Kerola Dveka. Foto — Edmunds Brencis
Pazīstamā psiholoģe, Stenforda Universitātes profesore Kerola Dveka izpētījusi, ka svarīgākais attīstības un sekmju priekšnoteikums ir izaugsmes domāšana — pārliecība, ka ikviens var savas spējas pilnveidot
Kas nosaka, vai cilvēks būs veiksmīgs vai neveiksmīgs? Vai sasniegs augstus mērķus, vai arī paliks, vāļājoties viduvē-jībā? Daudzuprāt, izcilību mākslā, sportā un citās dzīves jomās izšķir iedzimtība un talants. Tas vai nu ir, vai nav, un tur neko daudz nevar darīt.
Amerikāņu psiholoģe, Stenforda Universitātes profesore Kerola Dveka (Carol Dweck) šo jautājumu pētījusi jau vairākus gadu desmitus, un viņai ir radikāli atšķirīga atbilde. Sekmes un attīstību nosaka nevis iedzimtās spējas, bet gan tas, ko viņa sauc par «izaugsmes domāšanu».
Dvekas teorijas ir piesaistījušas milzīgu uzmanību. Viņas TED runai ir gandrīz 10 miljonu skatījumu, un pārdots vairāk nekā miljons grāmatas Mindset (Domāšanas veids) eksemplāru.
Pagājušajā mēnesī Dveka uzstājās Rīgā ar priekšlasījumu, un Ir devās viņu intervēt.
Kas ir izaugsmes domāšana?
Tā ir apziņa, ka cilvēka spējas nav nemainīgas. Ar smagu darbu, labu stratēģiju un mentoru atbalstu tās var attīstīt. Izaugsmes domāšana nenozīmē, ka visi ir vienādi, talants neeksistē un visi var izdarīt visu. Tā nozīmē, ka cilvēki var attīstīt savas spējas un nav iespējams paredzēt, kurš visvairāk attīstīsies, ko viņš var sasniegt un kādu ieguldījumu spēj dot.
Jūs kādā runā pieminējāt, ka Maikls Džordans, viens no visu laiku labākajiem basketbolistiem, vidusskolā nemaz netika uzskatīts par sevišķi izcilu.
Jā, viņš trenējis gan savu prātu, gan ķermeni vairāk nekā jebkurš cits. Saviem bakalaura studentiem es uzdodu veikt pētījumu par viņu varoņiem, pazīstamiem cilvēkiem, un noskaidrot, kas ir viņu sasniegumu pamatā. Studenti gandrīz vienmēr sākumā iedomājas, ka šīs izcilās personības izvirzījušās bez īpašām grūtībām, pateicoties pārdabiskam talantam, ka tas bijis gandrīz vai neizbēgami. Taču bieži viņi atklāj, ka varonim sākotnēji nebija talanta vai arī tika uzskatīts, ka viņam tā trūkst, un ceļā uz sasniegumiem bijuši arī daudzi zaudējumi un grūtības. Sākotnēji tas pārsteidz, studenti pat jūtas nedaudz vīlušies, jo šķiet, ka tādiem dieviem būtu jābūt īpaši apdāvinātiem.
Bet tad jaunieši sāk domāt — tas ir apbrīnojami, ka šie cilvēki varēja attīstīt savas spējas, lai kļūtu izcili.
Pretstats izaugsmes domāšanai ir fiksētā domāšana. Kas tā ir?
Fiksēta domāšana ir uzskats, ka katram ir savs spēju daudzums, kas nosaka, ko vari sasniegt. Tā katra cilvēka prātā tiek ierobežoti paša iespējamie sasniegumi, turklāt notiek orientācija uz nepārtrauktu salīdzināšanu un satraukšanos par to, kā citi tevi vērtē. Ja šķiet, ka tavas prāta spējas vai talanti ir nemainīgi, tu vienmēr bažīsies — vai es citiem izskatos gudrs? Vai arī izskatīšos pēc muļķa? Vai man ir vērts uzņemties šo izaicinājumu? Varbūt labāk tikai turpināt darīt to, ko jau tagad daru?
