Čekas maisu CV

VDK aģentu kartotēkas Latvijas valsts iestādes pirmo reizi inventarizēja tikai 1993. gada vidū — divus gadus pēc tam, kad parlaments bija pasludinājis VDK par noziedzīgu organizāciju, kuras darbība jāizbeidz. Slepeno dokumentu «pārņemšana» notika pat divas reizes, otrajā izraisot pamatīgu skandālu. Kādas īsti bija «čekas maisu» gaitas pēc neatkarības atjaunošanas?

Divi maisi un divi koferīši, ieslēgti seifā čekas pulkveža Leona Gailiša kabinetā Stūra mājā. Šī notikuma aculiecinieki 1991. gada 28. augustā, nedēļu pēc Maskavas reakcionāro komunistu puča izgāšanās, bija divi Augstākās Padomes (AP) deputāti.

Viens no viņiem, Arnolds Bērzs, par vētrainajiem notikumiem atstājis atmiņu grāmatu. Otrs, Linards Muciņš, tagad atceras — VDK aģentu kartotēka jau bijusi sapakota un stāvējusi VDK operatīvo uzskaišu jeb 10. daļas priekšnieka Gailiša seifā. «Šis fakts ir svarīgs — ja mēs būtu atnākuši dažas stundas vai dienas vēlāk, kartotēka būtu jau pazudusi: iznīcināta vai pārvesta uz citurieni,» viņš saka.

Tomēr VDK slepenie dokumenti vēl vairākus mēnešus palika čekas seifā un pēc tam vēl pusotru gadu netika inventarizēti, līdz beidzot 1993. gada 31. maijā tos oficiāli pārņēma Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. Bijušais TSDC vadītājs Indulis Zālīte atceras, ka kartotēkas no seifa AP ēkā pārvestas uz kādu labi apsargātu armijas daļu. Tur «maisi» atradušies, līdz TSDC telpas Šķūņu ielā tika pienācīgi aprīkotas un garantēta dokumentu drošība.

Sabiedrības interese un baumas par čekas maisiem un tajos atrodamo cilvēku vārdiem nerimās visus Latvijas neatkarības gadus, līdz beidzot pērn Saeima nolēma slepenos dokumentus publiskot, un kopš decembra tie ir brīvi pieejami Nacionālā arhīva interneta vietnē.

Tomēr garajās diskusijās par maisu saturu daudzi paspējuši aizmirst vai nekad nav zinājuši, kā tieši šīs VDK aģentu kartotēkas nonāca Latvijas valsts rīcībā un ka pati kartotēku izvešana no Stūra mājas savulaik bija skandalozs notikums.

Tāpēc Ir nolēma izsekot VDK dokumentu pārņemšanas gaitai pēc Latvijas valstiskuma faktiskās atjaunošanas 1991. gada augustā.

Uz naža asmens

1991. gada augustu piedzīvojušie atceras skaudro naža asmens sajūtu — Maskavā 19. augustā notiek valsts apvērsums, PSRS prezidentu un perestroikas ideologu Mihailu Gorbačovu reakcionāri izolēja no sabiedrības viņa vasarnīcā Krimā un pārņēma varu. Taču tikai uz divām dienām. Pēc neveiksmīga mēģinājuma ieņemt Krievijas parlamenta ēku, kurā atradās pučistu galvenā pretinieka, Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina štābs, jau 21. augusta pēcpusdienā apvērsums bija beidzies, nākamajā dienā pučistus arestēja.

Tostarp Rīgā, kamēr Doma laukumā vēl atradās pučistiem lojālās milicijas specvienības OMON bruņutransportieri, AP pieņēma konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», kurā pasludināja neatkarības pilnīgu atjaunošanu.

Pučistus Latvijā atbalstīja te dislocētā Baltijas kara apgabala karavīri un OMON, taču toreizējais VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons apgalvo, ka čeka šajos notikumos stāvējusi malā. Johansons 21. augustā bija teicis avīzei Diena, ka «Latvijas VDK personālsastāvs ir atradies savās darba vietās un nav piedalījies nevienā bruņoto spēku un OMON rīkotajā akcijā», lai gan 19. augusta rītā no Maskavas saņemta pavēle atrasties paaugstinātā kaujas gatavībā.

