Svarīgāk par Holivudu

ASV dzimusī komponiste Lolita Ritmane ir vienīgā latviete, kas saņēmusi prestižo Emmy balvu. Nu viņa strādā pie latviešu filmas Dvēseļu putenis mūzikas

Maigas, ēteriskas skaņas, kurās patīkami klausīties — pirms intervijas Latvijas Radio studijā ar Lolitu Ritmani minūtes divdesmit klausos, kā tiek ierakstīts filmas Dvēseļu putenis mūzikas fragments pie klavesīna. Pavisam drīz studijā ieradīsies diriģents Māris Sirmais ar kori Latvija.

Ritmanei panākumu netrūkst: piedalījusies mūzikas radīšanā daudzām Holivudas filmām. Vairāk strādājusi tieši animācijā: 10 reizes nominēta Emmy balvai, bet 2001. gadā ieguvusi šo balvu par mūziku seriālam Batman Beyond. Lolita dzimusi un uzaugusi ASV, trimdas latviešu ģimenē. 

Šovasar komponiste ar vīru, amerikāņu skaņu režisoru Marku Matsonu ir Rīgā, lai pabeigtu darbu pie Dvēseļu puteņa. Filma balstīta Aleksandra Grīna 1934. gadā iznākušajā episkajā darbā, kas vēsta par Pirmā pasaules kara laiku un brīvības cīņām. Filmas pirmizrāde iecerēta novembrī.

Skatījos, kā vadāt ierakstu. Kad tas noslēdzās, piegājāt pie pianistes, apkampāt viņu un teicāt: wow, tas bija lieliski! Vai Latvijā bieži piedzīvojat šādu brīvajai pasaulei raksturīgu atvērtību?
Kad pirmoreiz te biju 90. gados — ar muzikālo uzvedumu Tas vakars piektdienā viesojāmies Cēsīs —, likās, ka nevienam izrāde nepatīk. Cilvēki pieklājīgi aplaudēja, bet tas arī viss. Taču starpbrīdī nāca klāt, daži bija noraudājušies. Tajā brīdī sapratu — pieraduši, ka emocijas nedrīkst izrādīt. Jo vecāka kļūstu un vairāk iemācos par padomju laikiem, jo labāk saprotu toreizējo publikas atturību. Cilvēki, kuri Latvijā dzimuši pēc 1990. gada, ir citādi, viņi neatceras šos laikus. Amerikāņi ir vērsti uz āru, no latviešiem to varbūt nevar prasīt, bet ar Latvijas mūziķiem man vienmēr bijusi sajūta, ka runājam vienā valodā, esam uz viena viļņa. 

Vai mūzikas rakstīšana Dvēseļu putenim neuzliek lielu emocionālo slogu — esat pieredzējusi komponiste, bet šoreiz ir darīšana ar nacionālo svētumu?
Režisoram Dzintaram Dreibergam ar komandu bijusi milzīga slodze, bet arī gandarījums — viņi sešus gadus strādā pie filmas. Es jūtu lielu atbildību. Man pat bija uznākusi neliela panika. Atbraucu martā, kad notika pirmā montāža. Atsevišķus gabalus no filmas biju redzējusi, bet nekad vēl — tik daudz. Muzikālās tēmas man bija iesāktas, 10—15 minūtes garas. 

Ar filmu mūziku ir tā: tikko kādu ainu maina, mainās arī mūzikas garums. Liekas, tā nav liela lieta! Taču, ja minūti gara aina kļūs garāka par piecām sekundēm, komponistam jāstrādā pie tās vietas no jauna. Tāpēc es un mani kolēģi Holivudā gaida pirmo montāžu, lai sāktu darbu. Domāju, ka martā filmas režisors Dzintars Dreibergs bija nervozs, droši vien domāja, kas notiks, ja viņam riebsies tas, ko Lolita uzrakstījusi. Es teicu, ka neraudāšu un nesūdzēšos, ja nepatiks, bet strādāšu, kamēr patiks. Ātri aptvēru, kuri instrumenti režisoram tik labi neiet pie sirds vai arī atgādina amerikāņu filmas — tad gāju citā virzienā. 

Citā reizē man šķita — šis fragments gan viņam patiks! Bet Dzintars teica: drusku par daudz latviskā! Meklējām vislabāko toni, kamēr atradām. Tagad mūziku esam ierakstījuši, un turu īkšķus, lai 90% no tās nonāk filmā — vēl priekšā final mix. 

Dvēseļu putenis ir nacionāla filma — tāds sava laika kontekstā bija Aleksandra Grīna literārais darbs. Vai nav sensitīvi veidot šādu filmu laikā, kad ultranacionālistiskas tendences redz gan Eiropā, gan ASV, vienlaikus atzīstot, ka nacionālās pašapziņas stiprināšana mazai tautai ir svarīga?
Latviešu valoda un kultūra mums jāsargā. Taču tas nav tas pats, kas būt rasistam vai nākt klajā ar destruktīvām nacionālām tendencēm — «mēs esam vērtīgāki nekā citi». Par pasaules tendencēm runājot, esmu simtprocentīgi pret Trampu. Daudzi ASV dzīvojošie latvieši vēsturiski bijuši republikāņi. Laikā, kad vecākā paaudze sāka balsot, arī mani vecāki bija republikāņi. Tad viņi sāka vēlēt par demokrātiem. ASV ir daudz konservatīvi domājošu latviešu, neteiktu gan, ka viņi visi ciena Trampu. Mums Amerikā ir daudz problēmu! Reizēm saku: paldies Dievam, ka man un maniem bērniem ir Latvijas pase! 

Par Dvēseļu puteni jāsaprot, ka tas ir mūsu valsts rašanās sākums — brīdis pirms. Rakstot mūziku, nedomāju par politiķiem, kas sēž Rīgā birojos. Es domāju par latviešiem, kuri cenšas labi nodzīvot savu dzīvi. Mūsu filmā ļoti cilvēcīgi parādīti Latvijas brīvības cīņu laika notikumi. 

Mani vecāki Dvēseļu puteni lasījuši vairākas reizes. Uzzinot, ka taps filma, mamma teica: šausmas, kā viņi to uztaisīs! Viņai likās par daudz hrestomātisks darbs, kā Vējiem līdzi — ko atstāt, ko ņemt laukā? Vēl visas kaujas, viss vienās asinīs. Nezinu, kā komanda nonāca pie gala scenārija, bet tika mēģināts atrast dvēseliskumu, notikumus vērtēt galvenā varoņa Artūra Vanaga acīm. Sākumā Artūrs ir naivs. Kā jau pieaugušu bērnu māte, daudzās scenārija vietās šausminājos, raudāju. Dvēseļu putenis ir ļoti intīms stāsts.

Vai jūs varētu muzikāli raksturot, kas mūsdienās ir latviskums?
Mūsdienu latvietim patīk eiropeiskas harmonijas, Brāmss, Bēthovens, Mocarts. No vācu laikiem — arī ziņģes. Pilns ar ziņģu festivāliem! Patīk Zilais lakatiņš, arī tautas mūzika, Iļģi. Tagad klausos, kas Latvijas mūzikā tiek radīts no jauna — tik interesanti! Neticami, cik daudz latviešu izsitušies pasaules līmenī. Un cik vēl ir tādu, kuri ar savu talantu varētu, bet nepazīst pareizos cilvēkus. Līmenis ir augsts un nes slavu Latvijai.

Jūsu, trimdas latviešu, dzimta ir slavena Latvijā, bet kāds ir jūsu dzimtas stāsts?
Vecāki atstāja Latviju 1944. gadā. Tētim tad bija 18 gadu, mammai 19. Mammas tētis strādāja bankā, viņam bija bail, ka ar mammiņu kaut kas varētu notikt. Mammiņas vecāki palika Latvijā, Mežaparkā, bet bērni — mammiņa un abi brāļi — aizbrauca. Mammiņas tētis nokārtoja, ka bērni tiek prom. Viņi nenonāca Eslingenā vai citās bēgļu nometnēs. 

Vācijā mani vecāki strādāja. Viņi tajā laikā jau bija drusku sagājušies. Tētis, mediķis, visu laiku meklēja veidus, kā citiem palīdzēt. Viņam ir stāsts, kā Vācijā sēdējis uz Sarkanā Krusta mašīnas jumta un vicināja karodziņu, lai nešauj, lai paglābtu cilvēkus. Nacionālajā bibliotēkā ir tēta grāmatas — atmiņu stāsti par bēgļu gaitām, dzīvi Amerikā, arī viņa dzeja. Mani vecāki apprecējās Vācijā jauni. Kāzās bija tēta vecāki un viens no tēta brāļiem, onkulis Zigurds. Otrs brālis Valdis palika Latvijā — viņam ir divas meitas Baiba un Māra Ritmanes, ar kurām regulāri satiekos. Māsa Brigita piedzima Vācijā, bet es un brālis Alberts — Oregonā Amerikā. 

Padomju laikos no ASV varēja dabūt telefona sarunas ar Latviju — bija jāpiesaka operatoram, un zinājām, ka vienmēr kāds PSRS pusē noklausās. Pirmoreiz biju Latvijā 1964. gadā, kad man bija divi gadiņi, šo braucienu neatceros. Okupētajā Latvijā biju kādas piecas sešas reizes. Reiz man līdzi bija somiņa — sarkans, piebāzts sunītis Sarkanītis —, tā uz robežas tika atgriezta vaļā, meklējot kontrabandu. Komiski, ka galveno somu, kur tētim bija amerikāņu nauda un zāles radiniekiem, viņi neapskatījās. Latvijā palikām viesnīcā Rīga. Atceros, ka vecāki mācīja, ka viesnīcā neko nedrīkst runāt. Runāt drīkstēja Jūrmalā, kad iebridām jūrā. Mums visu laiku sekoja.

Sākumā jau vecāki nedomāja, ka brauc no Latvijas prom uz ilgu laiku. Neticēja, ka okupācija ievilksies. 

Vai pusaudžu gados nebija jocīgi, ka vecāki liek mācīties latviešu valodu, piekopt tradīcijas?
Uzaugu maģiskā salā, ko sauc par Amerikas Rietumkrastu. Portlendā un Sietlā bija superlatvieši. Bērnībā un pusaudžu gados manas labākās draudzenes bija Zommeru ģimenes māsas, Rūšu brāļi, Galiņu brāļi, Sandra Rīdzeniece, Maruta Noriņa. Vasarās bijām kopā latviešu bērnu nometnēs. Dzimšanas dienas ar latviešu draugiem bija atsevišķi no amerikāņu draugiem — mammiņa tās rīkoja. Latvieši labāk jutās kopā, dzimšanas dienas ballītēs klāt bija arī vecāki. Kad nāca amerikāņu bērni, tad bez vecākiem, uz dažām stundām.  

Kad sāku iet skolā, švaki runāju angliski. Pamatvaloda mājās bija latviešu. Ja kādreiz ierunājos angliski, tētis apsauca. Kādā valodā tu runā, viņš prasīja, bet es — piedošanu, tēti! Arī ar saviem bērniem, ja runāju divatā ar Ilzīti vai Aiju, vai Andri, man ir nedabiski to darīt angliski. Runājam tikai latviski. Ar īsziņām ir tā, ka visu laiku jāpārslēdzas — rakstu gan angliski, gan latviski. Ir gadījies amerikāņu draugiem aizsūtīt ziņas latviski.

Kā Amerikas latvieši tik ilgi un spītīgi noturēja latviskumu — vai ar domu, ka tūlīt varēs atgriezties?
Domāju, ka drīzāk bažījās, ka okupācijas šausmas nebeigsies un jāveido Latvija ārpus Latvijas. Visādi centāmies, lai prese pievērš uzmanību Latvijas okupācijai: staigājām tautastērpos pa Vašingtonas štata galvaspilsētu ar plakātiem, dedzinājām LPSR karogu ar sirpi un āmuru, dziedājām Dievs, svētī Latviju! Šādu demonstrāciju bija daudz. 

Kad Latvija atguva neatkarību, Amerikas latviešu vidē bija kritiens. Kuri brauks atpakaļ? Kuri paliks? Man bija vainas apziņa, bet priecājos par visiem, kas pārcēlās uz Latviju. Tagad pasaule satuvinājusies, var dzīvot gan te, gan tur. «Mēs» un «jūs» ir pazudis. Latvijā var dabūt visu to pašu, ko Amerikā. Okupācijas laikā uz Latviju vedām džinsus, kafiju, pat tualetes papīru. Šausmas, kad to atceras! 

Droši vien nevarējāt iedomāties, ko tas nozīmēja padomju bērnam: kā lielu dārgumu desmitreiz rokās grozīt ārzemju konfekšu papīriņu.
Bet mums — saņemt Latvijas Gotiņas tolaik bija kaut kas! Neviena Gotiņa man tagad negaršo tik labi kā tās, kas toreiz bija pielipušas pie papīra un bija jāiztin kā zelta gabals. 

Vienā brīdī teicāt — «mēs ar kolēģiem Holivudā»… Ko nozīmē strādāt Holivudas kino?
Viss sākas ar to, ka skaidri izdomā, ko gribi darīt, piemēram, būt kinorežisors vai filmu mūzikas autors. Ja tev ir talants — ļoti labi! Tālāk — ko pazīsti? Uz kādu laiku trešo punktu ieliec pirmajā vietā. Vai esi ar mieru, piemēram, pārcelties uz Kaliforniju un visiem industrijā iesaistītajiem divus gadus pienest kafiju? Kontakti ir ļoti svarīgi. Es nesāku kā komponiste Holivudā. Sākumā veicu mūzikas korektūras, strādāju mūzikas bibliotēkā. Nopelnīju diezgan labu naudiņu — kādus 13 dolārus stundā. Mans darbs bija skatīties, vai notīs nav ielaistas kļūdas — tajā laikā vēl nebija datoru. Tad varēju aiziet uz ierakstu studiju, redzēt komponistus, izdalīt notis mūziķiem. Pamazām strādāju uz priekšu. Tomēr arī tagad, 50 gadu vecumā, man regulāri jāmeklē darbs. 

Jums kā Emmy balvu ieguvušai komponistei darba piedāvājumi neiekrīt e-pastā?
Absolūti ne! Visu laiku jābūt aktīvai. Man palīdz, ka ar diviem kolēģiem komponistiem jau sen esam nodibinājuši Dinamic Music Partners. Ātri aptvērām, ka vienmēr jābūt ne tikai trim darbiem, bet arī ceturtajam: jāskatās, kādas filmas tiek uzņemtas, vai pazīstam kādu no jauno filmu komandas, ar kuru agrāk esam strādājuši kopā. Vienkārši aizsūtot e-pastu, neviens to nevērs vaļā. Bieži dodu padomus arī jaunajām komponistēm — kādu laiku biju [ASV filmu mūzikas] Sieviešu komponistu savienības prezidente. Atklāju, ka daudzi domā — esmu talantīgs, daudz strādāju, bet kāpēc nav darba piedāvājumu? Tāpēc, ka neviens ietekmīgs producents nesēdēs pēc darba laika beigām, izskatot 40—50 jauno talantu CV. Ja viņam piezvana sievas manikīre un saka — «mans brāļa dēls ir talantīgs jaunais komponists» —, viņš nonāk CV kaudzītes augšpusē. 

Man ir desmit Emmy nominācijas un viena balva, bet vislielākais prieks bijis par vienu Superman epizodi — balvu gan nesaņēmu, bet pašai tās sērijas mūzika ļoti patika. Saņemt Emmy bija jauki, vēl jaukāk — atnākt mājās, kur bērni uzzīmējuši lielu plakātu: «Urā, mamma!» Tas, ka latvieši dzīvoja līdzi, turēja īkšķus, bija aizkustinoši. 

Jūs savu talantu attīstījāt tieši animācijas filmās. Vai Holivudā komponisti parasti specializējas vienā jomā?
Tas sanāca netīšām. Ja būtu jāizvēlas, es neizvēlētos animāciju. Taču man tika dota iespēja, pateicoties mūzikas skolotājai Šērlijai Volkerei. Viņai piedāvāja darbu filmā, un viņa ņēma palīgos savus labākos skolniekus. Tajā laikā pat neapzinājos, kāds tas ir retums, ka uzreiz piedāvā darbu. Mans vārds pat bija filmas titros. Mūsdienās ir slaveni komponisti, kuriem strādā vesels loks citu komponistu, bet viņu vārdi publiski neparādās. Ja ir darbs pie desmit filmām vienlaikus, viens to nevar veikt, vajadzīgi asistenti. Dabūt savu vārdu filmā ir grūti. 

Vai kā komponiste Holivudā esat izjutusi spiedienu — ka jāpārvar dzimumu stereotipi, jāpierāda profesionālā līdzvērtība?
Varu par to runāt, jo biju viena no Alliance for Women Film Composers dibinātājām. Kad to sākām, bijām pusdienās, kur tika uzaicinātas divdesmit sievietes — filmu komponistes. Visas cita uz citu skatījāmies: vēl viena un vēl viena! It kā būtu brīnums, ka esam tik daudz. Vienlaikus arī sapratām, cik nenormāli, ka tā jūtamies. Pagājuši seši gadi, nu jau organizācijā esam 400 sieviešu. Ko varēju darīt kā alianses prezidente? Iet pie studiju vadītājiem un teikt: jums ir 20 jaunas televīzijas filmas, kas tiek veidotas, — vai varat garantēt, ka pie lēmēju galda sēdēs arī mūsu organizācijas pārstāves? Paklausieties mūziku akli, nezinot, vai to komponējis vīrietis vai sieviete! Nu filmām izvēlēto sieviešu komponistu procents sācis iet uz augšu. Nevis jādod darbs sievietei, jo viņa ir sieviete, bet komponistei, jo viņa radījusi labu mūziku. 

Diemžēl sexual harassment Holivudā, par ko tagad runā, patiešām notiek. Kad biju jaunāka, reiz veicu slavena komponista darba aranžējumu. Viņa sieva bija atnākusi uz ierakstu studiju, un viņai nepatika, ka tur atrodos. Lūdza, vai varu iet uz blakus telpu, lai gan tā bija mana aranžija — man pienācās tur būt. Es neesmu tāda, kas flirtē, man bija apvainojoši tas vien, ka jādomā par tādu tēmu. Arī no sievietēm var būt šāds spiediens. Tagad mums ir organizācija Women in Film, kas pārstāv sievietes visos kino profesionālajos laukos. Šai organizācijai ir advokāti un novilktas stingras robežas. Jaunajām profesionālēm iesaku: ja kāds vulgāri apvaino, pavaicājiet — vai varat, lūdzu, atkārtot? 

Kā jūs, mūsdienu komponisti, strādājat — rakstāt datorā?
Komponēju programmā Digital Performer, tad pāreju uz Sibelius. Rītos staigāju piecas jūdzes, kas ir kādi 6,5 kilometri, un prātā ienāk tēmas — tās varu piefiksēt telefonā. Kad pabeidzu komponēt kādu darbu, parasti esmu viena. Pats komponēšanas process man ir liels, garīgs pārdzīvojums. Tagad darbs pie Dvēseļu puteņa tuvojas noslēgumam, un ļoti gaidu skatītāju reakciju.