Savukārt izaugsmes domāšana izaicinājumus uztver kā uz iespēju mācīties. Ja tev kaut kas neizdodas, tas nenozīmē, ka esi uz visiem laikiem nespējīgs vai nepilnvērtīgs. Tāpēc visu laiku centies mācīties un attīstīt savas spējas, nevis satraucies par to, kā izskaties citu acīs.
Jums ir brīnišķīgs stāsts par dauzonīgu puiku, kuram jūsu metode deva impulsu uzlabot savas sekmes.
Izaugsmes domāšanas programmā, kuru mācījām kādā ASV skolā, bija zēns, kas nepārtraukti gribēja dauzīties ar draugiem un neklausījās stāstītajā. Bet tad mēs parādījām datus par pētījumu, kas demonstrē — ja cilvēks uzņemas kādu izaicinošu darbu un neatlaidīgi pie tā piestrādā, neironi viņa smadzenēs veido jaunas, spēcīgākas saites, un laika gaitā cilvēks kļūst gudrāks.
Puika paskatījās un sacīja — tātad jūs gribat teikt, ka man nav jābūt stulbam? Viņā iedegās interese strādāt. Skolotāja vēlāk stāstīja, ka pirms tam zēns reti kad izpildījis mājasdarbus, bet nu iesniedza pirms noteiktā laika, lai skolotāja varētu tos pārbaudīt.
Vai cilvēki dalās divās grupās — tie, kam ir izaugsmes domāšana, un tie, kam ir fiksētā domāšana?
Nē, tas nav stingrs dalījums. Mūsos apvienojas abi domāšanas veidi. Dažkārt cilvēkam ir izaugsmes domāšana, ja apstākļi ir piemēroti un atbalstoši. Citkārt fiksēto domāšanu var izsaukt draudi pašapziņai, cīņas, neveiksmes, sevis salīdzināšana ar spējīgākiem cilvēkiem.
Ko jūsu pētījumi atklājuši par atšķirībām panākumos starp cilvēkiem, kuros dominē viens vai otrs domāšanas veids?
Pētījām pirmā kursa studentus kādā Honkongas universitātē. Pārbaudījām gan viņu orientāciju uz izaugsmes vai fiksēto domāšanu, gan arī angļu valodas spējas, jo visas nodarbības universitātē notika angliski. Tad teicām — universitāte apsver iespēju ieviest papildstundas angļu valodā tiem, kam jānostiprina valodas zināšanas. Vai jūs tām pieteiktos?
Studenti ar izaugsmes domāšanu bija sajūsmā, bet tie ar fiksēto domāšanu — ne sevišķi. Viņi nevēlējās publiski atklāt savus trūkumus, lai kaut ko iemācītos. Savā ziņā bija gatavi apdraudēt savu universitātes karjeru, lai tikai neatklātu savas vājās vietas.
Jums ir ļoti interesanti dati par mazākumtautību un sieviešu sekmēm STEM — zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinību un matemātikas — kursos, kuros pasniedzējiem ir viens vai otrs domāšanas veids.
Ir pētījums, kurš parāda, ka zinātnes un matemātikas kursos, kuros profesoriem ir fiksētā domāšana, ir liela atšķirība atzīmēs starp studentu grupām, kurās ir mazākumtautību pārstāvji vai sievietes no vienas puses un baltie vai Āzijas izcelsmes studenti no otras. Savukārt kursos, kur profesoriem ir izaugsmes domāšana, pilnīgi visiem bija labākas atzīmes un atšķirība starp dažādām grupām samazinājās.
Profesori tika vērtēti aptaujās. Viņiem uzdeva jautājumus — vai ticat, ka inteliģence ir cilvēka pamatīpašība, kuru ir grūti mainīt, vai arī domājat, ka ikviens var kļūt gudrāks? Tika arī novērots, ka viņi atšķirīgi uzvedās. Profesors ar fiksēto domāšanu pirmajā lekcijā saviem studentiem teica — ja šis priekšmets jums liksies sarežģīts, tad šis kurss nav domāts jums. Vai arī — neuzdodiet stulbus jautājumus.
