fbpx

Elmāra Seņkova «jaunais cinisms» 1

Kā jau pieņemts Šekspīra laikos, visus varoņus spēlē vīrieši, izņemot Inesi Kučinsku, kura atveido Ričardu III. Foto — Justīne Grinberga
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Liepājas teātrī uzvestais Šekspīrs ir izrāde ar nelaikā izmestiem jociņiem, neomulīgām līdzībām un izcilu aktrisi

Sākšu no beigām. Jau pēc pirmizrādes ballītē pažēlojos režisoram Elmāram Seņkovam, ka viņa paaudzes skats uz nākotni ir tik bezcerīgs. «Nē, nemaz,» teica Elmārs ar atbruņojošu smaidu. «Tikai cinisks. Tas taču ir visapkārt.»

Ja cinismu saprotam kā nelaikā pateiktu patiesību, tad tā Lielā Barda tekstu kompilējumā (dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce) Šekspīrs ir papilnam. Un šajā ziņā izrāde man atgādina citu Liepājas teātra iestudējumu — Jura Rijnieka uzvesto Psihisko uzbrukumu (1987) pašā Atmodas priekšvakarā. Tas bija Aleksandra Čaka strēlnieku epa sāpīgs un nežēlīgs skatījums: tur Nelabie mainīja lomas un maskas, liekot latviešu streļķiem izdarīt izvēles, kuras, visas kā viens, bija māns, vilšanās un ilūziju sagrāve. Dailes teātrī tikko bija iestudēti Mūžības skartie, kā pienākas — ar cieņu un patosu. Uz šā fona Psihiskais uzbrukums daudziem likās nepiedodami cinisks. Šodien tā būtu «meinstrīma» izrāde. Un, iespējams, ja mēs būtu uzmanīgāk ieklausījušies šajā strēlniekiem un latviešiem neglaimojošajā izrādē, lustrācija sen jau būtu notikusi. Tā, redz, ir ar to cinismu.

Šeit gan līdzība beidzas, jo Elmārs Seņkovs un visi, kas dzīvojas pa Šexpīru, nevienu netiesā, nekādus maldus i nemēģina klīdināt, un par ilūzijām vispār nav ko runāt.

Puiku rotaļas

Izrādes laiks un telpa ir karavīru nometne. Scenogrāfs Reinis Suhanovs piecēlis skatuvi pilnu ar teltīm, vienai pat krusts jumtgalā — vārdu sakot, viss dzīvei nepieciešamais ir tepat, varas troni zelta krāsā ieskaitot. Teltīs mīt vai visi Šekspīra uzrakstītie karotāji. Nelaikā uzmodināts, kāds no viņiem (Gatis Maliks) vispirms iešaus pa ģīmi un tikai tad stādīsies priekšā: «Nu, Makbets.» Citā mājiņā sienas cilāties cilājas — tur savu kāzu nakti nerimst svinēt Otello (Kaspars Kārkliņš) un Dezdemona (Rolands Beķeris). Viss notiek vienlaikus, ieceres un izpildījumi saduras, vienas lugas varoņi turpina citas notikumus. Teiksim, lēdija Makbeta (Egons Dombrovskis), asiņainās rokas papīra kabatlakatiņos slaucīdama, pie reizes ar vienu salveti aizbāž muti arī nāves mokās kunkstošajam Jago (Edgars Ozoliņš), tā izbeigdama viņa agoniju. Kā jau pieņemts Šekspīra laikos, visus varoņus, neģēļus un upurus (nu, gandrīz visus) spēlē vīrieši, turklāt katrs pa vairākiem, bet tie, kam piekritušas sieviešu lomas, nevelk nekādas kleitas — nometnes apstākļiem daudz piemērotāki ir legingi, gari «hūdiji» un puķains turbāns ap galvu. «Man sērot pienākas vairāk,» uzsauc Hercogiene (Kaspars Gods) un, norāvusi vedeklai Elizabetei (Mārtiņš Kalita) rožu vainagu, uzsprauž to savam turbānam.

