Nesen izskanēja viedoklis, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāk finansējuma nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde esot zem jautājuma zīmes.
Kā Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs šādam apgalvojumam nevaru piekrist, un tam ir izskaidrojums. Pēc Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) datiem, vietās, kur uzstādīti stacionārie fotoradari, vidējais ceļu satiksmes negadījumus skaits ir samazinājies par 30%. Pašreiz stacionārie fotoradari pārsvarā ir uzstādīti satiksmes mezglos jeb krustojumos, kur notiek apmēram 20 – 40% no visiem ceļu satiksmes negadījumiem valsts autoceļu tīklā.
Lai gan esošie fotoradari konkrētās vietās ir uzlabojuši situāciju, kopumā satiksmes drošības jomā Latvija pašreiz Eiropā izgaismojas ne tajā labākajā gaismā. Bojā gājušo skaits 2018. gadā uz miljonu iedzīvotāju bija 77 (kopumā valstī 148), kas Eiropā ir viena no bēdīgākajām situācijām. Līdzīgi ir ar ceļu satiksmes negadījumu skaitu ar cietušajiem, tiem nav tendence mazināties. 2018. gadā tika reģistrēti 3975 ceļu satiksmes negadījumi ar cietušajiem. Tas ir daudz.
Valsts loma satiksmes drošībā
Vienlaikus satiksmes drošības situāciju var iedalīt divās atbildības sfērās – pašvaldību un valsts. Negadījumi, kas notikuši uz valsts autoceļiem ārpus pilsētām, ir valsts atbildība. Dati liecina, ka lielākais vairums jeb 65% no visiem bojā gājušajiem ir cietuši uz valsts autoceļiem. No tiem negadījumiem, kas notiek uz valsts autoceļiem, ir būtiski vairāk smagi cietušo.
No tā var secināt, ka uz valsts autoceļiem pārsvarā notiek smagi ceļu satiksmes negadījumi, jo automašīnu pārvietošanās ātrums ārpus apdzīvotajām vietām ir krietni lielāks. Tāpēc ir veidi, kā mazināt vidējo braukšanas ātrumu.
Nākotnē jāievieš vidējā ātruma radari
Vairākums negadījumu uz valsts autoceļiem notiek, automašīnām vai nu saduroties vai apgāžoties, turklāt vairākums gadījumu notiek labos laika apstākļos. 2018. gadā uz valsts autoceļiem notika 421 negadījums, kurā iesaistītas vismaz divas automašīnas. Tas ir 40% no visiem negadījumiem. Notika 262 negadījumi, kuros automašīna apgāzās vai nobrauca no ceļa, kas ir 25% no visiem negadījumiem. Pārējos gadījumos automašīnas uzbraukušas kādiem citiem, pārsvarā mazaizsargātiem ceļu satiksmes dalībniekiem – 47 gadījumos velosipēdistiem un 78 gadījumos gājējiem. Šādu ceļu satiksmes negadījumu skaits sastāda 12% uz valsts autoceļiem.
Papildu šai informācijai ir zināms, ka visbiežāk ceļu satiksmes negadījumi notiek uz intensīvi noslogotām šosejām, piemēram, A2 Rīga – Sigulda – Igaunijas robeža (54 negadījumi), A9 Rīga – Liepāja (49 negadījumi), A10 Rīga – Ventspils (51 negadījums). Satiksmes mezglos jeb krustojumos notiek 20 – 40% no visiem negadījumiem.
Pārsvarā negadījumi notiek vietās, kur automašīnas ērti var attīstīt lielu ātrumu un autovadītājs kļūst pašpārliecināts. Tās ir vietas, kur notiek apdzīšanas manevri un nav infrastruktūras mazaizsargātiem ceļu satiksmes dalībniekiem.
Vēlos uzsvērt, ka fotoradari kalpo kā efektīvs satiksmes drošības uzlabošanas līdzeklis. Ņemot vērā, ka bieži notiek frontālās sadursmes un automašīnu apgāšanās, var secināt, ka iemesls negadījumiem ir ne tikai vadītāja neuzmanība un nogurums, bet arī pārgalvīga un ātra braukšana. Līdz ar to apgalvojums, ka fotoradari varētu pavisam pazust no valsts autoceļiem, ir bezatbildīgs. Ir vērts strādāt un papildināt esošo sistēmu ar vidējā ātruma radariem.
Budžets vai cilvēks?
Līdzšinējā pieredze rāda, ka, ieviešot dažādus satiksmes drošības risinājumus, samazinās arī ceļu satiksmes negadījumu skaits, piemēram, vietās, kur uzstādīti fotoradari. Samazinājies frontālo sadursmju skaits vietās, kur izveidotas ribjoslas. Tomēr ar to nav pietiekami, tāpēc jāievieš arvien jauni risinājumi.
Ņemot vērā valsts budžeta iespējas, strauji ieviest risinājumus, kas prasa investīcijas, būtu sarežģīti. Vienlaikus nevar būt tā, ka netiek darīts nekas. Neņemot vērā radaru sistēmu, ir jādomā arī par mazaizsargāto ceļu satiksmes dalībnieku aizsardzību uz valsts autoceļiem. Tas saistās ar atbilstošas infrastruktūras izveidi, piemēram, izgaismotas gājēju pārejas, drošu nokļūšanu sabiedriskā transporta pieturā, drošu pārvietošanās starp apdzīvotām vietām – tās ir gājēju ietves, veloceļi, apgaismojums. Risinājumi šīs grupas aizsardzībai parasti nav lēti, bet tas ir virziens, kur Satiksmes ministrija ar maziem solīšiem iet uz priekšu.
Autors ir Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs, JKP
Pagaidām nav neviena komentāra