Tas nozīmē, ka neviens nekad neuzdos jautājumus, jo profesors ir pateicis — pēc jautātā es vērtēšu jūsu inteliģenci. Savukārt profesori ar izaugsmes domāšanu teica — ikviens var apgūt šo priekšmetu un gūt sekmes, un mēs piestrādāsim, lai tas notiktu.
Ir arī pētījumi, kas norāda — cilvēkiem ar fiksētu domāšanu ir lielāka nosliece uz špikošanu un krāpšanos.
Esam sākuši pētīt organizācijas — tās, kurās dominē fiksētā domāšana un uzskats, ka talantus nav iespējams attīstīt, rodas neveselīga konkurence, tajā skaitā informācijas slēpšana un krāpšanās. Organizācijas ar fiksētu domāšanu mēs dēvējam par «ģēniju kultūrām», kurās katrs grib apsteigt savus kolēģus, izskatīties pēc gudra, talantīga cilvēka un tā no organizācijas iegūt labumus.
Daži teiktu, ka tas ir labi, jo veicina konkurenci un tādējādi padara organizāciju spēcīgāku.
Ir veselīga konkurence, un ir neveselīga konkurence. Man šķiet, ka mūsdienu pasaulē inovācijas rodas no sadarbības, nevis no informācijas slēpšanas no kolēģiem un viņu uzskatīšanas par sāncenšiem. Izaugsmes domāšana nenozīmē, ka cilvēks nevēlas labi strādāt un saņemt atzinību par saviem sasniegumiem, bet viņam nav svarīgi izskatīties gudrākam par citiem, un cita sekmes viņam nerada apdraudējuma sajūtu.
Ko darīt cilvēkam, kurš grib sevī attīstīt izaugsmes domāšanu?
Pirmkārt, jāsaprot — mēs visi esam abu domāšanas veidu sajaukums. Jāsāk ievērot, kad mūsu prātos ierunājas fiksētās domāšanas balss, kura saka: uzmanies! Neuzņemies šo izaicinošo darbu! Ja ar to neies viegli, tu vari sagraut savu labo tēlu. Balss teiks — tas tev ir par grūtu, dari kaut ko citu.
Kad redzi kādu, kas kādā jomā ir labāks par tevi, balss tev teiks — viņam ir talants, bet tev nav. Kad dzirdi šo balsi, ieklausies tajā. Piešķir tai vārdu un sarunājies ar to. Tā varētu būt tēva vai mātes, vai kāda cita radinieka balss, vai arī kāda bijušā skolotāja balss. Tā radusies, lai tevi pasargātu, radītu psiholoģisku drošību pasaulē, kas var skarbi vērtēt cilvēkus. Tātad pasaki balsij — paldies! Es zinu, ka tu vēlies, lai esmu sekmīga, bet arī, lai es justos droša. Taču es vēlētos uzņemties šo izaicinājumu — varbūt mēs varam sadarboties? Varbūt tev ir taisnība, varbūt man neveiksies, tomēr man ir dažas idejas, kā es varētu virzīties uz priekšu. Vai tu varētu man piebiedroties?
Laika gaitā attiecības ar šo balsi var kļūt par sadarbību, nevis cīņu, taču tas nenotiek uzreiz, bet gan attīstās pakāpeniski. Ir jādomā — kā es varu spert mazu soli uz priekšu un uzņemties kādu lielāku izaicinājumu.
Kā vecāki var savos bērnos attīstīt izaugsmes domāšanu?
Esam pētījuši vecāku un bērnu attiecības un noskaidrojuši — ja vecāki liek pārāk lielu uzsvaru uz spējām vai inteliģenci un par to uzslavē, tas virza bērnus uz fiksēto domāšanu. Taču, ja viņi pievērš uzmanību procesam, kurā bērns iesaistās, lai attīstītos un kļūtu sekmīgs, tas veicina izaugsmes domāšanu.
Nav runa tikai par pūliņiem — ir jāveicina dažādu attīstības stratēģiju pielietošana, piemērotu resursu izmantošana.
