociālisms un nodara milzīgu postu. Ir vesela konsultantu šlaka, kura iesitusi roku uz projektu rakstīšanu, kuriem kopumā ir ļoti maz saistības ar reālo dzīvi, ar īstenību. Bet Latvija no tā nevar izlēkt ārā, jo šobrīd to dara visa Eiropa. 

Mākslā un kultūrā pastāv dilemma: kurš būs tas kritiķis, kurš lems, kam dot un kam nedot valsts naudu. Fundamentālo zinātni finansē pēc projektu principa, naudu dabū tikai viens no 20 pieteikumiem. Nenormāli jāizlokās rakstīšanas un pamatošanas sadaļā. 

Es piekrītu, ka visādas dullības mākslā būtu jāfinansē saprātīgā proporcijā, bet jautājums — pēc kādiem principiem? Kurš ir tas soģis, kurš teiks, ka tā, lūk, ir tīra manta un tā tur nav. 

E. V. VKKF strādā tā — profesionāļi izvērtē, vai tas projekts ir vai nav jāatbalsta, jautājums tikai par naudas apjomu. Un labi, ka tāda iespēja mums šodien ir. Esmu dzīvojis laikā, kad nekā tāda nebija. Man liekas — par maz būs vienmēr. 

Slikti ir tas, ka blakus atrodas Igaunija… Saprast, kāpēc viņi finansē kultūru divreiz lielākos apjomos, ir ļoti grūti. 

Ierēdņi mums pārmet: kāpēc visu laiku to Igauniju piesaukt? Tāpēc, ka redz, ka tur notiek kaut kāda attīstība. Viņi virzās uz priekšu straujāk par mums, mēs slīkstam korupcijā un vēl kaut kādās lietās. Un tagad es dzirdu, ka mums vajag piecas reizes palielināt naudu partijām tāpēc, ka tā ir Igaunijā! Viss notiek!

Kad runa ir par VKKF, tad Finanšu ministrija saka — mums tur viss jau smalki sarēķināts uz priekšu, un četrus miljonus iedot jums mēs nevaram, bet nauda politiskajām partijām aizies kā pa sviestu. Tur var muldēt bez seguma, bet kultūras nozarei vienmēr jāatrod fundamentāli pamatots segums, kāpēc naudu tiešām vajag. 

N. B. Varbūt ir vērts paskatīties, ko igauņi nedara, un novērtēt, cik ilgā laikā mēs to varam nedarīt. Domāju, ka absolūtajos skaitļos Igaunijas kultūras budžets ir mazāks. Arī igauņu skolotāji saņem vairāk. Jo viņiem ir divreiz mazāk skolotāju uz divreiz lielāku skolēnu skaitu. 

Vai tiesa, ka finansisti un uzņēmēji kultūras jomā strādājošos uzskata, teiksim, par ne visai nopietna un šķietami vienkārša darba darītājiem? Kāpēc šo divu slāņu cilvēki tik maz sarunājas, reti nonāk ikdienišķā saskarsmē un pavisam reti saprotas?
H. M. Tas ir mūžīgais jautājums kultūras nozarē Latvijā — kā panākt, lai ekonomisti un Finanšu ministrija labāk saprot kultūru? Bet, jāsaka, tas ir arī diezgan aizbildniecisks uzstādījums, ar kuru kultūras nozare bieži nāk pie lēmumu pieņēmējiem, — saprotiet taču, ka kultūra ir svarīga, mīliet to! Tā, it kā uzņēmēji, ekonomisti vai politiķi kaut ko «nesaprastu».

Tā nav veiksmīga dialoga stratēģija. Jo patiešām — ir cilvēki, kam ir citas intereses, citi vaļasprieki, un tas ir jāpieņem. Jo no labēji ideoloģiska, ekonomiska skatpunkta kultūra izskatās tieši tā, kā tikai vēl viena izvēle starp citiem iespējamiem hobijiem. Un, ja kādam patīk ar to kultūru nodarboties, lai tak viņi to dara; bet kāpēc tam ir jāprasa nodokļu maksātāju nauda?