Pēc puča izgāšanās AP pieņēma divus vēsturiski svarīgus lēmumus — 23. augustā nolēma atzīt Latvijas Komunistiskās partijas darbību par antikonstitucionālu un pārņemt tās mantu, bet 24. augustā lēma par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijā. Tika izveidota speciāla AP komisija VDK īpašumu un arhīvu pārņemšanai, vadību uzticot deputātam Vilim Seleckim.

Kad 24. augustā AP deputāti Selecka vadībā devās uz Stūra māju pārņemt čekas dokumentus, nekas daudz tur nesanāca — čekas priekšnieks Johansons atteicās pārtraukt iestādes darbu. Lai arī esot atzinis Latvijas tiesības uz čekas mantu, vajagot saņemt attiecīgus rīkojumus no Maskavas. Tā atmiņu grāmatā Ārmalnieka šķitumi raksta deputāts Arnolds Bērzs.

«Vienojāmies ar Johansonu, ka ņemsim čekas objektus iekšējā apsardzībā uz paritātes principiem — cik iekšā paliek viņu cilvēku, tik mūsējo,» raksta Bērzs.

Faktiski čekas kartotēku pārņemšana notika divos piegājienos — 24. un 28. augustā, intervijā Ir atceras AP deputāts Linards Muciņš un arī Dainis Vanags, kas vēlāk vadīja Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju.

Pirmajā dienā, kad ieradušies deputāti, Stūra mājai jau bijusi atslēgta elektrība, lai čekistiem traucētu darbību un iespējamu dokumentu iznīcināšanu, atceras Ir sarunbiedri. Vanags piedalījies sarunā ar Johansonu. Čekisti lūguši atjaunot elektrību — ēkas pagrabos bijuši ieslēgti apcietinātie slepkavas, kas Jūrmalā bija zvērīgi nogalinājuši mākslinieka Galeviusa ģimeni. Kad atkal pieslēgta elektrība, čekisti uz Stūra māju gājuši kā uz darbu — izvākuši visus materiālus, savas lietas, atceras Vanags. Strauji bijis jārisina VDK palikušo dokumentu jautājums, lai tos neiznīcinātu.

28. augustā AP deputāti devušies uz Stūra māju aizzīmogot čekas arhīvus, raksta Bērzs. Muciņš atceras, ka abi ar Bērzu inspicējuši VDK kartotēku telpas. «Mums rādīja lielo istabu, arhīva objektu kartotēkas, aktuālo objektu kartotēku, kas bija salīdzinoši neliela. Bija vēl kartotēka, kurā apkopoti jau nekaitīgi objekti, piemēram, vecie leģionāri. Taču mūs vairāk interesēja aģentu kartotēka. Starp citu, čekā kopumā bija astoņpa-dsmit dažādas kartotēkas.»

Bērzs atmiņās stāsta, ka nonākuši VDK arhīva priekšnieka Gailiša kabinetā kopā ar Latvijas iekšlietu sistēmas darbinieku, kādreizējo čekistu Valēriju Rudānu, kurš bijis pieaicināts kā eksperts. «Gailišs no kaut kurienes atstiepj divus aizzīmogotus maisus ar aģentūras kartiņām. Tās esot vecās. No seifa tiek izcelti divi diplomāti. Tajos ir ar starplikām sakārtotas pa grupām kartiņas. Palūdzam, lai Rudāns apskatās, vai tās patiešām ir aģentu kartiņas. Jā, esot. Gailišs paskaidro, ka šīs ir aktīvo aģentu kartiņas,» apraksta Bērzs. Viņš arī izdara secinājumus par ieraudzīto: «Acīmredzot ir notikusi kartotēkas apstrāde. Ir atlasītas izbijušo vai mazsvarīgo un varbūt arī iekonservējamo aģentu kartiņas, sabērtas maisos, lai iznīcinātu. Darbībai paredzētā kartotēka pārkārtota mobilā variantā — salikta divos diplomātos, tā ka tehniski to viens cilvēks var pārvietot uz jebkuru vietu.»