Amerikā bieži satraucas par tendenci bērnus nemitīgi uzslavēt. Ir sacensības, kurās visi dabū balvas, lai neviens nejustos slikti un visiem celtu pašapziņu.
Mēs ļoti uzsveram, ka svarīgas nav tikai ieguldītās pūles vai laiks, ir svarīgas arī izmantotās stratēģijas un uzrādītais progress. Ja bērns nav piestrādājis, bet tik un tā tiek slavēts, viņš saņem nepareizu signālu. Viņam tiek teikts — mēs neko vairāk no tevis arī negaidām. Tas var nostiprināt fiksēto domāšanu. Katra balva, ko piešķiram, katra uzslava, kuru izsakām, komunicē mūsu vērtības.
Turklāt ir svarīgi uzsvērt produktīvu darbu un attīstības stratēģijas, jo nevar vienkārši pateikt bērnam: «Jāstrādā!», ja viņi nezina, kas būtu jādara. Tas viņus padarīs vēl nelaimīgākus. Esam arī novērojuši, ka svarīga ir vecāku reakcija uz neveiksmēm.
Piemēram, bērnam nav labas atzīmes matemātikā, un vecāki saka — neuztraucies, ne jau katrs var būt veiksmīgs matemātikā, man arī tajā priekšmetā labi negāja. Tāda attieksme mani personīgi ļoti satrauc. Ja septiņgadīgam bērnam pasaka, ka viņam nav jācenšas apgūt matemātiku, viņam tiek noslēgts ceļš uz daudzām profesijām.
Bieži vien bērni cīnās ar atsevišķu konceptu apjēgšanu, bet tad viņi šīs grūtības pārvar un visu labi apgūst. Turklāt nekur nav teikts, ka ir jābūt pašam labākajam matemātiķim, lai šīs zināšanas iekļautu savā prasmju repertuārā.
Jūs bieži izmantojat piemērus no sporta pasaules. Ir treneri, kuri uz spēlētājiem kliedz un viņus kaunina, lai panāktu rezultātu. Kāda tam ir ietekme?
Savā grāmatā es rakstu par amerikāņu basketbola treneri Bobiju Naitu, kurš izmantoja bailes un pazemošanu, lai motivētu spēlētājus. Viņš labi iemācīja dažādas prasmes, viņa komandas bieži uzvarēja, bet psiholoģiskā cena bija ārkārtīgi smaga. Taču bija cits basketbola treneris Džons Vudens, kurš bija pat ievērojami sekmīgāks par Naitu. Viņa spēlētāji ļoti smagi strādāja, taču viņš pret katru spēlētāju izturējās ar cieņu. Vudens lika uzsvaru uz smagu darbu un attīstību. Viņš dusmojās tikai tad, kad spēlētāji nebija pietiekami piestrādājuši.
Ja pamēģinu kaut ko jaunu un izaicinošu, nereti arī ciešu neveiksmi. Kā ar to tikt galā?
Izaugsmes domāšana nepadara neveiksmi patīkamu, taču šis domāšanas veids rada kontekstu, kurā no šādām neveiksmēm ir iespējams kaut ko vērtīgu iemācīties.
Silīcija ielejā ir fonds, kurš pasniedz balvu par gada neveiksmi, taču to nepiešķir projektam, kas izšķiedis visvairāk naudas. To saņem projekts, kura dalībnieki pēc neveiksmes ir to izanalizējuši un sapratuši, kas nogāja greizi un kādas mācības viņu organizācija no tā var gūt.
Pēdējā laikā jūs daudz strādājat ar uzņēmumiem, kuri cenšas ieviest izaugsmes domāšanu savā korporatīvajā kultūrā. Kā to var izdarīt?
Ir svarīgi apzināties, ka uzņēmumu kultūru ir grūti izmainīt. Cilvēki bieži nesaprot, cik tas ir sarežģīti. To nevar panākt ar lekcijām, e-pastiem vai plakātiem. Ir jāmaina vērtību sistēma, un tas prasa daudz laika, pareizās norādes, smagu darbu un spēju pārvarēt neveiksmes.