Mana pragmatiskā atbilde — ļaujiet Kultūras ministrijai ar to nodarboties, rakstīt stratēģijas, pamatot, prasīt un iegūt lielāku finansējumu kultūras nozarei. Un pēdējos sešus gadus Kultūras ministrijai ar to ir veicies visai labi. 

Savukārt saturiskajai diskusijai jau vajadzētu būt Kultūras ministrijas un kultūras nozares starpā — kā šo iegūto finansējumu tērēt, kur visvairāk šobrīd nepieciešams ieguldīt. 

I. Stepanova. Es pieļauju, ka distancētība pastāv arī tāpēc, ka no ekonomista un finansista skatpunkta kultūra ir viena no daudzajām nozarēm līdzās, piemēram, vides aizsardzībai vai lauksaimniecībai. Un domāšana darbojas uz nozaru salīdzināšanu, nevis tikai vienas nozares izvērtēšanu.

M. Ā. Regulāri tiekos ar uzņēmējiem un, protams, dzirdu daudz pārmetumu valstij par neefektīvu līdzekļu izlietošanu. Ierēdņu un skolu ir par daudz, pašvaldības neefektīvas… Bet par kultūras jomu es pārmetumus neesmu dzirdējis. 

Neizpratne gan varētu būt, jo kultūras darbinieki ir starp tām profesijām, pēc kurām privātajā sektorā nav pieprasījuma vai tas ir mazs. Tātad finanšu rādītāji neļauj mums salīdzināt kultūras darbinieku devumu sabiedrībai ar tādām profesijām, kurās ir konkurence ar privāto sektoru, piemēram, finansistiem vai IT darbiniekiem. 

Valstij šis konkurences trūkums ļauj kultūrā maksāt mazākas algas, lai gan tajā strādājošo izglītības un prasmju līmenis nebūt nav zemāks. 

I. Struka. Man šķiet svarīgi runāt par šādu aspektu: kad es pārrēķinu savas darba stundas teātrī un to, cik maksā mūsu mājas sētniekam, saprotu, ka būtībā strādāju par sētnieka algu. Tāpēc es noraidu pa laikam publiski izskanošo formulējumu, ka «kultūra ir pārfinansēta», jo ļoti liela kultūras cilvēku daļa, kas turklāt ir ar labu izglītību, ir talantīgi un kuru darba rezultātā rodas liela pievienotā vērtība, saņem tādus pašus minimālos ienākumus, kādus maksā ļoti vienkārša darba darītājiem. Provokatīvais sauklis «samazinām kultūras budžetu!» nekādi neatbilst šo cilvēku reālajai situācijai. 

Taču arī nerentablajās jomās jābūt iespējai rasties izcilībām.

Kā rodas šis lētais darbaspēks kultūrā? Kultūras cilvēki tomēr arī paši ir atbildīgi par šo situāciju, jo samierinās: «Ja es badā nenomirstu, es esmu laimīgs.»

I. Stepanova. Būtu jānošķir, vai runa ir par budžeta iestāžu darbiniekiem vai valsts kapitālsabiedrībā strādājošajiem. Budžeta iestādēs strādājošo darba samaksa būtu jārisina visā valsts pārvaldē kopumā, diemžēl tā īsti tas nenotiek. Savukārt, ja tās ir valsts kapitālsabiedrības, tad — cik lielā mērā valstij jāiejaucas, nosakot algu līmeni teātrī vai koncertu apvienībā? Jo faktiski tās ir biznesa struktūras, kuras par to var lemt pašas.

Vai pareizāk nebūtu valsts budžeta finansējumu piešķirt radošā procesa nodrošināšanai, nevis no valsts puses nosakot, kādā apjomā ir jānodrošina algas pieaugums? Piemēram, 2020. gada KM budžetā plānota izdevumu prioritāte, kas paredz atalgojuma palielināšanu kapitālsabiedrībās nodarbinātajiem, nevis, piemēram, bērniem domātu izrāžu iestudēšanai. 

