Vikonta de Valmona lomā Artūrs Skrastiņš. Foto — Mārtiņš Vilkārsis.
Dailes teātra izrāde Bīstamie sakari — par seksu un mehāniskas dzīves mokām
Pjēra Šoderlo de Laklo 18. gadsimta nogalē sarakstītais romāns Bīstamie sakari lasītāju kairina ar apsolījumu ielūkoties tur, kur nevienam nav lemts nonākt, — aiz kaimiņmāju sienām un līdzcilvēku pieklājīgajām sejas izteiksmēm, neiedomājamu kaislību bezdibeņos. Savu versiju par romānu Kristofera Hemptona dramatizējumā nupat klajā laidis Dailes teātris un režisors Jans Villems van den Boss.
Bīstamo sakaru sižetu atstāstīt negribas. Tas ir samudžināts, un cilvēki ar dažādām dzīves pieredzēm, visticamāk, to interpretēs atšķirīgi. Turklāt izrāde pārliecina, ka tos, kuri romāna notikumus iepriekš nezina, sižets pārsteidz. (Sen nebija gadījies zālē dzirdēt tādu pārsteigumā ievilktu elpu, ķiķināšanas un vietām pat it kā īstu izsaukumu miksli.) Un tomēr par romāna tēmām daži vārdi jāpasaka, lai būtu skaidrs, ar ko van den Bosa iestudējums atšķiras no daudzām citām teātra un kino versijām.