Bērzs ar Muciņu paņēmuši katrs pa diplomātam, Gailišs ar otru VDK darbinieku Zigmundu Kārkliņu — pa maisam ar kartītēm un nesuši stāvu augstāk uz kartotēku zāli, kurā bijusi sakopota visa Latvijas čekas arhīva informācija. Taču tur nav varējuši nesamajam atrast vietu, tāpēc koferīši un maisi aizstiepti atpakaļ un ieslēgti Gailiša pamatīgajā seifā.

Pirms ieslēgšanas seifā deputāti aizzīmogojuši katru maisu un abus diplomātus. Pie seifa nolikta apsardze, tā atslēgas paņēmis Bērzs — tās ievietotas speciālā kastītē, kuru ar īpaši izgatavotu spiedogu aizzīmogojis Muciņš. Seifs apsargāts līdz pat 1991. gada novembrim.

Kāpēc kartītes palika Latvijā?

Joprojām valda liela neskaidrība, kāpēc Latvija ir vienīgā no neatkarību atguvušajām Baltijas valstīm, kuras rīcībā nonāca VDK aģentu kartotēkas. Tas ir sevišķi pārsteidzoši, jo no VDK ēkas Rīgā jau Atmodas sākumā, 1988. gadā, tika izvestas visas Latvijas filiāles aģentūras lietas, un palikusi tikai kartotēka. Bet 1990. gada septembrī toreizējais PSRS VDK vadītājs Vladimirs Krjučkovs bija izdevis pavēli iznīcināt to aģentu lietas, kuri vairs nesadarbojās ar VDK, izņemot svarīgākos aģentus.

Krievijas vēsturnieks Ņikita Petrovs, kurš ir pētījis Latvijas VDK kartotēku, uzskata — Krjučkova lēmums tika pieņemts panikas iespaidā, jo PSRS tajā laikā bruka vecās struktūras, spēcīgas tautas kustības republikās pieprasīja neatkarību. Situācija mainījās strauji, tāpēc Petrovs pieļauj, ka dažos reģionos vienkārši nepaguva izpildīt šo Krjučkova pavēli. Savukārt par saglabājamajām kartotēkām Petrovs saka — iespējams, tās nepaguva izvest, taču nav arī izslēgta iespēja, ka cilvēks, kurš bija atbildīgs par kartotēkas glabāšanu, nolēma tās neiznīcināt.

Savās atmiņās Johansons apgalvo, ka Latvijas valsts rīcībā nonāca jau atlasīti dokumenti. «Vēl pirms komiteja tika likvidēta, tā saucamie čekas maisi tika revidēti, un tajā brīdī daudz kas pazuda un daudz kas uzradās,» viņš raksta savos memuāros Čekas ģenerāļa piezīmes. Viņš atklāj, ka laikā starp 1991. gada augusta beigām un novembri esot apsvēris iespēju pilnībā iznīcināt kartotēku, taču nolēmis tā nedarīt, lai nedotu Latvijas varas iestādēm ieganstu asāk vērsties pret VDK darbiniekiem.

Sarunas ar Maskavu

Sarunu vešanai ar PSRS VDK jau 1991. gada 27. augustā AP izveidoja īpašu komisiju, kuras vadību uzticēja Pēterim Simsonam. Viņš Ir stāsta, ka šajā dienā uz Latviju atbraukuši Maskavas VDK ģenerāļi, lai runātu par VDK īpašumu pārņemšanu. «Mūsu pozīcija bija tāda — paturam visu, ko varam paturēt, ne par ko nemaksājam,» teic Simsons. Čekas īpašums bija liels — ne tikai Stūra māja, bet sakaru centrs, tehniskā daļa, bibliotēka, konspiratīvie dzīvokļi, arhīva dokumenti. Viss bijis jāieprotokolē, kuras Latvijas iestādes ko pārņems.

Valsts rīcībā nav bijuši nekādi čekas darbinieku reģistri, tāpēc VDK štata darbinieku atbrīvošana bijusi Maskavas kompetencē, kas šo atlaišanu kārtojusi lēnām. «Līdz ar to čekas kadru daļai un šiem dienestiem bija jāļauj zināmu laiku funkcionēt, kamēr viņi nokārtos darbinieku pārcelšanu, atlaišanu vai palaišanu pensijā,» skaidro Simsons.