Microsoft tas ir izdevies brīnišķīgi, bet tas viņiem prasīja vairākus gadus. Tomēr tagad viņi saka, ka uzņēmuma pēdējo gadu panākumi balstās uz izaugsmes domāšanu, uz kultūru, kas ir atvērta eksperimentiem un akceptē, ka daži no tiem būs nesekmīgi.
Vai jūsu interesi par šo tēmu ietekmēja arī pieredze skolā?
Sestajā klasē skolotāja mūs visus sasēdināja IQ testa rezultātu secībā. Man bija visaugstākais rezultāts, un varētu domāt, ka tas cēla manu pašpārliecību. Es tiešām par šo rezultātu priecājos, taču vienlaikus tas man lika baidīties no izaicinājumiem. Man bija bail, ka būs vēl viens pārbaudes darbs un es zaudēšu savu vietu klases priekšā.
Gada vidū uz skolu atnāca jauna meitene, un es nevis domāju, ka varbūt viņa man varētu kļūt par labu draudzeni, bet gan raizējos — varbūt viņa atņems man šo vietu? Vēl daudzus gadus es ticēju, ka tieši šie testa rezultāti nosaka manu vērtību, un nevēlējos radīt apdraudējumu ne pašas sajūtai, ne citu cilvēku vērtējumam, ka esmu gudra.
Ko vispār domājat par IQ testiem?
Šie testi tika radīti, lai pārbaudītu, vai skolēnu spējas atbilst viņu vecumam, un lai palīdzētu viņiem, ja tie atpaliek. Tie nav iecerēti kā kādas fiksētas īpašības mērījums.
Ir tiesa, ka rezultāti laika gaitā mēdz būt diezgan stabili, taču tie var arī mainīties. Turklāt IQ ir ļoti maza loma cilvēka sekmēs dzīvē vai darbā. Ierobežojoša un postoša ir doma, ka šī viena testa rezultāts pilnībā raksturo cilvēka spējas, izaugsmes potenciālu un iespējamo devumu sabiedrībai.
Vai spēja attīstīt izaugsmes domāšanu varētu būt ģenētiski noteikta? Varbūt ir cilvēki, kuriem vienkārši ir tāds raksturs?
Man ir milzīgs respekts pret gēniem. Paskatieties uz maziem bērniem — ir tādi, kuri apņēmības pilni bizo pa pasauli un nepievērš uzmanību kritikai vai uzkliedzieniem. Ir citi, kuriem vari veltīt mazliet neapmierinātu skatienu, un viņi uzreiz ieņems miera stāju.
Tomēr gēni vienmēr izpaužas konkrētā vidē. Ne jau gēni noved pie viena vai otra rezultāta. Mēs zinām, ka apkārtējā vide var likt raksturam attīstīties vienā vai otrā virzienā.
Tagad veidojam metodiku, kā palīdzēt gan bērniem, kuriem izaugsmes domāšana veidojas dabiski, gan tiem, kuriem nepieciešams lielāks atbalsts.
Vai izaugsmes domāšana padara cilvēkus laimīgus?
Neesam to pētījuši, bet pieņemu, ka cilvēks varētu būt laimīgs gan ar izaugsmes, gan ar fiksēto domāšanu. Tomēr man personīgi atskaites punkts ir — vai es mūža beigās varēšu teikt, ka esmu kaut ko devusi sabiedrībai vai vismaz centusies to darīt? Vai savas spējas attīstīju un izmantoju, cik vien tas bija iespējams?
CV
Dzimusi 1946. gadā Ņujorkā
1972. gadā Jeila Universitātē ieguvusi doktora grādu psiholoģijā
Bijusi pasniedzēja Kolumbijas un Hārvarda Universitātē
Kopš 2004. gada profesore Stenforda Universitātē
Daudzu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu un grāmatu autore
2006. gadā izdod bestselleru Mindset: The New Psychology of Success (Domāšanas veidi: jaunā veiksmes psiholoģija)
