Remigrējošo ģimeņu bērniem skolās nepieciešams pārejas posms

Katru gadu aptuveni 800 skolēnu ģimenes atgriežas uz dzīvi Latvijā. Tās bieži sastopas arī ar grūtībām iekļauties mācībās un saziņā ar apkārtējiem skolā, jo izglītības sistēma atšķiras no tās, kas bija mītnes zemē. Lai nodrošinātu saudzīgu pāreju uz jaunu izglītības sistēmu un neradītu psiholoģisku traumu, viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt viena gada pārejas posms remigrējošo ģimeņu bērniem, kura laikā viņi skolā nesaņem vērtējumu. Par veiksmīgu iekļaušanos izglītības sistēmā vairāk uztraucas vecāki, savukārt bērni to uztver kā piedzīvojumu un ātri atrod kopīgu valodu ar vienaudžiem.

Koordinatoriem nepieciešamas lielākas iespējas

Kopš 2018. gada pavasara Latvijā darbojas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas reģionālo remigrācijas koordinatoru tīkls ar pieciem koordinatoriem. Koordinatori strādā prioritārās aktivitātes remigrācijas veicināšanai. Ciešā sadarbībā ar pašvaldībām koordinatori piedāvā potenciālajiem remigrantiem praktiskus ieteikumus dažādos jautājumos. Koordinatori var palīdzēt atrast atbildes uz jautājumiem par pašvaldību pakalpojumiem, piemēram, par bērnudārzu un skolu pieejamību remigrantu bērniem, par  dzīves vietu, ko var piedāvāt potenciālajiem remigrantiem, par tālākizglītību, par uzņēmējdarbības un darba iespējām vai pieejamajiem pakalpojumiem Latvijas pašvaldībās.

Darbības lauks ir ļoti plašs un, tiekoties ar koordinatoriem, kļūst skaidrs, ka visu vajadzību nodrošināšanai viņiem nepieciešama lielāka kapacitāte. Arī tiekoties ar skolām, kurās tiek uzņemti remigrējošie bērni, ka ne visi izprot aspektus, kas nepieciešami, lai palīdzētu bērniem ātrāk iekļauties.

Pārejas periods bez vērtēšanas

Patlaban likumdošana pret tām ģimenēm, kas vēlas atgriezties, nereti ir skarba. Iespējams, situācija uzlabotos, ja tiktu ņemts vērā fakts, ka lielai daļai bērnu nav latviešu valodas zināšanu vai tās ir sliktā līmenī, un viņiem tiktu piešķirtas zināmas atlaides vai pārejas periods mācību vērtējumā.

Risinājums varētu būt viena gada pārejas periods, kura laikā bērns uzlabo valodas zināšanas un veido izpratni par mācībām, taču nesaņem vērtējumu.

Vēl viena būtiska problēma Latvijā ir latviešu valodas pedagogu trūkums. Skolām trūkst resursu, lai sniegtu papildu atbalstu valodas apguvei, tāpēc jāpārdomā iespēja attālināti iesaistīt tos skolotājus, kas jau strādājuši ar šiem bērniem diasporā. Šie pedagogi pazīst konkrēto bērnu, pārzina viņa vajadzības un zināšanu līmeni un, ja nepieciešams, var izskaidrot mācību vielu agrākās mītnes zemes valodā. Šāda pedagogu piesaiste kā īslaicīgs pakalpojums sekmētu bērnu iekļaušanos skolā un izglītības sistēmā kopumā.

Skolām, kurām ir mazāka pieredze integrācijas jautājumos, būtu vērts doties pieredzes apmaiņā uz tām izglītības iestādēm, kurās tā ir ierasta prakse, meklējot līdzīgas situācijas un mācoties no kļūdām. Viens no veiksmīgiem piemēriem ir privātā vidusskola Patnis, kas izrāda pašiniciatīvu dažādu bērnu iekļaušanas sekmēšanā, t.sk. strādājot ar bērniem ar īpašām vajadzībām, bērniem no remigrējušajām ģimenēm u.tml. Katrai skolai atliek novēlēt tik spēcīgus pedagoģiskos resursus, lai varētu veikt šo ļoti nepieciešamo darbu. Protams, jāņem vērā, ka ir skolas, kurās klasē mācās desmit bērni, un skolas, kurās vienā klasē ir pat trīsdesmit skolēni, taču jāatceras, ka primārais ir attieksme, nevis bērnu skaits klasē.

Nepieciešama tikai informācija

Tas, ka visi remigranti gaida palīdzību no valsts un pašvaldības, ir mīts. Bieži vien vienīgais, kas viņiem nepieciešams, ir informācija un lai nebūtu lieku birokrātisko šķēršļu. Gan par izglītību, gan pašvaldību pakalpojumiem ir pieejama plaša informācija, taču tikai retais zina, kur to meklēt. Turklāt remigranti nav homogēna masa. Tie ir ļoti dažādi cilvēki, ģimenes, stāsti un pieredzes. Cilvēki ar pasaules pieredzi, kuri vienlaikus ir gan ieguvums, gan izaicinājums.

Ja runājam par šādu bērnu iekļaušanos skolā, tas noteikti ir arī papildus darbs pedagogiem, tāpēc jārod veids, kā viņus motivēt. Nenoliedzami, ir virkne pedagogu ar misijas apziņu, kuri ir gatavi iesaistīties un palīdzēt šiem bērniem un viņu ģimenēm, taču visu nav iespējams atstāt skolas pārziņā. Jāmeklē iespējas pielielināt koordinatoru skaitu, arī tādus, kuri darbojas tieši ar izglītības jautājumiem.

Par veiksmīgu iekļaušanos visvairāk nobažījušies tieši vecāki, savukārt bērni to uztver kā piedzīvojumu. Nesen veiktais Ziemeļvalstu diasporas izglītības un kultūras grupas pētījums, ko bērni sagaida no Latvijas skolām, apliecināja, ka viņos ir neliels uztraukums par to, vai būs iespējams saprast visu skolotājas teikto. Kopumā noskaņojums ir pozitīvs. Arī vietējie bērni ir ļoti ieinteresēti iepazīties un kontaktēties ar vienaudžiem, kuri iepriekš dzīvojuši un mācījušies ārpus Latvijas.

 

Autore ir Zviedrijas Sociālās apdrošināšanas aģentūras eksperte, Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra vadošā pētniece