Jansons: Es neesmu sliktāks! 25

Juris Jansons. Foto: Edmunds Brencis
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Tiesībsargs Juris Jansons ir parakstījis pilsoniskās iniciatīvas Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu aicinājumu virzīt Valsts prezidenta amatam Eiropas Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Tomēr, kad viņam piezvanījis ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Uldis Augulis un piedāvājis kļūt par apvienības kandidātu augstākajam amatam, Jansons esot piekritis «gandrīz uzreiz».

Prezidenta amata kandidāts labprāt piekrita intervijai, un 13. maijā satikāmies Tiesībsarga birojā.

 

Kādus galvenos uzdevumus jūs sev izvirzītu, ja kļūtu par prezidentu?

Tie būtu vismaz trīs. Pirmais uzdevums būtu sākt, nu, tādu saliedēšanu. Respektīvi, ar to es domāju – sabiedrība un valsts vara vai mūsu varas pārstāvji. Jo man tiesībsarga amatā ir radies tāds iespaids un novērojumi, ka politiķi un vara mazliet ir atrāvusies. Un par to liecina arī dažādi reitingi, kā politiķi tiek novērtēti, kā institūcijas tiek vērtētas, un diezgan nopietns rādītājs ir arī pilsoniskā līdzdalība dažādās vēlēšanās. Jo tā ir zemāka, jo tas liecina vairāk par to, ka pilsoņi, pilsoniskā sabiedrība neuzticas politiķiem, jo neiet balsot. Kā arī bieži vien dzirdam viedokļus, ka nav jau vērts, tur neko nevar ietekmēt. Tas būtu viens.

Otrs, protams, iesaistīties tēmās maksimāli, tātad veicināt sociālās atstumtības mazināšanu, jo tas ir ļoti būtiski. Gadiem tiek solīts, gadiem nekas netiek darīts, tā situācija paliek faktiski sliktāka. Jo tie, kas ir trūcīgi un maznodrošināti vai kā citādāk ir ierobežoti savās iespējās – viņu skaits nemazinās, bet viņu dzīves apstākļi pasliktinās, un faktiski ir tāds nabadzības atvars, no kura nevar izrauties.

Un, protams, trešais būtu saistībā ar likumdošanas kvalitāti. Jo Valsts prezidentam ir arī lieliskā funkcija būt kā zināmam konstitucionālam filtram, lai tiktu pieņemti un izsludināti kvalitatīvi sagatavoti likumi un pats tas process būtu atbilstošs labas likumdošanas principam.

Kādi ir valstij pašlaik aktuālākie jautājumi iekšpolitiski un ārpolitiski?

Manuprāt, iekšpolitikā, protams, tā ir ekonomikas attīstība, drošība un sociālās nevienlīdzības mazināšana.

Un ārpolitikā?

Nu, ārpolitikā, protams, uzturēt to kursu, kas ir uzņemts, sauksim to – atbilstoši mūsu ārpolitikas doktrīnai – tā atļaušos to nosaukt. Jo faktiski ārpolitiku veido valdība, ārlietu ministrs un parlaments. Prezidents jau faktiski reprezentē šīs ārpolitikas doktrīnas principus vai ārpolitikas vadlīnijas. Un ārpolitika, protams, ir stiprināt Latvijas pozīciju gan Eiropas Savienības līmenī, jo, nu, mēs esam biedri, bet neesam ar, tā teikt, lielāko ietekmi. Kā mēs to arī redzam no dažādām Eiropas Savienības politikas plānošanām un lēmumiem, tad mēs atpaliekam faktiski, ja runājam kaut kādos kohēzijas jautājumos vai, teiksim, lauksaimniecības atbalsta, vēl kaut kur, tad esam viena no visvājāk atbalstītajām. Bet tas atkal jau ir faktiski vairāk valdības un ministra uzdevumus, bet jau valstu prezidentu līmenī vai, teiksim, starpvalstu kaut kādās attiecībās prezidents var veicināt pievērst šai problēmai uzmanību un faktiski pievērsties mazliet varbūt citādāk.

