Latviešu rakstnieks nekad nav varējis būt profesionālis vien, proti, tāds, kurš rada tikai literārus tekstus. Gandrīz vienmēr tam nācies uzņemties īpašu misiju: būt par harismātisku nācijas balto tēvu, vaideloti, ideju izteicēju un ko tik vēl ne. Nu vismaz ir jāpauž viedoklis politiskos jautājumos un jāmudina uz gaišo nākotni. Šādu lomu literāti jau vēsturiski pildījuši gan 19. gadsimta tautiskās atmodas un jaunstrāvnieku laikā, gan 1905. gada revolūcijā un nākamajos gados, izauklējot vispirms vārdos Latvijas valsts neatkarību. Vārda meistaru loma nemazinājās arī pēc Ulmaņa valsts apvērsuma un padomju totalitārā režīma gados. Tikai «gaišās nākotnes» apveidi mainījās — atkarībā no sabiedrības gaidām un varas idejiskajām nostādnēm.
Ja esi abonents, pievienojies šeit.
Turpini lasīt, atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Iepazīšanās piedāvājums ir.lv abonēšanai. Atcel jebkurā brīdī.
Jaunākajā žurnālā
- Intervija
- 30.10.2025.
Svarīgs vārda skaniskums un iekrāsojums
 
            - Proza
- 30.10.2025.
Tēta mugura
 
            - Eseja
- 30.10.2025.
Jāapgūst māksla tulkot sevi
 
             
          Latvija ienāk pilī
1922. gadā Rīgas pilī pieņēma Latvijas Republikas Satversmi, un tā paša gada nogalē pils kļuva par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci, kādēļ arī mūsdienās to uztveram kā vienu no Latvijas valstiskuma simboliem. Tomēr stāsts par pils latviskošanu, tālejošām iecerēm un plāniem, ēkā iemitinot jaundibinātās Latvijas Republikas svarīgākās institūcijas un amatpersonas, sākās agrāk. Pirmie soļi šajā virzienā tika sperti jau 1917.—1920. gadā
 
           
           
          - Vēsture
- 30.10.2025.
Latvija ienāk pilī
 
            - Proza
- 30.10.2025.
Melnais Andrejs
 
             
            - Recenzija
- 30.10.2025.
Pēdējais mohikānis
 
             
           
          