Zbigņevs Herberts
3 dzejoļi tuvākajiem 100
Atdzejot Zbigņeva Herberta (Zbigniew Herbert, 1924—1998) darbus man ir bijusi vēlme sen, taču, tā kā viņa krājuma neesamība latviešu valodā ir kļuvusi par visai pierastu lietu līdzās Gombroviča prozas darbu neesamībai un daudzām citām spožām, latviski vēl neatrodamu poļu autoru darbu rindām, nesteidzos sevi ar to konfrontēt pārlieku bieži. Gribas uztaisīt cita poļu dzejas milža Česlava Miloša dzeju savā izlasē, gribas Jaroslava Ivaškeviča prozu izdot un turpināt tulkot visus tos, kam šie vīri varētu būt vectēvi un vecvectēvi. No otras puses, kaut kas skumīgs ir tajā, ka maniem draugiem ir jālasa citi poļu dzejas lielmeistari te angliski, te krieviski, lai cik labi arī būtu atdzejojumi šajās valodās.
Sarunā ar kādu draugu nejauši pazibēja Josifa Brodska it kā vienkāršais žonglējums ar poļu 20. gadsimta dižgaru Šimborskas, Miloša, Herberta (tieši šie trīs, jā) salikumu un neizbēgamām domām par to, kāpēc diviem pirmajiem tika Nobela prēmija, bet trešajam ne (lai arī, zināms, tas neliecina, ka Herberta dzejā būtu mazāk apbalvojamās dzejas vielas un tā tālāk). Šis pieminējums atgādināja man, ka ir vērts pārbaudīt, vai es Zbigņevu Herbertu vēl dzirdu un kas manās atvilktnēs ir atdzejots. Starp vairākiem citiem atradu šo. Lai tas ir veltījums draugiem, ar kuriem pat pie pusdienām var runāt par teksta augšāmcelšanos un kuri palasot zina, ka ikkatrai paaudzei bija un, ceru, ir savs atšķirīgs Herberts. Mūsējai līdz šim bija Pētera Brūvera atdzejotie Herberta Pana Cogito opusi; varbūt tagad laiks meklēt starp tālākajām to pašu grāmatu lapām?
