“Rail Baltica” – iespēja vai fiasko

Vērojot visnotaļ interesantos politiskās sāncensības procesus un intrigas domes gaiteņos, nedrīkst aizmirst, ka Rīgā turpina dzīvot rīdzinieki un tā ir visu Latvijas iedzīvotāju galvaspilsēta – tādēļ tai jābūt sasniedzamai, lietojamai un dzīvojamai. Aiz korupcijas skandāliem, politiskajām intrigām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām nepelnīti no uzmanības loka ir aizslīdējis satiksmes infrastruktūras bēdīgais stāvokli un arī Rīgas lielā iespēja – “Rail Baltica” projekts. Dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” Rīgas stacijas mezglu plānots sākt būvēt 2022. gadā, un tagad ir pēdējais laiks sākt sagatavošanās darbus. Tas, vai šis projekts būs lielā izdevība vai pamatīgs fiasko, ir Rīgas ziņā. Satiksmes departamentam un tā jaunajam vadītājam ir visas iespējas pierādīt sevi un izvairīties no sasteigta haosa pazīmēm, kas jau kļuvušas par tradīciju.

Lai “Rail Baltica” nebūtu kārtējā izgāšanās, savlaicīgi jāveic nopietns mājasdarbs. Pirmkārt, būtiski jāpalielina satiksmes departamenta projektēšanas jaudas. Bijušais departamenta vadītāja pienākumu izpildītājs Emīls Jakrins vēl 2019. gada februārī atzina, ka departamentā trūkst profesionālas pieredzes, tādēļ amatā atjaunotā vadītāja Vitālija Reinbaha paziņojums, ka turpmāk piesaistīs darbā tikai nozares profesionāļus, izklausījās cerīgs.

Līdzšinējā Satiksmes departamenta neefektīvā rīcība, nespēja savlaicīgi precīzi prognozēt infrastruktūras patieso stāvokli un izvērtēt darbu izmaksas liecina, ka viegli nebūs, taču apkāpšanās ceļa nav. Ir laiks saprast, ka “Rail Baltica” būs, turklāt jāpārtrauc uz šo projektu raudzīties kā uz apgrūtinājumu.

Lieliski piemēri, kā nevajag, ir A.Deglava un Brasas tilts. To remonta darbus nācās apturēt ne tikai nejaušu apstākļu (atrasto apbedījumu) dēļ, bet arī tāpēc, ka tilti izrādījās sliktākā stāvoklī, nekā prognozēts. Brasas tilts ir sevišķs stāsts – tur var redzēt ne tikai saimniecisku nespēju, bet arī bezatbildību un rutinētu vienaldzību. Esam jau pieraduši un neuztveram par ārkārtēju, ka neviens nespēja atbildēt, cik ir zaudēts neatbilstošu sagatavošanas darbu dēļ un cik izmaksās jauns tilts ieplānoto 10 miljonu eiro vietā. Satraukumu rada fakts, ka 10 mēnešus pēc Dziesmusvētkiem tiek pēkšņi atzīts, ka tā stāvoklis ir tik kritisks, ka labāk būvēt jaunu. Cik tālu bijām no vēl vienas traģēdijas?

Līdzšinējā pieredze liecina, ka lielākā problēma satiksmes infrastruktūras uzturēšanā un attīstībā slēpjas Rīgas domes kabinetos, nevis būvlaukumos.

Ar A.Deglava tiltu jau tika gūta mācība, kas atkārtojās arī Brasas tilta gadījumā, kad pirms projekta izstrādes netika veikta pienācīga priekšizpēte ar visām izrietošajām sekām, tāpēc jācer, ka tiks izbeigta nederīgu projektu izstrāde, kā arī laika un līdzekļu izniekošana. A.Deglava un Brasas tilta gadījums mazina ticību arī Vanšu tilta un Jorģa Zemitāna tilta konstrukciju inspekcijas 2018. gada vasaras tehniskās atskaites slēdzienam, ka tilta nestspējas stāvoklis ir apmierinošs. Izskatās, ka Satiksmes departaments pēdējos gadus ir dzīvojis vienaldzīgā rutīnā, kas, iespējams, robežojas ar bezatbildību. Bet vienmēr jāatceras, ka Rīgas ceļi, ielas un tilti ir ne tikai satiksmes, izmaksu, bet arī drošības jautājums, kuru nedrīkst atstāt bez pienācīgas ievērības.