Latvijas pusei ar Maskavas pārstāvjiem domas atšķīrušās par divām lietām — autotransportu, ko čekisti prasījuši izpirkt, un VDK kartotēku. «Katrā gadījumā radīja iespaidu, ka viņiem to kartotēku dikti vajag un bezmaz tā te ir palikusi nolaidības dēļ,» atceras Simsons. «Tagad, jo ilgāk dzīvojam, jo lielāks iespaids, ka tas, iespējams, bija labi izstrādāts un arī realizēts nodoms.» Sarunas par čekas kartotēku notikušas kā izsolē, maskavieši teikuši — mēs Maskavā likvidēsim aģentūras lietas, un jūs Latvijā likvidējiet kartotēku. Bijis skaidrs, ka Latvija nespēs izkontrolēt VDK dokumentu likvidēšanu Krievijā, tāpēc šis variants atkritis. Nākamais piedāvājums bijis iesaldēt dokumentus pēc arhīvu principa — uz 75 gadiem, tad — uz 35 gadiem. Latvija nav piekritusi, un galu galā vienojušies, ka Latvijas puse VDK kartotēkas aizslēdz, un pie dokumentiem var ķerties klāt tikai tad, kad Latvijā vai Krievijā ir pieņemts jauns likums par slepenās informācijas izmantošanu. Latvijā AP lēmumu par VDK materiālu dokumentēšanu pieņēma tikai 1993. gada martā.

29. augustā tika parakstīts AP Prezidija un PSRS VDK protokols par savstarpējām saistībām, pārtraucot PSRS valsts drošības orgānu darbību Latvijā un atrunājot visus jautājumus par īpašumiem, dokumentiem, ieročiem, apsardzi. «Mūsu pozīcija bija tāda — esam uzvarējuši, bet uzvarēto pretinieku ar kājām nenospārdīsim. Ja cilvēks pēc 4. maija nav iesaistījies pučā vai citā pretvalstiskā, pretlatviskā darbībā, mēs viņu nevajāsim. Mūsu iestādes veicinās viņu iesaisti darbā un dzīvē,» atceras Simsons. Viņaprāt, tā ir pareiza rīcība demokrātiskā valstī, kur cilvēku var vajāt un tiesāt tikai par konkrētu nodarījumu.

VDK arhīvu pārņēma vairākas institūcijas — Iekšlietu ministrija, Policijas akadēmija, prokuratūra un Latvijas Valsts arhīvs. Tikai vēlāk visi VDK dokumenti pakāpeniski koncentrējās Valsts arhīvā un TSDC, kuru nodibināja 1992. gada aprīlī. VDK elektroniskā datubāze Delta, kas tolaik bija ESM magnētiskajos diskos un lentēs, līdz pat 1993. gada 24. maijam atradās Stūra mājā, līdz to pārņēma TSDC. Lai gan VDK bija centusies izdzēst šo informāciju, daļu pēc pārņemšanas izdevās atjaunot. Datubāze ietver aģentu ziņojumu atreferējumus, kā arī VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību. Tajā pašā laikā TSDC no Stūra mājas pārņēma arī dažādus čekas žurnālus, to skaitā aģentūras personisko un darba lietu reģistrācijas žurnālus, kas tagad ir publiskoti.

Pa dažādām institūcijām izsvaidītie dokumenti ir vēsturnieku lielākais pārmetums VDK dokumentu pārņēmējiem, jo tā tika pārkāpts viens no svarīgākajiem arhīvu principiem — vienas institūcijas dokumentiem ir jāglabājas vienkopus.

Latvijas pārstāvji ar Maskavu vienojās, ka VDK aģentu kartotēkai jāpaliek Stūra mājā aizzīmogotai un apsargātai. Taču viss izvērtās citādi.

Kas izbira uz kāpnēm?

Preses fotogrāfi ir fiksējuši vēsturisko brīdi, pēc kura arī radās apzīmējums «čekas maisi», — tā bija VDK kartotēkas pārvešana no Stūra mājas uz AP ēku 1991. gada 27. novembrī. Lēmumu par to pieņēma deputāta Selecka vadītā komisija. Iemesls bija Stūra mājas nodošana Latvijas Iekšlietu ministrijai un «LR valdības apsardzes dienesta bezatbildība un neorganizētība bijušā LPSR VDK arhīvu apsardzē», nākamajā dienā rakstīja Diena. 