E. V. Jebkurā profesijā darbojoties, ir svarīgi, lai tas sniedz kādu gandarījumu. Citādi neredzu nekādu racionālu pamatu tam, ka cilvēki kultūras jomās ilgstoši strādā maz apmaksātus darbus. Turklāt arī kultūrā ir dažādas gradācijas. 

Viszemāk apmaksāta laikam ir literatūra, bet mūzikā nebūt tā nav, arī citas mākslas sfēras internacionalizējas. Vizuālajā mākslā cilvēkam vispār nav vērts censties kļūt par labāko Latvijā, bet jācenšas izsisties pasaules mērogā. Tomēr tas, ka jābūt ne tikai izcilībām, bet arī «barotnei», no kā šīm izcilībām izaugt, nebūtu apšaubāms. 

Tāpēc, no vienas puses, ir labi, ja valsts sniedz savu atbalstu, bet, no otras, — rodas viduvējību pārprodukcija. Jautājums — cik jēgpilni ir dalīt naudu pēc iespējas lielākam skaitam? 

Izsvērt šīs lietas ļoti labi palīdz mūsu vērtēšanas sistēma — septiņu ekspertu diskusijās pieņemtais lēmums, nevis mehāniska vērtēšana ar cipariem. «Atzīmju likšana» noteikti veicinātu to, ka atbalstu saņem liels viduvējību skaits ar skaisti uzrakstītiem projektiem, bet ne tie, kuru darbībā gaidāmas inovācijas, neparastāki risinājumi, potenciālās nākotnes izcilības.

I. Struka. Varētu šķist, ka nav jau tik milzīgas tās problēmas, ja mēs aizvien biežāk nedzirdētu — valoda nav prestiža, valsts nav prestiža, mācīties nav prestiži… Uz cik koncertiem vai teātra izrādēm skolotājs, saņemot uz rokas 500—600 eiro mēnesī, var atļauties aiziet? 

I. Stepanova. Pētījums liecina, ka pieaug to cilvēku skaits, kuri saka, ka viņi neiet uz kultūras pasākumiem, jo nav laika, bet samazinās to, kam nav naudas. 

E. V. Ir tikai kādi 20%, kurus tas vispār interesē. 

Vai šādā kontekstā latviešu kultūras un jo īpaši literatūras pastāvēšana ilgtermiņā nav apdraudēta?
N. B. Kamēr mēs reizi četros gados šņukstēsim un skatīsimies Dziesmusvētku gājienu, es domāju, ka ne. Un atslēgas vārds ir «eksports». Minēšu vienu piemēru, mans kolēģis Toms Kreicbergs ir lieliski atrisinājis šo jautājumu — viņš savu prozu raksta angliski. Raksta lielam tirgum angļu valodā un tad savu darbu tulko latviski. 

E. V. Agrāk tāpat rakstīja krieviski, bet nedomāju, ka tas ir labākais variants. 

I. Struka. Kultūru šādā veidā nevar pakļaut biznesa likumiem. Šis ieteikums liecina par visai dziļu neizpratni. Lai neņem ļaunā konkrētā romāna autors, bet Lopu ekspreša valoda nav bagāta, drīzāk pieticīga. Mēs nekādi nevaram uzteikt šādu tendenci. Ne velti pastāv jēdziens «dzimtā valoda» — tai ir smarža, garša, nianses un izjūtas, smalkumi, ko nemaz nevar tā iemācīties. Dzimtā valoda — tā mūs šeit notur, jo tikai Latvijā mēs varam runāt savā valodā, rakstīt savā valodā, uzrunāt līdzcilvēkus savā valodā. Tas nav pašsaprotami, un mūsu priekšteči ir diezgan daudz darījuši, lai mums šodien šāda iespēja būtu. 