Vai Latvijai ir jāturpina palielināt finansējumu aizsardzībai?

Es domāju, ka mums ir jādomā ne tikai par aizsardzību. Tas, ka mums ir jādomā gan par iekšējo, gan par ārējo drošību – tas ir pilnīgi viennozīmīgi. Un es domāju, ka te ir mazliet varbūt jāpaskatās arī kādā citā aspektā – ka Baltijas valstis, Latvija, mēs esam tāda ārējā robeža Eiropas Savienībai, un, jo mēs esam kvalitatīvāki aizsardzības jomā, jo Eiropai, vismaz no Austrumu puses, ir lielāka drošība. Un, kā mēs redzam, drošība atsevišķos gadījumos ir ļoti, ļoti izšķiroša. Pieņemsim, Ukrainas gadījums vai tur Gruzija, vai kāds cits, ja mēs paskatāmies. Līdz ar to tas, protams, ir būtiski. Vai palielināt vairāk par 2% IKP, jūs domājat?

Turpināt palielināt, lai kaut vai saglabātu 2% no IKP, vai, kā iesaka ārlietu ministrs, atvēlēt aizsardzībai vairāk par 2%.

Protams, ja mums pieaug IKP. Bet tam ir jābūt sabalansētam un faktiski jābūt, tā teikt, līdzsvarotam, jo mēs nevaram investēt tikai un vienīgi aizsardzībā, aizmirstot par visām pārējām lietām, kaut vai zinātni. Redziet, Augstākās izglītības likumā 78. pantā ir precīzi ierakstīts, ka valdībai, iesniedzot valsts budžetu Saeimā nākamajam gadam, ir jāparedz [ik gadu finansējuma pieaugums studijām valsts dibinātās augstskolās] ne mazāk kā 0,25% no IKP, sasniedzot kaut kādā termiņā divus procentus no IKP. Tas kaut kādā veidā tiek aizmirsts! Bet, manuprāt, ja mums nav augstākās izglītības, ja mums nav zinātne attīstīta, tad mums īsti nebūs, ko aizsargāt.

Jums pašam ir maz politiskās un starptautisko attiecību pieredzes. Kuru no bijušajiem prezidentiem uzskatāt par paraugu?

Sev par paraugu, kas varētu būt tā kā favorīts, piemērs? Ārpolitikā tā, protams, ir Vaira Vīķe – Freiberga. Manuprāt, ārpolitiku viņa lieliski realizēja kā Valsts prezidente, un tajā laikā tas arī bija nepieciešams – jauna valsts faktiski vai nesen atjaunojusi neatkarību, un tad [vajadzēja] pārējai pasaulei pierādīt, ka mēs esam vieni no viņiem. To var, protams, prezidenta līmenī profesionāli un kvalitatīvi, ja ir zināšanas un pieredze.

Un iekšpolitikā?

Par Valsts prezidentu runājot? Nu, tad es drīzāk teikšu – Kārlis Ulmanis. (Smejas)

Kārlis Ulmanis nebija Valsts prezidents.

Ministru prezidents, protams, protams!

Vai jums paraugs būtu viņa apvērsums?

Nu, nē, protams! Saprotiet, tas ir vairāk uzsmaidot un kā tāda metafora. Bet, ja no Valsts prezidentiem, tad man ir ļoti grūti atrast kādu, par ko es varētu teikt – favorīts –, vai kas man tiešām liktos iekšpolitiski – o, ļoti, ļoti labi pastrādāja!

Skatoties plašāk – kuri no Latvijas vai pasaules politiķiem jūs iedvesmo?

Pasaules?

Nu, kad jau no Latvijas politiķiem minējāt Ulmani…

Nē, nu, protams, jo nenoliedzami, ka ekonomiskā attīstība un izrāviens ulmaņlaikā ir vispārzināms fakts.

