Cieņa ir ieguvums!

Virsrakstā ir vērā ņemams, ambiciozs vispārinājums. Kaut gan man personīgi nešķiet pareizi lietot vispārinājumus, šoreiz nolēmu riskēt un šo apgalvot – cieņa ir ieguvums!

2019. gadā jau esam pabijuši septiņās brīnišķīgās Latvijas vietās, kurās tiekoties ar vietējiem uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem, valsts un pašvaldības iestādēm – to vadītājiem un darbiniekiem, kā arī biedrību un nodibinājumu vadītājiem un darbiniekiem, droši varu teikt – ikviens gadījums, kas tiek aplūkots mūsu apmācībās “Skatu Punkti: Ieguvumi” un “Skatu Punkti: Cieņa” šo situāciju apliecina.

Līdztekus interaktīvām lekcijām par universālo dizainu, kuras sniedz lektori Māris Ceirulis no Liepājas Neredzīgo biedrības un Jurģis Briedis no invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons”, dzimumu līdztiesības lekcija, kur nereti būtiskus izaicinājumus par mūsu priekšstatiem par vīriešu un sieviešu līdztiesību met Iluta Lāce un Gundega Tentere no resursu centra sievietēm “Marta”, kā arī līdztekus lekcijai par diskriminācijas novēršanu, kur viegli ieraudzīt savas robežas attieksmē pret citiem cilvēkiem, kuru pasniedz trīs lektori – Kaspars Zālītis, Sigita Zankovska Odiņa un Inese Lazda-Mazula, un lekcijai par dažādības vadību, kuras ietvaros ļauju piedzīvot pieredzes, kuras citādi nebūtu iespējams piedzīvot, kuru ir tas gods vadīt man personīgi, apmācībās notiek arī kāds izteikti īpašs brīdis.

Kas tad ir šis izteikti īpašais brīdis? Vēlos nodot jums šo pieredzi un ceru, ka manas rakstības spējas ir pietiekami labas, lai spētu to izdarīt pēc iespējas autentiskāk.

Kad pirmā diena vēršas uz vakaru, visi apsēžamies aplī. Aplis ir viens no nozīmīgākajiem mirkļiem apmācību procesā, jo tajā notiek viss – katrs tajā ienāk ar savu vēlmi izteikties vai klusēt, ar savu vēlmi padalīties sajūtās un skaidrot savas domas. Katram šī iespēja tiek dota. Tas paņem daudz laika, tas citreiz nav vienkārši, bet tieši aplī notiek pārmaiņas.

Un tātad, aplis ir slēgts, bet tajā pievienojušies cilvēki, kuri visas dienas garumā tajā nebija. Visu dienu apmācību “Skatu Punkti: Cieņa” un “Skatu Punkti: Ieguvumi” laikā, teorētiski skatoties prezentācijā un sekojot lektoru vadītajai informācijas plūsmai, apmācību dalībnieki klausās stāstus par augstāk minētajām tēmām. Tas var šķist nereāli, pārsteidzoši, uz sevi neattiecināmi un sveši.

Un tad tu satiec Maldu, Vitu, Guntu, Džordžu, Vandu, Danielu, Artūru, Jāni, Gaidu, Hosamu, Māru, Adelu, Lailu, Agiju, Aleksandru, Lilliju, Moniku, Viju, Nugzaru.

Kad ieraugi cilvēkus, kuri, neskatoties uz to, ka viņiem citi savu aizspriedumu un pieredzes trūkuma vai kādu neracionālu baiļu dēļ uzlikuši kādus ierobežojumus, vai ne visai cieņpilni pret viņiem attiekušies, iet cauri savai dzīvei ar domu – man viss ir iespējams! Šī satikšanās un katra dzīves stāsta uzklausīšana rada interesantu iedvesmas kokteili. Klausoties viņu stāstos, prātā viens pēc otra ienāk jautājumi, kas mani personīgi sapurina.

Kas man liedz sasniegt to, ko vēlos?

Kādi ir mani attaisnojumi kādām neizdarībām?

Kādi man var būt šķēršļi darīt to, ko es daru?

Kādas izvēles es nevaru izdarīt?

Kā es vēlos savu dzīvi nodzīvot?

Bet visbūtiskākais jautājums – kas kādam citam ļauj, vai ir devis tiesības citu cilvēku necienīt, par zemāku vērtēt?

Piemēram, cilvēks, kurš ir romu tautības – nereti par viņu kāds bijis nepārliecināts, bijis aizdomīgs pret viņu un skatījies uz viņu “šķībi”, bet savā darbā šis cilvēks nodrošina, ka arvien vairāk un vairāk šīs tautības bērnu ierodas skolā un tajā paliek. Pats šis cilvēks ir izaudzinājis trīs bērnus, kuri visi pabeiguši augstskolu un katrs dzīvo savu labu dzīvi.

Piemēram, cilvēks, kurš ir neredzīgs no dzimšanas, bet ir izbraukājis pasauli, piedaloties brīvprātīgo kustībā, apguvis valodas un kļuvis par vēsturnieku un skolotāju, kurš spēj mācīt klasi un vadīt pieaugušo grupas ekskursijās, jo ir sertificēts gids.