Taču šo komisijas lēmumu nebija apstiprinājusi ne AP, ne tās prezidijs. Patiesībā ar šo akciju tika pārkāpts starpvalstu protokols, uzreiz paziņoja sarunvedēju vadītājs Simsons. Šis ar Maskavu noslēgtais protokols paredzēja, ka VDK kartotēku un citu arhīvu nodošana jānosaka ar īpašu starpvalstu līgumu. VDK priekšsēdētājs Johansons informējis AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, ka VDK vairs neatbild par šo dokumentu turpmāko likteni, vēstīja Diena. Johansona vietnieks Jānis Trubiņš stāstījis, ka dokumentu izņemšana notikusi bruņotas apsardzes pavadībā, lielā steigā un bez jebkādas uzskaites. Tie atradušies neaizzīmogotās kastēs, un vienas saturs transportējot izbiris uz trepēm.

Kāpēc AP deputāti Muciņš un Bērzs 27. novembrī tā steidzās un, nevienu nebrīdinot, pārveda no VDK ēkas čekas kartotēkas uz AP?

Gan Muciņš, gan Vanags skaidro — kopš augusta VDK seifā ieslēgtajām kartotēkām klibojusi apsardze. Patiesībā seifa telpu vairs neesot apsargājuši.

Bērzs atmiņās fiksējis, ka Selecka vadītā komisija 27. novembra rītā lēmusi par VDK kartotēku pārvietošanu uz seifa telpu AP namā Jēkaba ielā, pašreizējās Saeimas ēkā. «Muciņš informēja, ka čekas namā kartotēku drošības līmenis ir pazeminājies un tāpēc tās nekavējoties no čekas mājas jāsavāc. Komisija arī šādu lēmumu pieņēma, un Muciņš tūlīt uzsāka kartotēku pārņemšanas tehnisko sagatavošanu.»

Deputāti Muciņš un Bērzs kopā ar ekspertu, bijušo VDK darbinieku Rudānu un Valsts arhīva ģenerāldirektoru Valdi Štālu devušies pārvest kartotēkas. Sarunāta automašīna un arhīva cilvēki, kā arī AP apsardzes dienesta darbinieki.

«Izsauktajam Gailišam zem deguna pabāzām Selecka parakstīto komisijas lēmumu par kartotēku pārņemšanu un ķērāmies pie transportdarbiem. Kamēr stiepām uz automašīnu skapjus ar operatīvo lietu kartotēku, tikmēr Muciņš ar četriem apsardzes puišiem aizveda uz AP namu aģentūras kartotēku — abus maisus un abus diplomātus,» raksta Bērzs. Savukārt VDK rīcībā palicis ar roku rakstīts akts, kuru parakstījuši visi iepriekš minētie. 

No VDK aģentūras aizzīmogotajiem čemodāniņiem un maisiem, kuriem šuves bijušas uz iekšu, nekas neesot varējis izbirt, vienisprātis ir gan Muciņš, gan Vanags. Taču uz kāpnēm patiešām izbirušas kartītes no kādas citas kartotēkas kastes — tie bija VDK izsekojamie objekti, atceras gan Vanags, gan Muciņš.

Johansons atmiņās raksta, ka akts par arhīvu materiālu pārņemšanu «bija uzrakstīts pavirši, bez kartotēkas saskaitīšanas, bez nosaukumiem. Arī kopējais kartīšu skaits netika uzrādīts». Tas gan nav precīzi, jo TSDC rīcībā ir VDK 10. daļas priekšnieka Gailiša 27. novembrī izsniegtā izziņa, ka «vienpusējā kārtībā» uz AP un Valsts arhīvu tikuši pārvesti šādi VDK arhīva materiāli: aptuveni 4300 alfabētiskās kartotēkas kartīšu, aptuveni 4100 aģentūras statistikās kartotēkas kartīšu, operatīvo uzziņu kartotēka (ietvēra ziņas par filtrētām personām, kas pēc Otrā pasaules kara vēlējās atgriezties Latvijā) — ap 7500 kartīšu, kā arī ap 60 tūkstošiem kartīšu no slepenās lietvedības fonda uzziņu kartotēkas, kas pamatā bija filtrēto personu lietas.

