Ilustrācija — Marija Viņķele
Kaut kur tālu tālu, it kā sarunādamies pats ar sevi, rēja suns. Bezvēja laikā tā bija vienīgā skaņa šajā cilvēku pamestajā nostūrī.
Večuks stāvēja Laupītāju kalnā un beidzot saprata, ka šī ir īstā vieta. Tieši tā, ko viņš visu laiku meklējis. Zeme kalna galā bija irdena. Taisni brīnums, ka agrāk netika pamanījis. Bet pāri lejā augošo koku galotnēm austrumos lēnām augšup cēlās saule.
— Kas par skatu, — nomurmināja kalnā stāvošais. — Gluži kā veikalā pirktajos kalendāros.
Tātad vieta beidzot bija atrasta. Vēl vajadzēja izdomāt — rakt tieši šeit vai pāris soļus tālāk. Notrausis no pussatrunējušā celma pērnās lapas, viņš apsēdās un ļāvās uzlecošās saules stariem. Tādā vecumā vairs nebija jēgas steigties, tāpēc visu vajadzēja kārtīgi apdomāt.