Runājot par “Rail Baltica”, jāmin, ka tas, protams, ir liels izaicinājums gan projektētājiem, gan būvniekiem, pilsētplānotājiem, saskaņotājiem un galvenokārt Rīgas iedzīvotājiem. Lai izvairītos no fiasko, jāņem vērā arī sabiedrības un iedzīvotāju vajadzības, aicinot iesaistīties arī nevalstiskās organizācijas, dažādas apkaimju biedrības u.tml. Tieši šādām organizācijām nereti ir ļoti labi ieteikumi un problēmu risinājumi, jo to pārstāvji ikdienā dzīvo attiecīgajās vietās un to tuvumā. Viens no pozitīvajiem piemēriem ir apvienība “Pilsēta cilvēkiem”, kuras ierosinājumi ir profesionāli un nereti gatavi tūlītējai realizācijai.

Līdz šim Rīgas domes un arī satiksmes departamenta vadība par “Rail Baltica” centās nerunāt, jo “kā vilku piemin, tā vilks klāt”. Ir redzams, ka viņi nav sajūsmas pilni izmantot radušos iespēju un pieslēgties globālam transporta koridoram, kas pavērs vēl nebijušas iespējas Rīgai.

Nemainot Rīgas domes un satiksmes departamenta attieksmi, 2022. gadā ir sagaidāma satiksmes apokalipse – E.Jakrins februārī atzina, ka nav nekādu ideju, kā būvdarbu laikā organizēt pilsētas satiksmes plūsmas.

Arī V.Reinbahs savā pirmajā ziņojumā RD komitejā atzina, ka plāna nav – tiesa gan, piebilda, ka tāds būšot.

Sajūtu par apokalipses tuvošanos pastiprina citi reizē ar “Rail Baltica” sagatavošanas un būvniecības darbiem īstenojamie projekti : Brasas tilta celtniecība (jauno tiltu plānots uzbūvēt līdz 2023. gadam), darbi pie satiksmes pārvada izveides pār dzelzceļu Rīga – Skulte, Austrumu maģistrāles posma izbūve Ieriķu – Vietalavas ielā, Jāņa Čakstes gatves izbūve posmā no Vienības gatves līdz Ziepniekkalna ielai. Rīgas domes Satiksmes departamentam turpinot strādāt ierastajā veidā Rīgu pārņems haoss.

Dīvaini ir sagadījies, ka V.Reinbaham atjaunošana amatā tieši tagad ir lieliska iespēja vai nenovēršama izgāšanās. Un versiju izvēlēsies viņš pats. Apstākļu sakritības dēļ V.Reinbahs ir ieguvis neatkarību no šī brīža pozīcijas partijām un līdz ar to var sagaidīt kaut nelielu, bet uzticības/cerību kredītu no opozīcijas, ja spēs izpildīt solījumus – ievērot darbu izpildes termiņus, efektīvi sadalīt atbildības sfēras un departamentā nodarbināt tikai profesionāļus. Mantojums, ko viņš ir saņēmis no E.Jakrina, neraisa skaudību – ielas, kas daudzviet izskatās, kā pēc kara, rīdzinieku neapmierinātība ar situāciju tikai aug, turklāt nav īsti skaidrs, vai pašvaldības valdošās koalīcijas pārstāji pēc neveiksmīgās tiesāšanās, tiešām ir atteikušies no mēģinājumiem tikt vaļā no V.Reinbaha un vairāk neizvirzīs pret viņu nekādas pretenzijas. Papildus tam departamenta vadītājs joprojām ir aizdomās turētais iespējamā korupcijā t.s. “Rīgas Satiksmes” mikroautobusu lietā.

Lai gan ir zināms, ka cerība mirst pēdējā, V.Reinbahs nebūs salmiņš, kurš izglābs slīcēju. Jāatceras, ka baisais satiksmes infrastruktūras stāvoklis un vienaldzība par Rīgas attīstību ir pašreizējās pozīcijas desmit gadu izdarību iznākums. Lai galvaspilsēta piedzīvotu veiksmi, nevis izgāšanos, nepieciešama Rīgas politiskās vadības maiņa. Ir jāmaina Rīgas politiskās vadība, tās paņēmieni, domāšana un vērtības, tad nevajadzēs cerēt tikai uz providenci.

Autors ir Rīgas domes deputāts, JKP