Čekas aģentu kartotēka nogādāta AP ēkā, kur no kancelejas vedušas durvis uz istabu — seifu. Šajā telpā līdzās aģentūras kartotēkai ievietoti operatīvās meklēšanas kartotēkas skapji, atceras Bērzs. Telpas atslēga nodota glabāšanā arhīva ģenerāldirektoram Štālam. Savukārt no VDK uzskaites noņemto operatīvo kartotēku uz Valsts arhīvu aizvedusi tā direktore Daina Kļaviņa. 

Bumbas sprādzienam līdzīgs efekts sekoja nākamajā dienā, kad pretenzijas publiski izteica AP priekšsēdētāja vietnieks, LNNK biedrs Andrejs Krastiņš. «Es gan nedomāju, ka visdrošākā un īstā vieta būtu AP ēka. Iespējams, ka akcija teorētiski ir pamatota, jo šīm kartotēkām tiešām jāatrodas neitrālākā vietā. Tomēr man ir pretenzijas pret veidu, kā viss notika,» viņš citēts laikrakstā Diena. Bet valdības pagaidu pilnvarotais valsts drošības jautājumos Aivars Borovkovs to vērtēja kā patvarību, «jo neko citu kā vienīgi kaitējumu Latvijas godam un saistībām, ko tā uzņēmusies vienošanās protokolā ar PSRS VDK pārstāvjiem, šāda rīcība nedod».

Deputāts Simsons par iemesliem, kāpēc kartotēkas tādā steigā pārvestas uz AP, tagad min aizdomas, «ka kāds tur gribēja iebāzt degunu un paskatīties». Viņš apstiprina iepriekš minēto, ka Latvija ar šo kartotēku pievākšanu pārkāpa vienošanos ar Krieviju. Viņš kā diplomāts vienmēr ievērojot principu — nekad neaizcirst durvis. «Ar šo vienošanos ar Maskavu mēs atstājām spraudziņu. Pacietīsimies, pagaidīsim, noglabāsim, ieslēgsim, paturēsim. Laiks rādīs, ko varēsim izdarīt ar kartotēkām,» saka Simsons, jo Latvijai bija interese par VDK dokumentiem, kas bija izvesti uz Krieviju. «Bet, līdzko mēs pārkāpām šo norunu, faktiski iedevām Maskavai iespēju ar mums vairs nerunāt,» viņš secina.

No Krievijas čekas dokumentus Latvija tiešām saņēma tikai vienu reizi — 1992. gada augustā no Uļjanovskas apgabala VDK arhīva ar speciālu avioreisu tika atvestas LPSR VDK arhīva 5200 krimināllietas un 10 137 filtrācijas lietas. Simsons šo dokumentu atgūšanā slavē toreizējo Valsts arhīva ģenerāldirektoru Štālu un arī ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu.

Krievijas vēsturnieks Petrovs Ir teic, ka čekas arhīvus Krievija slēpj un Latvijas pārstāvjiem nedos tiem piekļuvi. Viņš iesaka šo jautājumu risināt starpvalstu sarunās un caur starptautisko tiesu pieprasīt nelikumīgi izvestos dokumentus. 

Arī pašā Krievijā vēsturniekiem un pētniekiem nav pieejami visi čekas arhīvi — tikai daļa no tiem, pagājušā gadsimta 20.—40.gadu dokumenti. Vēlāka laika dokumenti joprojām ir slepeni, norāda Petrovs.

Citā koferī, citā plauktā

Pēc VDK kartotēku pārvešanas uz AP ēku piekļuve seifa telpai bijusi iespējama tikai saziņā ar trim cilvēkiem, Ir stāsta bijušais AP deputāts Dainis Vanags. Viņš pats bija viens no tiem. Seifa telpa tikusi aizzīmogota, tāpat kā Stūra mājā, atslēga glabājusies pie arhīva ģenerāldirektora Štāla. Vanags saka, šāda kolektīvā atbildība bijusi drošības dēļ.

Latvijas valsts ar VDK kartotēku sākusi strādāt tikai pēc 1993. gada maija, kad arhīvs nonāca TSDC rīcībā, atceras Vanags.