Vispārzināms ir arī, ar ko tas beidzās.

Jā, bet te nejaucam lietas! Te ir tas, ko mēs redzam, kas arī pierādījās, ka ir jābūt varas dalīšanas principam, un nevar prezidents vienpersoniski pieņemt lēmumu, mēs karojam vai nekarojam, mēs aizsargājāmies vai neizsargājāmies. Tāpēc arī nepieciešama ir šī parlamentārā demokrātija, kur parlaments tad arī lemj, saka to galavārdu, un tad jau prezidentam ir tīri tehniska funkcija izsludināt to karu vai, teiksim, ārkārtas situāciju.

Faktiski tas ir lielākais trūkums, ko es redzu, ja mēs runājam par Kārli Ulmani, un, no konstitucionālā viedokļa raugoties, apvērsums, protams, ir antikonstitucionāli, tas nav pieļaujami. Te nebūs tas makjavelisms vietā, ka mērķis attaisno līdzekļus. (Iespējams, Jansons atsaucas uz savām publiski atzītajām simpātijām pret Makjavelli tēzi, ka mērķis attaisno līdzekļus — red.) Bet var būt, ka tur bija arī kādi citi apsvērumi, par ko vēsturnieki pat varbūt nemaz nezina.

Bet iekšpolitiski man ļoti simpatizē Roberts Zīle kā politiķis. Nu, tas tā runājot. Raugoties arī uz šābrīža mūsu Ministru prezidentu Kariņa kungu, kā starptautiski viņš darbojas – tas ir tiešām ievērības cienīgi. Par iekšpolitiku varētu uzskaitīt vēl vairākus, bet, nu, tad tas prasīs kādu laiku.

Kā vērtējat pašreizējā prezidenta darīto?

Vējoņa kunga? Nē, nu, par prezidentiem, it īpaši par savas valsts prezidentiem vai nu labu, vai neko. Un tās labās lietas ir vairāk nekā tas, ko es negribētu teikt, jo tas ir sabiedrības un parlamenta vērtēšanā, ko varēja labāk, ko vajadzēja labāk vai kur bija kaut kādi izaicinājumi, ko viņš varbūt neuzspēja vai bija iesācis un neizdarīja.

Vai varat minēt kādu piemēru?

Nē, es domāju, nekavēsimies pie piemēriem. Tad vajadzētu vērtējumu par katru prezidentu, kas mums te bijuši.

Esat teicis, ka sabiedrībai būtu jādiskutē, kādas prasības jāizvirza prezidentam un kādām rakstura īpašībām viņam jāpiemīt. Kāda jūsu rakstura īpašība ir galvenā, kas jūs padara piemērotu prezidenta amatam?

Nu, mērķtiecība, neatlaidība sasniegt izvirzītos mērķus – tas ir viennozīmīgi. Tas, ko es biju teicis attiecībā par rakstura īpašībām un profesionālajām zināšanām, pieredzi, bija pārdomas, ko esmu arī medijiem teicis, ka, manuprāt, parlamentam ir jāspēj noformulēt, kāds mums šobrīd vajadzīgs prezidents – prezidents, kas ir potenciāli spēcīgs ārpolitiski, vai mums ir prezidents vajadzīgs, kas ir, pieņemsim, ar zināšanām, teiksim, sociālā realitātē un potenciāli aktīvāk darbojoties iekšpolitikā. Kā es teicu, saliedēšanas elements un zināmā mērā tā kā tāds uzraugs pār to, lai valsts vara tiek realizēta atbildīgi, atbilstoši tā, kā tas mums ir ierakstīts gan Satversmē, gan, ko arī paši ir apņēmušies, gan pieņemot likumus, gan pasludinot dažādas deklarācijas un rīcības plānus, kā tur kaut kas tiks sasniegts un izdarīts. Tā ka, manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi, un tāpēc es arī minēju vairākas reizes par to, ka es kā Valsts prezidents diezgan bieži sasauktu valdības ārkārtas sēdes, jo es redzu, ka atsevišķos jautājumos sanāk tāda buksēšana.

