Par kāpostu tīteņiem veselības aprūpes sistēmā

Šis ir mans personīgais viedoklis par pēdējo dienu notikumiem veselības aprūpes nozarē.

2019. gada 7. novembris – vēsturiska diena ne tikai Latvijas veselības aprūpes sistēmai, bet arī Latvijas valstij. Šī ir diena, kad pie Saeimas ēkas pulcēsies liels daudzums medicīnas darbinieku un ne tikai. Šī diena mainīs daudz.
2018. gada decembrī 13. Saeimas deputāti grozīja Veselības aprūpes finansēšanas likumu, nosakot konkrētu budžeta pieaugumu. Šī ziņa bija priecīga lielai daļai veselības aprūpē strādājošo. Tā deva ticību, ka nākotnē mūs gaida, ja ne Eiropas līmeņa atalgojums, tad vismaz pietuvinās pārējo Baltijas valstu līmenim.

2019.gadā mēs beidzot nonācām pie Valdības. Par premjeru iecēla Krišjāni Kariņu, par finanšu ministru (universālo kareivi visās jomās) Jāni Reiru un par veselības ministri visās jomās izsvilpto, izbalsoto, kā pašai šķiet nenovērtēto, 13. Saeimā neievēlēto Ilzi Viņķeli.

Katra gada rudenī notiek viens un tas pats – cīņa par katru centu, kas tiks ierakstīts budžeta likumprojektā. Nemainīgs ir arī 2019. gada rudens. Atgādināšu, ka 2019. gada pavasarī Latvijas sabiedriskais medijs jau bija sācis darbu pie raidījuma cikla “Diagnoze vēzis”, lai atspoguļotu problēmas onkoloģijas jomā. Tas jau bija priekšvēstnesis tam, ka rudenī būs sižeti ar mērķi graut veselības aprūpes prestižu. Un es nebiju kļūdījies. Tieši ap to pašu brīdi, kad Reirs stiepa “smago” budžeta likumprojekta portfeli uz Saeimu, LTV1 sāka demonstrēt sižetu.

Par ko ir šis raidījums?! Ne jau par samilzušajām problēmām veselības aprūpē kopumā, bet par to, ka ārsti ir korumpanti un bez aploksnes neoperēs, neizmeklēs un nenodrošinās anestēziju. Bet raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” veidotāji maldās. Ārsti nav tādi. Medicīnas māsas nav tādas. Sistēma nav tik kropla, kā tas tiek atainots konkrētajā raidījumā. Protams, var apgalvot teicienu krievu valodā par ģimeni un kropļiem. Izņēmumi ir visur. Un, ja tādi pastāv, tad ārstu vidē viņi netiek cienīti un nekad arī netiks cienīti.

Latvijā desmitiem operāciju zāles stāv tukšas, jo nav, kas tajās strādā. Latvijā tūkstošiem pacientu palīdzība tiek sniegta novēloti, jo nav, kas šo palīdzību var sniegt.

2019. gada 4. novembrī plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa par ārstu it kā milzīgajiem atalgojumiem. Mani māc šaubas, ka informācija nav nopludināta ar valsts iestāžu atļauju, gādību un lielām pūlēm, jo Latvijā ir tikai viens šādas informācijas glabātājs. Es pilnīgi piekrītu tam, ka Latvijā ir bagāti un labi apmaksāti ārsti, bet ir arī ārsti, kuru atalgojums ir ap 1000 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Un tāds ir absolūtais vairākums. Vai vīrietis, kuram ir 25-30 gadi, ar šādu atalgojumu var nodibināt un kur nu vēl uzturēt ģimeni? Noteikti, ka nevar.

Savelkot vidējo aritmētisko sanāk, ka mēs visi kopā ēdam kāpostu tīteņus. Bet neviens nav pamanījis, ka kāpostlapa ārsta palīga, medicīnas māsas šķīvī stāv jau no aizvakardienas un ir paredzēta visiem ģimenes locekļiem. Mana darba samaksa atsevišķos mēnešos pietuvojās 3000 eiro, bet to veido darbs NMPD virsstundu režīmā, dienas darbs slimnīcā, dežūras slimnīcā vienā un dežūras slimnīcā otrā un pa vidu vēl strādājot kā pasniedzējam koledžā. Un es neesmu tāds viens. Tādu ir daudz. Nu neēdam mēs kāpostu tīteņus, un sabiedriskais medijs ir parādā atvainošanos visai mediķu saimei.

Anesteziologs daudzās slimnīcās par 8 h darba dienu saņem vidēji nedaudz vairāk par 40 eiro.

Es varu uzskaitīt vēl daudz sižetu, publikāciju un jebko citu, kas tiek radīts ar mērķi sanaidot sabiedrību, parādīt to, cik ārsti ir slikti, korumpēti un naudaskāri. Man ir ļoti žēl Ministru prezidenta Kariņa kunga, kura padotais finanšu ministrs Reira kungs nebija tik kompetents, lai saprastu, ka, sastādot budžeta likumprojektu, ir jāņem vērā VISI uz to brīdi spēkā esošie likumi, tai skaitā arī veselības aprūpes finansēšanas likums.

Un visbeidzot mans absolūtākais favorīts no visiem veselības ministriem. Es ilgi gaidīju, kurš būs tas nāves eņģelis un mēģinās izlikties gudrāks par visiem kopā, un uzņemsies mesijas lomu. Un, lūk, tā ir veselības ministre Ilze Viņķele. Nodokļu celšanas jautājums visiem noteikti bija prātā jau sen, bet pateikt to spēja tikai drosmīgais – Ilze Viņķele. Bet ar to viņas defilē pa politiskā šova mēli nebeidzās. 2019. gada 5. novembrī Viņķeles kundze paziņoja, ka vajag grozīt veselības aprūpes finansēšanas likumu un tad nebūs, par ko diskutēt. Izlasot šīs ziņas, es ceru, ka, cienītā Viņķeles kundze, jūs esat jau iegādājusies kasti ar uzrakstu “Prieks pārvākties” un nogādājusi to līdz 320.kabinetam. Jums noteikti tā noderēs, jo Jūsu demisija ir mazākais, ko Jums vajadzētu paveikt veselības aprūpē.

Un nobeigumā gribu citēt Pēteri Apini: “Politiķi grib sev daudz naudas tūlīt, jo ir ievēlēti un jūtas skaisti, gudri un pelnījuši šo ievēlēšanu. Ārsts vai māsa, kas mācījušies un praktizējušies visu dzīvi, viņuprāt, nudien nav pelnījuši pielikumu pie algas.”

Mūsu pacietība nav bezizmēra.

 

Autors ir anesteziologs, reanimatologs, LĀB viceprezidents