Tiesa, jau krietni agrāk sāka izplatīties dažādas baumas un minējumi par cilvēkiem, kas varētu atrasties kartotēkā, tomēr pirmā konkrētā informācija par «maisu saturu» atklātībā parādījās tikai 1993. gada rudenī. 

Jūnijā bja notikušas pirmās atjaunotās Saeimas vēlēšanas — tajās bija aizliegts piedalīties ar VDK saistītām personām, un septembra beigās tika publiskota informāciju par pieciem parlamenta deputātiem, kuru vārdi atrodami VDK kartotēkās. Tie bija Aivars Kreituss, Roberts Mīlbergs, Edvīns Inkens, Andrejs Siliņš un Georgs Andrejevs. Pēdējais savu sadarbību publiski atzina un atkāpās no ārlietu ministra amata, bet pārējie sadarbības faktu noliedza, un arī tiesā to pierādīt neizdevās.

Vēlāk gan likums tika mīkstināts. Bijušajiem VDK štata darbiniekiem saglabājās aizliegums kandidēt, bet to atļāva darīt aģentiem — vienīgi fakts par atrašanos kartotēkā tika piefiksēts kandidāta biogrāfijā.

Taču čekas dokumentus izmantoja ne tikai deputātu kandidātu pārbaudei. Liels darbs tika ieguldīts politiski represēto un nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusa noteikšanā un šo cilvēku reabilitācijā.

Kāpēc nesakrīt skaitļi?

Baumas par iespēju kartītes izņemt no «maisiem» turpinājās līdz pat brīdim, kad aģentu kartotēkas nonāca atklātībā, un dažādos laikos nosauktie kartīšu skaitļi aizdomas par šādu iespēju tikai pastiprina.

Kad TSCD 1993. gadā no AP pārņēma seifā glabāto VDK kartotēku, visas kartītes esot fiziski saskaitītas, Ir apgalvo Vanags. Laikrakstā Diena 1995. gada 12. maijā toreizējais TSDC direktors Indulis Zālīte sīki uzskaita pārņemto čekas maisu saturu: 6923 aģentūras kartītes, 4819 aktīvās aģentūras kartītes, 339 ārštata darbinieku kartītes, 303 aktuālo operatīvo lietu uzskaites kartītes. Kopā sanāk 12 384 kartītes.

Pērn oktobrī Saeima grozīja likumu par VDK dokumentiem, atļaujot publiskot iepriekš slepenībā turētās aģentu kartotēkas un citus dokumentus. Ieskenētās kartītes tika publiskotas Nacionālā arhīva interneta vietnē pērn decembrī, bet fizisko kartotēku TSDC nodeva arhīvam šā gada aprīļa beigās.

Pirms «čekas maisu» publiskošanas Satversmes aizsardzības birojs novembrī medijiem bija nosaucis kopējo kartīšu skaitli — 10 612 kartītes, kas atšķīrās no iepriekš Zālītes rakstā minētā. Vēl cits kartotēkas skaitlis — 9723 — parādījās oficiālajā pieņemšanas un nodošanas aktā, ko aprīļa beigās parakstījis SAB vadītājs, nododot fiziskās kartotēkas Nacionālajam arhīvam.

Pēc žurnāla Ir visu čekas kartīšu ievadīšanas Excel datubāzē atklājās, ka internetā publiskotajos «čekas maisos» trūkst aptuveni 700 kartīšu salīdzinājumā ar oficiāli nosauktajiem skaitļiem. SAB šīs atšķirības skaitļos skaidroja ar «matemātisku kļūdu».

Galu galā Nacionālais arhīvs savā pārbaudē šopavasar nonāca pie tāda paša secinājuma kā Ir — uzskaitīja 7320 alfabētiskās kartītes un 2057 tukšus šķirkļus, kopā 9377 vienības. Šim skaitlim pieskaitot vēl 447 VDK aģentūras papildu kartotēkas kartītes, no TSDC saņemtas 9824 VDK dokumentu vienības.