Un tas arī saistīts ar labu pārvaldību, starp citu, ka apņemas vienu, ir skaļi paziņojumi, lozungi, un gala rezultātā čiks vien no tā sanāk. Kaut vai tagad arī – Kariņa valdības deklarācijā par sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Nu, paskatīsimies, mēs esam uzrakstījuši divus tā saucamos pirmstiesas brīdinājums valdībai. Tā man ir obligātā procedūra, pirms es varu vērsties Satversmes tiesā. Viens pirmstiesas brīdinājums ir par garantētā minimālā ienākuma neatbilstību Satversmei. Te ir runa par sociāli atbildīgas valsts principu. Un otrs ir par trūcīguma slieksni, kas ir 128 eiro, un tas ir no 2009. gada palicis nepārskatīts. Turklāt tas nav nekādos ekonomiskos aprēķinos balstīts. Tātad tie ir tie pirmie soļi, ko es kā tiesībsargs sociālo tiesību jomā ļoti nopietnu tagad speru.

Tas ir tas, ko prezidents varētu uzdot jau bez šāda veida sarakstes. Sasaukt valdības ārkārtas sēdi – situācija ir tāda, jūs esat apņēmušies nevienlīdzību mazināt, kāda ir rīcība, kādi ir plāni, kādos termiņos? Un, protams, arī aicināt parlamentu parlamentārās uzraudzības kārtībā pār izpildvaru prasīt izpildvarai, lai tā realizē. Pretējā gadījumā tad priekš kam katru ceturtdienu pieņemt ļoti daudzus dažādus likumus, ja daudzus nepilda?

Jūs esat parakstījis petīciju, kurā iesakāt Egilu Levitu Valsts prezidenta amatam.

Jā!

Tajā ir rakstīts: “Uzskatām, ka labākais kandidāts nākamajam Valsts prezidenta amatam ir Egils Levits.” Vai joprojām uzskatāt, ka Levits ir labākais kandidāts, kā teikts šajā petīcijā, tātad labāks par jums?

Kā es jau jums minēju, tad es sevi īsti ar Levitu nesalīdzinu, jo mēs nekonkurējam, mums ir dažādas izglītības.

Kā tad nekonkurējat?

Nē! Te ir tas stāsts par to, kas ir valstij vajadzīgs šobrīd. Tātad izcils starptautisko tiesību, konstitucionālo tiesību eksperts ar pieredzi diplomātijā un starptautiskajās attiecībās vai cilvēks ar zināšanām un izpratni sociālajā realitāte. Nu, kā tad varētu ietekmēt šos procesus un kaut ko uzlabot.

Bet jūsu paraksts joprojām ir zem apgalvojuma, ka labākais kandidāts ir Egils Levits.

Jā, es esmu par Levitu, bet es neesmu arī pret sevi.

Esat teicis, ka izvirzīšana ir gods jums…

Nu, protams!

Kāds gods ir būt sliktākam kandidātam?

Nu, es neesmu sliktāks! Tātad, es teiktu, mēs esam divi labākie. Jo pagaidām citu nav, es saprotu. (Jau pēc intervijas oficiāli izvirzīts trešais kandidāts, KPV LV deputāts Didzis Šmits — red.)

Teicāt, ka necīnīsities par politiķu balsīm. Kurš tad cīnīsies par atbalstu jums, ja savas iespējas tikt ievēlētam pats vērtējat kā “brīnumu”?

Nē, nu, brīnums tāpēc, ka, ja koalīcijas partijas ir publiski paudušas, ka atbalsta Levitu… Un faktiski tas ir pretēji maniem principiem iet meklēt kaut kādas balsis. Tas ir viens. Es to neesmu darījis arī iepriekš, kandidējot arī gan pirmo reizi, gan otro reizi uz tiesībsarga amatu.