Piemēram, cilvēks, kurš ieradās Latvijā, lai studētu medicīnu, jo tas bijis viņa vislielākais sapnis un studiju beigās viņš sapratis, ka tik ļoti mīl Latviju, ka vēlas šeit palikt dzīvot. Viņš ārstē Latvijas iedzīvotājus un ir politiski aktīvs, un var sajust, ka viņš atsūtīts uz Latviju, lai izteiktu vienkāršu ieteikumu – vairāk smaidiet!

Piemēram, cilvēks, kurš piedzima kā meitene, bet jau trīspadsmit gadu vecumā saprata, ka jūtas kā zēns. Līdztekus dzimuma maiņas operācijai viņš visus savus spēkus velta savam sapņu darbam, remontējot tehniskas iekārtas. Brīvajā laikā viņš atbalsta jauniešus, kuriem ir bail pateikt saviem vecākiem un draugiem to, ka ir piedzimis citādāks, jo pieredze rāda, ka vecāki bieži nevēlās to pieņemt un saprast. Viņš vēlas atbalstīt citus cilvēkus, kuriem ar tuviniekiem viņu seksuālās orientācijas dēļ izveidojās milzīgas, nevajadzīgas naida plaisas.

Piemēram, cilvēks, kurš jau piedzima ar smagām veselības problēmām, bet jaunības gados, izvēloties izveidot tetovējumu, inficējās ar HIV, bet ir viens no radošajiem dzinuļiem savā darba vietā ir veicis un ik gadu veic simtiem kilometru tālus pārgājienus un savā ikdienā iestājas par pacientu tiesībām Latvijas medicīnas sistēmā, ar ko mēs ikviens agrāk vai vēlāk varam būt saistīti.

Piemēram, cilvēks, kurš atbraucis uz Latviju mīlestības dēļ, piedzīvojis naidpilnus komentārus uz ielas, pieredz, ka nereti naidpilnus komentārus saņem viņa bērni, kuri ir latvieši, bet nedaudz citu ādas krāsu, ir kļuvis par aktieri izrādē, kas iepriecina daudzus skatītājus Latvijā. Savā darbā viņš palīdz cilvēkiem apgūt angļu valodu, bez kuras mūsdienās dzīve nav iedomājama.

Piemēram, cilvēks, kuram ir garīga rakstura traucējumi, bet viņš dara savu darbu ar mīlestību un atdevi, kādu redzam salīdzinoši reti daudzu profesionāļu vidū, būvējot savas karjeras. Un šis cilvēks izjūt milzīgu gandarījumu par paveikto un absolūtu pateicību par viņam doto iespēju, brīvajā laikā izgatavojot rotas.

Piemēram, cilvēks, kurš gadiem motivē citus cilvēkus apzināt un praktiski pielietot savus iekšējos nemateriālos resursus, veidot spilgtas, pamanāmas iniciatīvas, popularizējis praktisko radošumu Latvijā un palīdzējis daudziem cilvēkiem pārliecināties, ka viņi spēj radīt konkurētspējīgus risinājumus, kas noder pašiem un citiem cilvēkiem. Šis cilvēks pats vada ģimenes uzņēmumu un brīvajos brīžos vada praktisko iemaņu darbnīcas cilvēkiem, kuri vēlās ”izgudrot sevi no jauna”, bet nevar būt atklāts par savu seksuālo orientāciju, jo zina, nereti paliks nesaprasts.

Piemēram, cilvēks, kurš padomju laikā iestājies par savu kolēģi, nosargājot viņu, savas dzīves laikā apguvis piecas valodas un, vēl šobrīd 88 gadu vecumā vada ekskursijas un ir bijis “perpetuum mobili” daudziem vietējās kopienas projektiem. Bet tomēr kāds varētu uzskatīt, ka cilvēks pēc noteikta gadu skaitļa vairs nav izdevīgs darbinieks.

Piemēram, cilvēks, kurš šobrīd ir riteņkrēslā, bet veic būtisku darbu palīdzot citiem izprast valsts un pašvaldības sociālo pakalpojumu nodrošinājumu. No viņa staro labestība un prieks par katru cilvēku, kuram palīdzība sniegta.

Un vēl, un vēl, un vēl! Katru reizi šķiet, ka esi jau daudz stāstus dzirdējis, bet arvien ir stāsti, kas pārsteidz, “izaicina ringā” priekšstatus par citiem un pārbauda manis pašas robežas, lai es varētu attīstīties, lai varētu sniegt atbalstu attīstības ceļā citiem.

Kas mūs vieno, kas mūs šķir, vai varētu šķirt ar šiem cilvēkiem, vienalga – teorētiski, praktiski vai hipotētiski? Cieņa! Tāpēc varu droši apgalvot – cieņa ir ieguvums!

Vairāk informācijas par iespēju piedalīties mācībās vari iegūt www.skatupunkti.lv Mācības notiek 2019. un 2020. gadā. 2020. gada apmācību laiki un vietas tiks publiskotas pavisam drīz.

 

Autore ir MBA, vadošā eksperte, nodibinājums “Ventspils Augsto tehnoloģiju parks”