Vaicāti, kā vērtēt šo SAB «matemātisko kļūdu», gan Simsons, gan Vanags viens no otra neatkarīgi bilst — visticamāk, Latvijas drošības struktūrām bijusi motivācija daļu no šīm kartotēkā esošajām personām nepubliskot. Tie gan ir tikai teorētiski pieņēmumi, bet Simsons teic — ja cilvēks kā noteiktas tēmas speciālists ir vajadzīgs drošības iestādēm un labprāt dalās savās zināšanās, tad drošības iestādei cilvēks ir jāpasargā no nevēlamas publicitātes. «Tad varbūt kāds kartīšu daudzums ir glabājies citā koferītī, citā plauktā, citā vietā, un tas netiek nodots,» pieļauj Simsons. Vanags vēl piebilst, ka bijuši arī ļoti vērtīgi aģenti, kuru iegūtā informācija varēja noderēt arī jaunajai Latvijas valstij.

VDK dokumentu pārņemšana

1991
21. augustā Latvijas Augstākā Padome (AP) pieņem konstitucionālo likumu, kurā pasludināta valstiskuma atjaunošana.

24. augustā AP pieņem lēmumu «Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā» un atzīst VDK par noziedzīgu organizāciju. Īpašumu pārņemšanai izveido AP komisiju deputāta Viļa Selecka vadībā. Kad deputāti ierodas Stūra mājā, VDK vadītājs Edmunds Johansons atsakās pārtraukt iestādes darbu bez Maskavas rīkojuma.

27. augustā AP izveido komisiju sarunu vešanai ar PSRS VDK, to vada deputāts Pēteris Simsons.

28. augustā AP deputāti Linards Muciņš un Arnolds Bērzs Stūra mājā VDK aģentu kartotēkas ieliek aizzīmogotā seifā, kuram norīko milicijas apsardzi.

29. augustā Simsons un VDK pārstāvji paraksta protokolu par Latvijas un PSRS savstarpējām saistībām, lai izbeigtu VDK darbību Latvijā.

4. septembrī izveido darba grupu VDK arhīva dokumentu pārņemšanai.

11. septembrī PSRS VDK priekšsēdētājs Bakatins izdod pavēli par komisijas izveidi, kas piedalīsies VDK darbības pārtraukšanas realizēšanā Baltijas republikā.

24. septembrī AP pārstāvji pārvieto VDK elektronisko datubāzi Delta no VDK Skaitļošanas centra Pērses ielā uz Stūra māju.

27. novembrī AP deputātu komisija nolemj pārvest aģentu kartotēkas no Stūra mājas uz AP ēku. Deputāti Linards Muciņš un Arnolds Bērzs dodas uz Stūra māju un pārved «čekas maisus».

29. novembrī PSRS VDK priekšsēdētājs Bakatins nosūta protestu pret kartotēku pārņemšanu.

1992
16. aprīlī AP izveido Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru (TSDC).

1993
16. aprīlī AP pieņem lēmumu «Par VDK un PSKP (LKP) materiālu dokumentēšanu».

24. maijā TSDC pārņem elektronisko datubāzi Delta un citus VDK dokumentus.

31. maijā TSDC pārņem AP glabātās VDK aģentu kartītes un pēc tam veic to inventarizāciju. Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas priekšsēdis Dainis Vanags, TSDC vadītājs Paulis Kļaviņš un TSDC darbinieks Indulis Zālīte ieprotokolē 6923 aģentūras kartītes, 4819 aktīvās aģentūras kartītes, 339 ārštata darbinieku kartītes, 303 aktuālo operatīvo lietu uzskaites kartītes — kopā 12 384.

1994
19. maijā Saeima pieņem likumu par VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu.

2004
8.maijā Saeima groza likumu, nosakot, ka VDK dokumenti būs publiski pieejami pēc to zinātniskās izpētes, kas jāveic līdz 2018. gada maija beigām. Šim nolūkam izveido vēsturnieku  komisiju.

2018
4.oktobrī Saeima groza likumu, paredzot VDK kartotēkas publiskot Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē. Ahīvs ieskenētos materiālus sāk publiskot 20. decembrī.

2019
Aprīļa beigas TSDC glabāšanā esošie VDK dokumenti un to digitālās kopijas nodotas Latvijas Nacionālajam arhīvam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nākamajā numurā: ar kādām metodēm čeka vervēja aģentus?