Ilustrācija — Egils Mednis
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 6
Klausieties, viņai bija krītošā pēda! Ja nu kāja reizēm šļūca klusāk, par nenovēršamo tikšanos ziņoja ķērcošā balss, kas katru pretimnācēju uzrunāja ar gandrīz vai sajūsminātu kliedzienu. Turklāt viņa lietoja mīļvārdiņus, godātais inspektora kungs. Manos laikos tāda familiaritāte nebija pieņemama. Varbūt viņa vienkārši uz sitiena neatminējās ĪSTOS vārdus, lai gan tos, starp citu, viņa apguva gana ātri, it kā būtu pētījusi jau iepriekš. Šī iemesla dēļ nosliecos, ka patiesa ir mana otrā versija — personīgo robežu neesamība.
Neesamība, tā gan! Nereti pēc viņas datortelpā bija atrodamas pusizdzertas tējas krūzes, kurās vēl gulēja sažuvis maisiņš. Striķīti viņa parasti bija aptinusi apkārt osiņai tā, ka mazgājot nācās papūlēties, lai atpiņķerētu. Bet atstāja jau viņa visu pēc kārtas — termosu, austiņas, kontroldarbus, grāmatas, drupačas, konfekšu papīriņus un ko vēl ne.
