Latviešu rakstnieks nekad nav varējis būt profesionālis vien, proti, tāds, kurš rada tikai literārus tekstus. Gandrīz vienmēr tam nācies uzņemties īpašu misiju: būt par harismātisku nācijas balto tēvu, vaideloti, ideju izteicēju un ko tik vēl ne. Nu vismaz ir jāpauž viedoklis politiskos jautājumos un jāmudina uz gaišo nākotni. Šādu lomu literāti jau vēsturiski pildījuši gan 19. gadsimta tautiskās atmodas un jaunstrāvnieku laikā, gan 1905. gada revolūcijā un nākamajos gados, izauklējot vispirms vārdos Latvijas valsts neatkarību. Vārda meistaru loma nemazinājās arī pēc Ulmaņa valsts apvērsuma un padomju totalitārā režīma gados. Tikai «gaišās nākotnes» apveidi mainījās — atkarībā no sabiedrības gaidām un varas idejiskajām nostādnēm.
Turpini lasīt, atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Iepazīšanās piedāvājums ir.lv abonēšanai. Atcel jebkurā brīdī.
Jaunākajā žurnālā

Manī runā arī emocijas
Nemainot priekšstatu par Ulmaņa autoritārismu, vēsturnieks atzīst starpkaru Latvijas sakoptību un skaistumu pirms tās bojāejas. Ar Aivaru Strangu sarunājas Ineta Lipša


Britu pirmatnējās takas, pauguri, kapkalni, apmetnes un vietas
Lekcija Vūlhoupas klubā Herefordā 1921. gada septembrī


Tuvāk pamatiem
Kādi bija latviešu folkloras pētniecības sākumi un turpmākie ceļi? Cik aktuāla tā ir mūsdienās?


- Eseja
- 26.06.2025.
Labējo maršs

- Saruna
- 26.06.2025.
Tuvāk pamatiem

- Raksts
- 26.06.2025.
Uz Meksiku pēc grāmatas un saules