Man liktos svarīgi, lai tie, kuriem pieder likumdevēja un izpildvara, paši sev pajautātu: kādēļ palikt te dzīvot. Kādēļ? Kas mums ir tāds, ko nevar dabūt citur? Mana atbilde — tas, ka mums ir gana daudz brīvas dzīves telpas, it īpaši ārpus Rīgas, iespēja izbaudīt vienatni un klusumu, un, protams, nacionālā kultūra, bagāta, augstā, profesionālā līmenī un amatierkustības veidā — ļoti plaši izplatīta. Nu, labi, vēl arī četri gadalaiki…

H. M. Toma Kreicberga gadījums apliecina — ja rakstnieks grib ar savu darbu nopelnīt, tad ir jāraksta kādā no pasaules lielajām valodām. Bet tā nevar būt recepte Latvijas literatūrai un latviskās kultūrtelpas uzturēšanai. Jo Latvijas valstij nav tik būtiski, vai viens no Latvijas nācis cilvēks ir kļuvis veiksmīgs, rakstot svešvalodā. Latvijas valsts interesēs ir tas, lai latviski rakstītu un profesionāli attīstītu un inovētu latviešu valodu, teiksim, 50—100 cilvēku. Tie uzturētu augstu valodas standartu un būtu latiņa, uz ko tiekties citiem rakstītpratējiem.

Tāpēc gluži brīvā tirgus varā un hobija līmenī visu rakstniecību atstāt nevajadzētu. Bet pašlaik un pēdējos 30 gadus faktiski tā ir. Uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi komerciāli veiksmīgi latviešu autori, kas rada arī nozīmīgus literārus darbus un var no tā izdzīvot. 

Runājot ar finansistiem un ekonomistiem, manuprāt, būtu jāfokusējas nevis uz garām diskusijām par vērtībām, bet uz konkrētībām. Piemēram, nodrošināt rakstnieka algu, kā to sauc igauņi, 1000 eiro mēnesī 25 rakstniekiem — valstij tas izmaksātu 300 000 eiro gadā. Valsts kopējam budžetam tā ir sīka vienība. Ja tādējādi iespējams nodrošināt latviešu valodas attīstību un atrisināt rakstniecības nozares agoniju, kur ir problēma? Piešķiram tos 300 000 eiro, un miers. 

Redzot, ka 2020. gada budžetā KM dabū papildus vairāk nekā 10 miljonus valsts kultūras institūcijās strādājošo atalgojumam, Radošo savienību padomes priekšlikums bija atrast finansējumu un izveidot no 2020. gada Kultūrkapitāla fondā radošo stipendiju mērķprogrammu, kas tieši orientētos uz rakstniekiem, māksliniekiem un citiem radošajiem profesionāļiem, kas nekad netiek pieņemti algotā darbā, bet faktiski rada Latvijas mūsdienu kultūru un nākotnes kultūras mantojumu. 

Pirmais solītis ir sperts, un 200 000 eiro jaunrades stipendijām 2020. gadam tika atrasti.

E. V. Par latviešu literatūru ir skaidrs: bez atbalsta tā patlabanējā demogrāfiskajā situācijā nespēj pastāvēt. Mūsdienu literatūra nepieciešama arī no kvalitatīvas valodas uzturēšanas viedokļa. Jo globalizācijai vajadzīga tikai angļu valoda. Bet latviešu valodas uzturēšana ir nacionālas valsts uzdevums.

Latviešu valoda skolēnu un jaunās paaudzes vidū jau pašlaik iezīmējas kā zema statusa valoda, ar kuru dzīvē nekur tālu nevar tikt. Arvien biežāk dzirdama nespēja precīzi izteikties latviski, runāts tiek vai nu primitīvā valodā, vai mikslī ar angļu valodu.
M. Ā. Es pats esmu bijis tāds jaunietis un skolas laikā domāju, ka angļu valoda ir viss. Pie mūsu jeb latviešu kultūras nonācu vēlāk. Un tas nāca dabīgi — kad sāc domāt par savām saknēm, par ģimeni. Sāc vairāk sevi apzināties, domāt — kas es esmu? Tad ar citu kultūru nepietiek. Šajā ziņā esmu pietiekami optimistisks.

I. Struka. Novērojumi ir tādi, ka 14—16 gadus veci jaunieši pārstāj nākt uz teātri. Bet ap 20 gadiem viņi atgriežas. Viņus tas sāk interesēt. Paiet laiks, un viņi sāk analizēt, domāt, tad pievēršas arī teātrim. 

Būtībā runa ir par estētisko izglītību, un tā sākas skolā. Tāpēc Skolas soma ir ārkārtīgi svarīga lieta. Ja bērnam ģimenē nav tādu iespēju vai vecākiem vienalga, skolā viņš tomēr uzzina, cik daudzveidīga var būt māksla.

N. B. Salīdzinot ar šķietami nesenu pagātni, jāatceras, cik ļoti paplašinājušies informācijas kanāli. Un interese par latviešu mākslu un literatūru ir proporcionāla tam, cik liela ir pasaule. Konkurence par cilvēku uzmanību ļoti pieaug. 

Tikai nevajag uzsvērt, ka rakstnieks ir pilna laika profesija. Cilvēks var strādāt cienījamu darbu, un viņam būs vēl 16 stundas diennaktī, ko rakstīt. 

Ekonomiskās dimensijas absolūta dominance kultūrā nosaka, ka pastāv prasība to izteikt, izmērīt skaitliskās mērvienībās. Pēc tās mūsdienu Latvijā mēra kultūru. Cik adekvāti tas ir? Un ko var izmērīt un ar kādām metodēm? Tās dimensijas, ko tiešos skaitļos izteikt nevar, vienmēr nebūs, kaut varbūt ir vissvarīgākās.
I. Stepanova. Lai runātu par valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu, bez ekonomiskās un finanšu dimensijas neiztikt. Ja Kultūras ministrija līdzekļus pieprasa algu paaugstināšanai, tad tikai loģiski, ka ir tabula ar aprēķiniem un arī līdzekļu izlietojums tiek pārbaudīts atbilstoši noteiktajam mērķim, tas ir, vai atlīdzība ir atbilstoši paaugstināta. Ja runājam par to, kādu ietekmi kultūra rada kopumā, tad tāpat tiek izmantoti skaitliskie rādītāji, piemēram, valstspiederības sajūtas pieaugumu var izvērtēt ar socioloģisko aptauju palīdzību. 

Tad, kad ir sponsoru vai kopfinansēšanas līdzekļi, tikpat labi var aprobežoties ar «patīk vai nepatīk» principu un nevērtēt citas dimensijas.  

M. Ā. Skaidrs, ka ir jābūt noteiktiem kritērijiem un mērķiem, ko gribam sasniegt ar iztērēto naudu. Ja tā nav, tad nav iespēju novērtēt, cik labi un kā līdzekļi tiek izlietoti. Bet, manuprāt, mēs noteikti pārspīlējam ar ekonomiskās atdeves meklēšanu it visā un lietu skatīšanu tikai caur šo prizmu. Tas ir ļoti utilitāri. Mērķiem ir jābūt plašākiem, bet, iespējams, mums trūkst kompetences vai vēlmes iedziļināties, savukārt argumentus par ekonomisko atdevi ir viegli izmantot, lai naudu nedotu.

E. V. Kritēriji ir vajadzīgi, un VKKF piemēro kritērijus, dalot finansējumu. Bet tas nepalīdz radīt labu mākslu vai literatūru. Jo mākslā nav kritēriju, kas ir salīdzināmi vai saskaitāmi. Valsts kultūrkapitāla fonds visu laiku kaut ko skaita, to no fonda pieprasa, jo visus vairāk interesē kvantitatīvie rādītāji. Taču nav būtiskākā — kvalitātes, ko tabulās iekļaut nav tik vienkārši. Ne jau no finansēto projektu skaita reģionos ir atkarīga piedāvājuma kvalitāte. Kvalitātes izvērtēšanai ir vajadzīgs profesionāļu vērtējums. 

Kultūrā daudz ko nosaka laiks. Kultūrkapitāla fonda ieguldījumu varēs redzēt pēc kāda pusgadsimta — cik no finansētā būs palicis vēsturē kā izcili mākslas fakti, cik ģēniju būsim dzemdinājuši.

¹ Avots: Culture statistics 2019 edition (Eurostat)