Karš ir vai nu «tur ārā», vai nupat beidzies, vai tūlīt sāksies. Ir miera laiciņš, un to vislabāk piepildīt ar intrigām, šahošanu piecus gājienus uz priekšu, līdz pašam iznāk sapīties savās cilpās. Šķīst asinis, lido izspļautie zobi, ripo nocirsto vai norauto galvu bumbas — daži varoņi, kam aktieru pietrūcis, ir arī lelles, uztaisītas no tā, kas bijis pa rokai. Viss ir smieklīgi, taču smieties sanāk uz iekšu, jo šīs puiku rotaļas atgādina tik ļoti pazīstamas lietas. Kā Edgara Pujāta smaids, viņam it kā izkāpjot no karalienes Margaritas lomas un pašam savā balsī bezrūpīgi nosakot: aizbraukšu uz Parīzi, un mani jūsu angļu drāmas vairs neskars.

Ričarda rebes

Tas viss būtu tikai ampelēšanās un «kāpostnieks», un palaikam tā arī tas izskatās. Viss mainās, kad centrā iznāk Glosters, Ričards III. Inese Kučinska šajā lomā dara… es nezinu, ko. Tā ir ļoti gudra klaunāde, tas atklātais spēles stils, kas pazīstams jau no Seņkova Trīnes Nacionālajā teātrī, bet Kučinska tam paliek apakšā vēl arī citu skatuves patiesības līmeni. Tā ir ekvilibrista veiklība, nerra skumjā ņirgšana, burvju mākslinieka suģestija, ļaujot noticēt visam, ko viņa dara. 

Ričards taisa rebes, jauc gaisu, slaktē pats un uzpērk bendes. Viņš ir riebīgs, greizs un smieklīgs. Bekingemas hercogs ir viņa labā roka — vārda tiešajā nozīmē. Un tam visam pa vidu uz brīdi Ričarda seja ir skaista un skumja, un izplūdušas ir jelkādas robežas starp spēli, jušanu, tēlu, aktrisi. Viņš ģeķīgi runā par mokām, kas jācieš, ja nemīl neviens, pilnīgi neviens — pat ne pats, un spēles noteikumi atkal tiek izjaukti, un līdzjūtība piezogas tad, kad to vismazāk gaidi.

Kas ir tas Elmāra Seņkova piesauktais paaudzes cinisms? Varbūt skaidra redzēšana, ka pasaule nav kļuvusi ne ļaunāka, ne labāka, ka vara vilinājusi visos laikos, un visos laikos ir bijuši tie, kas spēj iet pāri līķiem un palikt taisni paši savās acīs. Un ka tomēr nāves priekšā bail ir arī viņiem. Tādas vienkāršas patiesības, par kurām runājis Šekspīrs, un Elmārs Seņkovs ar savu domubiedru komandu tās izdzird un nodod tālāk.

ooooc

Šekspīrs. Nākamās izrādes 29. novembrī un 4. janvārī. 6—18 eiro.

Komentāri (1)

Sskaisle 21.11.2019. 17.31

Vispār jau Ričardu III Anglijā ir reabilitējuši, vēsturnieki izpētījuši, ka par ļaundari viņu pataisījuši politiskie pretinieki. Viņa mirstīgās atliekas nesen nejauši atrada. Jā un kuprītis viņš bijis, tāpēc arī sāktas dns pārbaudes. Un ja pareizi atceros – viņu ar godu , kā karali apglabāja pēc visiem izmeklējumiem.

Bet nu kuru te vēsture interesē –
Appmēram tāpat kā ltv dzirdēju frāzi, ka komunistu dzejniece māra zālīte pret vēsturi izturoties ar lielu cieņu …. nez kas ar to bija domāts – lielu cieņu ? – tas pats Tobago bija ziņģu luste naudas pelnīšanai nevienam no radošā kolektīva nepadomājot , ka runa ir par vergu peļņas plānošanu ar vergu tirdzniecību , nevis ceļu uz brīvību

bet nu labi – ja patīk šitādus jokus dzīt – man nav žēl – uz priekšu

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu