Sit pa galvu 

Ar igauņiem cīnīsies līdz pēdējai šņabja pilītei, taču informatīvajā karā dezertē

Vēl pavisam nesen Ministru kabinetā un Finanšu ministrijā valdīja trauksme.

Igauņi nebija paspējuši pat vēl pieņemt lēmumu par alkohola akcīzes samazināšanu, kad valdība jau steidza pa galvu pa kaklu glābt lētā alkohola biznesu ziemeļu pierobežā. Finanšu ministrs Reirs dibināja darba grupu, ikdienā tik gausajām birokrātijas lēmumu pieņemšanas dzirnām pieslēdza turbo un mazāk nekā divu mēnešu laikā izdzina caur valdību un Saeimu akcīzes samazinājumu Latvijas stiprajam alkoholam. Par spīti draudiem tautas veselībai, alkohola ražotāju un tirgotāju lobija balss tika sadzirdēta uzreiz.

Lai attaisnotu šo apšaubāmo indulgenci, premjerministrs Kariņš igauņu akcīzes samazinājumu pasludināja par nacionāla līmeņa apdraudējumu, par «karu».

Tiešām? Diezin vai nodokļu sacensību var salīdzināt ar agresiju, kuras mērķis ir pakļaut vai iznīcināt savu pretinieku. Sevišķi nepiedienīgi šī retorika skan šobrīd, kad redzam, kāda ir valdības reakcija uz Latvijas pozīciju potenciālo vājināšanu citā, daudz nopietnākā konfliktā, par kuru jo bieži dzirdam no paša Kariņa un citiem valdības pārstāvjiem, — informatīvajā karā ar Krieviju.

Gandrīz vai katrā uzstāšanās reizē ārzemēs Latvijas valdības pārstāvji uzsver, cik svarīgi Eiropai ir stiprināt aizsardzību pret Krievijas izplatītajiem meliem un viltus ziņām. Taču brīdī, kad kaut kas jādara, lai tiešām pasargātu Latvijas informatīvo telpu, viss kareivīgums izrādās domāts tikai parādēm. Informācijas karā ministri izrādās dezertieri.

Sabiedrisko mediju sūdzības par nepietiekamo finansējumu jau labi zināmas, bet tieši tagad, laiskajās augusta nedēļās, valdība ar neizprotamo neizdarību rada draudus veselai nozarei — drukātajai presei.

Šķiet neapstrīdami, ka nevienas valsts mediju telpa nevar būt veselīga bez privātiem drukātajiem medijiem — bez reģionālajiem laikrakstiem, kuri bieži vien ir vienīgais informācijas avots vietējiem iedzīvotājiem par viņu dzīvesvietā notiekošo, bez nacionāliem izdevumiem, kuri var plašāk un dziļāk atspoguļot notikumus nekā elektroniskie mediji, galu galā — bez tādiem izdevumiem kā žurnāls Ir, kuri neatkarīgi no politiķu iejaukšanās var veikt plašus, nozīmīgus žurnālistiskus izmeklējumus. Tādai mazai kultūrtelpai kā Latvijā drukātā prese, tajā skaitā it kā «nenopietnie» vai glancētie žurnāli, ir arī svarīga valodas saglabāšanai.

Taču pēdējās desmitgadēs izveidotajā mediju ekosistēmā, kurā internets arvien grauj tradicionālo drukāto mediju ekonomisko modeli, šie izdevumi atrodas pastāvīgā apdraudētības stāvoklī. Daudz stabilākas valstis pievērš sevišķu uzmanību tieši drukāto mediju atbalstam gan ar izteikti labvēlīgu nodokļu politiku, gan ar tiešo atbalstu laikrakstu izdošanai un preses izplatīšanai.

Līdz šim Latvijas valdība piešķīra subsīdiju Latvijas Pastam, lai nodrošinātu preses piegādi abonentiem visā valsts teritorijā par samērīgām cenām. Šo sistēmu bija plānots izbeigt nākamgad, bet valdība solīja līdz tam izstrādāt un iedarbināt citu kompensācijas sistēmu, lai atbalstītu preses abonēšanu.

Taču — cik ātri un izlēmīgi Reirs un Co rīkojās lētā alkohola interesēs, tik gausi un negribīgi valdības pārstāvji muļļājuši drukātajai presei vitāli svarīgās kompensācijas sistēmas izstrādi.  Un tagad vienaldzīgi noraugās, kā daudziem izdevumiem pēkšņi pie kājām pavēries bezdibenis.

16. jūlijā valdība izskatīja Satik-smes ministrijas priekšlikumu uz diviem gadiem pagarināt valsts dotācijas Latvijas Pastam, lai saglabātu iedzīvotāju maksātspējai atbilstošus piegādes tarifus līdz brīdim, kad kompensācijas sistēma beidzot būs izstrādāta. Summas uz kopējā budžeta, pat uz alkohola akcīzes fona ir triviālas — mazāk par četriem miljoniem gadā. Tomēr dažu formālu atrunu rezultātā lēmums tika atlikts līdz rudenim, kad jautājumu skatīs kopējā budžeta ietvaros.

Taču laiks negaida. Latvijas Pastam līgumi ar izdevējiem jānoslēdz līdz 23. augustam, lai rudenī varētu sākt pārdot abonementus. Savukārt Latvijas Pasta piedāvātās cenas, kurās nav iekļauts budžeta pabalsts, par kuru nekādas skaidrības nav, nozīmē līdz pat četrkārtīgu piegādes cenu pieaugumu dažādās piegādes zonās, un sevišķi smagi skars tieši visievainojamākos — reģionālos laikrakstus. To abonentu rocība ir visvairāk ierobežota, viņi nevarēs atļauties abonementa cenas pieaugumu līdz pat 25%. Taču jauno tarifu draudi ir daudz plašāki, jo lielais gaidāmais abonentu skaita samazinājums izraisīs lejupejošu spirāli. Izplatīšanas infrastruktūras — pastnieku, transporta — uzturēšanas izmaksas būs jāsadala uz aizvien mazāku klientu skaitu, un beigās pazudīs gan izdevumi, gan pats izplatīšanas tīkls. Latvijas Pasts lēš, ka rezultātā var tikt atlaisti vairāk nekā 600 cilvēku.

Ja valdība tuvākajās dienās nerīkosies, lai nodrošinātu samērīgas piegādes cenas presei, tad 2019. gada augustu varēs ierakstīt Latvijas vēsturē kā mēnesi, kad Kariņa valdības slinkums un tuvredzība, kas ir starp visspēcīgākajiem ieročiem valsts pretinieku arsenālā, nāvējoši ievainoja Latvijas presi.

Komentārs 140 zīmēs

Tā vairs nedrīkst būt. Skaidrojumā par gatavību atkāpties NEPLP vadītāja Ķezbere atzīst, ka uzskata sevi par politisku ielikteni.

Neviena diktatūra nav mūžīga. Cīņa par brīvību šobrīd notiek Maskavas un Honkongas ielās.

Jaunā bardzība. VID muitas policija pirmo reizi nodevusi kriminālvajāšanai lietu par nedeklarētas skaidras
naudas vešanu pār robežu.