Un otrs, kas ir pats būtiskākais, politiķiem pašiem, vēlreiz atgriežamies atkal pie tā principa, ka politiķiem pašiem jāsaprot, kas šobrīd valstij ir vajadzīgs. Protams, ka parlaments jau ir tas, tā teikt, darba devējs prezidentam, un līdz ar to tā ir absolūta politiķu izšķiršanās – aicināt mani runāt, neaicināt, balsot par mani, nebalsot. Tā ir absolūti viņu brīva rīcība.

Jūs pastāvīgi atkārtojat, ka Levits esot lielākoties pieredzējis starptautiski, bet jūs kā prezidents pievērstos galvenoties iekšpolitikai. Tas liek atcerēties Lemberga teikto, ka Levits prezidenta amatā “savārīs ziepes”, jo neko nesaprotot no iekšpolitikas. Vai esat ar Lembergu runājis pirms vai pēc izvirzīšanas?

Nekad neesmu runājis.

Vispār nekad vai pašlaik nekad?

Varbūt vienreiz, es atceros, tas bija laikam LNT rīta raidījumā grimētavā, kur mūsu ceļi kaut kā krustojās – viņš laikam pameta raidījumu un es nācu uz raidījumu. Bet ikdienā, profesionāli vai kā citādāk neesmu ne ticies, ne runājis.

Un kāpēc, jūsuprāt, Zaļo un zemnieku savienība jūs izvirzīja?

Tas jums jājautā viņiem.

Bet vai pats esat viņiem to jautājis?

Es neesmu to jautājis, bet es domāju, ka iemesls – bet tā ir man tāda pārdoma, – iemesls varētu būt ļoti vienkāršs. Jo, ja mēs runājam par parlamentāro demokrātiju vai demokrātiskas valsts principiem, tad svarīgi ir, lai ir kaut kāda nosacīta konkurence, nosacīta kaut kāda debate, diskusija par konkrēto tēmu. Nu, viens cilvēks nevar veidot diskusiju.

Vai pieļaujat iespēju, ka Lembergs vienkārši izmanto jūs kā līdzekli, lai nepieļautu Levita ievēlēšanu?

Es stipri šaubos par to, jo man pirmām kārtām nekas tāds nav zināms. Un otrs – es domāju, ka mani uzrunāja šī te politiskā spēka frakcijas vadītājs ar, es domāju, vienu vienīgu mērķi, lai būtu kāds vēl cienījams kandidāts, tā teikt, diskusijai un tad jau parlamentam izšķirties. Es domāju, ka tas ir vienīgais iemesls, jo kaut kādi citi… Nu, es nezinu, tad ir jājautā viņiem.

Iznāk, ka Zaļo un zemnieku savienībai pašai nav neviena cienījama kandidāta.

Nē, es domāju, ka, redziet, tas ir varbūt saistīts ar to, ko es jau minēju. Jo publiski es esmu arī ļoti aktīvs, un, ja es runāju par šīm sociālajām tēmām vai sociālekonomiskajām tēmām, tad es pieļauju domu, ka tā ir aktualitāte šobrīd, kas ir jārisina. Tas jau faktiski pat arī valdības līmenī tiek atzīts, arī labklājības ministre saka, ka GMI ir jāmaina un sociālā nevienlīdzība faktiski ir jāmazina, un to faktiski uzsver arī Eiropas Komisija. Tā ka es saskatu kaut kādu zināmu likumsakarību, nevis sazvērestību.

Rīdzenes sarunās Šlesers ar Lembergu sprieda, ka prezidentu vajagot tādu, kas “x stundā” palīdzēs. Vai jūs palīdzētu – apžēlotu Lembergu – , ja prezidenta amata termiņa laikā tiesa pasludinātu notiesājošu spriedumu viņa lietā?

Ziniet, papriekš ir jānotiesā, un tad var domāt par apžēlošanu.

Četru gadu laikā spriedums tomēr varētu būt.

Te būs vietā pieminēt, ka četru gadu laikā būs, visticamāk, pirmās vai otrās instances spriedums, bet vai notiesājošs, vai kāds citādāks – vērtēsim to tad, kad tas būs. Tas, ka 20 gadi izmeklēšanas un tiesāšanās process jau pirmajā instancē – tas ir ilgs process, manuprāt, tas nav samērīgi. Desmit gadi izmeklēšana un vēl desmit gadi tagad jau būs, kaut kā tā tur, ja nekļūdos.

Bet pieņemsim, ka ir notiesājošs spriedums, un pieņemsim, ka jūs esat prezidents. Vai jūs viņu apžēlotu?

Nu, tas ir jāvērtē tātad no procesa materiāliem, un kas tur būtu par iemesliem. Tagad pateikt, vai kādu apžēlotu vai neapžēlotu, būtu pāragri.

Pie Dombura teicāt, ka Latvijai vajadzētu sasniegt “tiesiskas valsts visaugstāko līmeni”. Kad 2016. gada beigās KNAB konstatēja tiesībsargam likumā noteiktā amatu savienošanas ierobežojuma pārkāpumu, un to apstiprināja arī tiesa, jūs paziņojāt, ka KNAB jālikvidē jeb, kā teicāt, “tas aizkautais hiēnsuns beidzot jāiemidzina un ar godu jāaprok”. Vai tiesiskumam ir jābūt augstākajā līmenī tikmēr, kamēr tas neattiecas uz jums?

Nē, tas attiecas uz manīm, bet es vēlreiz uzsveru to, ka faktiski ir tā, ka tiesa neņēma daudzus nopietnus argumentus vērā. Un tas arī bija viens no tiem iemesliem, kāpēc faktiski diezgan personīgi uztvēru šo lietu. Jo interešu konflikts, esot Jurista Vārda konsultatīvajā padomē, nesaņemot par to atlīdzību un tātad piedaloties tikai divas reizes gadā, kur ir aicināti pēc amatiem visaugstākie juristi valstī – Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, faktiski nozaru augstākie juristi pēc amatiem – , netika ņemts vērā, ka mēs jau vienādos un salīdzināmos apstākļos bijām gan ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju, gan arī ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju, un viņu disciplinārkolēģijas atzina, ka interešu konflikta nav.

Bet kāpēc jūs arvien lietojat jēdzienu “interešu konflikts”, ja KNAB arī atbildē jums uzsvēra, ka nav runa par interešu konflikta situāciju?

Bet par ko?

Par “valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu un aizliegumu neievērošanas faktu”.

Bet nav jau nekādu amatu, un faktiski šim teikumam īsā versija ir “interešu konflikts”, un tā viņi to uzsvēra! Bet, es domāju, pie šī te ilgi [nav vērts] kavēties, jo principā es jau netiku saukts pie atbildības, jo mani jau nebija par ko saukt.

Bet vai KNAB būtu jālikvidē tāpēc, ka konstatēja jums interešu konfliktu, kura, kā uzskatāt, nebija?

Nē, te nebija runa par to. Redziet, bija ļoti daudz publiskā telpā, ka tiek aizturēts, un visādas tur aktivitātes, un tā tālāk. Tas drīzāk izskatījās pēc šova, un rezultāta faktiski nebija nekāda.

Jums tā izskatījās, bet tiesa nosprieda, ka KNAB bija iemesls tā darīt.

Nē, es runāju par KNAB darbībām kopumā, nevis par manīm. Par manīm – tā ir viena maza nianse, un par to pat nav vērts diskutēt. Jo, kā es teicu, sodīts es neesmu, interešu konflikta nav, un tas, ka es vienkārši principa pēc tiesājos visās tiesu instancēs un nevienā no tiesu instancēm netika ņemti vērā šie, ko es jau minēju, argumenti, nu, tad mēs esam vienādos un salīdzināmos apstākļos arī ar pārējiem šiem te konsultatīvās padomes locekļiem. Muļķīgi bija, ka KNAB kaut ko tādu darīja, faktiski likvidēja vienu, ļoti, ļoti labu veidojumu Jurista Vārdā, proti, ka mēs divas reizes gadā tikāmies, un [bija] diskusija par katras nozares, tā teikt, redzējumu, kas būtu jāattīsta, Jurista Vārdā kādas tēmas būtu vairāk jāskata, nekādā veidā neiejaucoties redakcionālajā brīvībai vai kā citādāk. Es uzskatu, ka Jurista Vārds – tas ir profesionāļu žurnāls, kurā mēs dalāmies ar zinātniski praktisku informāciju, kas ir faktiski arī tāds forums, kur juristi apmainās ar savām profesionālajām domām, gan referātu veidā.

Tajā pašā intervijā teicāt, ka Saskaņa būtu jāņem valdībā tāpēc, ka par to arī balsojuši pilsoņi. Vai jūs uzticētu valdības veidošanu Saskaņas premjerministra kandidātam, ja šī partija iegūtu lielāko balsu skaitu parlamentā, kad jūs būtu prezidents?

Par ko es esmu domājis – nu, ja Saskaņa pozicionē sevi kā sociāldemokrātisku vai, teiksim, sociāli orientētu politisko partiju, un kas ir diezgan plaši pārstāvēta parlamentā, tad kāpēc nepadomāt par labklājības veidošanu? Nu, ja tas ir tā. Par valdības veidošanu – nē, nekādā gadījumā. Es neesmu apsvēris pagaidām vispār ne par kādām politiskām, teiksim, grupām vai politiķiem no kādām politiskām partijām. Ja man būtu jānominē kādu cilvēku sastādīt valdību, tad es raudzītos pēc tā, kādu ekonomisko attīstības programmu, konceptu piedāvā un kāds ir nu, teiksim, arī valsts attīstības kaut kāds koncerts vai koncepcija. Tie būtu galvenie kritēriji, nevis pēc tā, kas ir ieguvis vairāk balsu parlamentā.

Pašlaik, kamēr runājam, notiek kratīšanas Rīgas domē, kura izskatās esam sistēmiskas korupcijas perēklis. Un jūs sakāt, ka viņiem vajadzētu uzticēt labklājības jomu?

Bet, ja nemaldos, tad mums parlamentā arī šobrīd deputāti ir ar kaut kādiem dažādiem kriminālprocesuālajiem statusiem. Tad tas nozīmē, ko – tai partijā tad viņiem visiem ir jānoliek mandāts vai kā? Un kāds sakars ir Rīgas domei, pieņemsim…

Ar Saskaņu?

Nē, ar tiem politiķiem, kas ir parlamentā. Un es runāju par to, ka, ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, visiem procesiem jānotiek atbilstoši, teiksim, tiesībām uz taisnīgu tiesu. Un līdz notiesājošam tiesas spriedumam mēs nevaram nevienu atzīt par, tā teikt, vainīgu noziedzīgā nodarījumā. Jo tiesiskā valstī viens no principiem ir, it sevišķi Latvijā, šis te nevainīguma prezumpcijas princips. Tā ka vienkārši uz izteiktu aizdomu pamata tagad kaut ko mēs likvidējam vai neļaujam kaut ko darīt kādiem politiķiem, kas nav tieši saistīti ar tām lietām – tas, manuprāt, būtu nepareizi.

Vai jūs domājat – kamēr, piemēram, Nils Ušakovs nav cietumā, viņam varētu uzticēt labklājības ministra amatu?

