Jānis Rokpelnis. Tīmeklītis. Neputns, 2019.
Man nav neviena slikta vārda, ko pateikt par Jāņa Rokpeļņa jaunāko krājumu Tīmeklītis. Varētu slavēt, bet šķiet muļķīgi — it kā kāds tev personīgi būtu rakstījis ziņu, bet tu viņam pretī: «Cik atjautīgi tu šeit esi savienojis gaisīgi romantiskus tēlus un pazemināto leksiku!» Tīmeklītis ir krājums, kurā atrodam tos formas un satura elementus, kurus esam raduši uzskatīt par Rokpeļņa poētikai raksturīgiem. Tajā pašā laikā grāmatā nav nekā tāda, kas radītu atkārtojuma, ražošanas iespaidu. Lasot šos tekstus, šķiet, ka meistara roka tagad ir tā ievingrināta, viņa darbiem tāda aura un vārdam tāds statuss, ka katra skice ir mazs šedevrs. No Rokpeļņa paša sacītā gan mums zināms, ka radīšana nenotiek viegli, krājumā iekļuvušie teksti ir tikai neliela daļa no uzrakstītā — lielākā daļa tiek atmesta.