Nu, tas, kam uzticēt labklājības ministra amatu, būtu jājautā tam cilvēkam, kas tiktu aicināts veidot valdību. Tas nebūtu prezidents. Prezidents aicinātu kādu cilvēku veidot valdību, tātad Ministru prezidenta kandidātu, un, kādus cilvēkus, kādus politiķus vai kāda līmeņa speciālistus aicināt valdībā, tas ir tikai un vienīgi šī Ministru prezidenta kandidāta ziņā.

Jūs savulaik arī teicāt, ka trešdaļa Saeimā esot okupācijas varas atbalstītāji. Taču tagad sakāt, ka Saskaņa ir mainījusies un arvien vairāk tās pārstāvju vairs nav okupācijas noliedzēji. Tieši kādi fakti par to liecina?

Par to liecina arī, cik es esmu redzējis vai dzirdējis, daudzi no Saskaņas politiķiem atzīst, ka okupācija ir bijusi.

Kuri?

Nu, tagad es neņemšos jums tur uzskaitīti, bet tiešām faktiski tā retorika ir mainījusies, vismaz Saskaņai. Tas būtu viens. Un otrs ir – vismaz tiesībsarga darbā, kad mēs ejam uz Saeimas komisijām, ja tās saistītas ar sociālekonomiskām tēmām, tad jāsaka tā, ka Saskaņas politiķi un it īpaši Andrejs Klementjevs ir vieni no visaktīvākajiem politiķiem, kas iedziļinās un atbalsta mūsu piedāvātos risinājumus. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Bet es tomēr gribētu atbildi, kuri no Saskaņas politiķiem nu ir pateikuši, ka okupācija ir bijusi.

Tur ir vairāki teikuši, bet, nu, es nezinu, vai tam tagad ir kāda nozīme.

Jā, ir.

Lūdzu?

Un kāpēc, jūsuprāt, Kremlis nekad nav atzinis un joprojām neatzīst okupācijas faktu?

Nu, es domāju, ka, redziet, cilvēki mainās, arī, pieņemsim, politiķi varbūt paliek nobriedušāki, varbūt, pieņemsim, viņi redz skaidrāk to ģeopolitisko situāciju un tos izaicinājumus. Tā ka, es domāju, tur daudzas lietas jāņem vērā.

Labi, atgriezīsimies pie sociālā netaisnīguma Latvijā. Martā Saeimas komisijā skaidrojāt, ka 430 eiro minimālā alga nenodrošina cilvēka cienīgu eksistenci. Bet 2015. gadā prasījāt Saeimai, lai palielina jums algu par 77% līdz 4315 eiro. Vai jūsu pašreizējā alga nodrošina jums tiesībsarga cienīgu eksistenci?

Hm… Protams, ka var salīdzināt šādas te kategorijas. Bet vai, jūsuprāt, tiesībsargam būtu jāstrādā par minimālo algu?

Nu, es šeit uzdodu jautājumus jums.

Jā, jā! Bet vienkārši, lai saprastu, saprotiet, jo man jau arī ir tiesības kaut ko pajautāt un paprecizēt.

Tad mēs varētu fonam precizēt, ka laikā no 2012. līdz 2018. gadam jūsu alga pieauga no 19 505 latiem līdz 43 769 eiro, tātad par 58%. Vidējā alga Latvijā šajā laikā nav pieaugusi tik strauji – tikai par 47%.

Jā, nu, mana alga veidojas no koeficienta 4,05, vidējais valstī, tā kā valstij ļoti daudzām amatpersonām veidojas atbilstoši šādai formulai, tur tie koeficienti ir citādi. Šobrīd es saprotu, ka Valsts kanceleja virza pilnīgi citu valsts amatpersonu algas aprēķināšanas kārtību. Un, nu, ja tā valstī tas tiek atzīts par pareizu un likumdevējs pieņem attiecīgu regulējumu, tad tas ir viens.

Bet otrs, ja mēs atgriežamies pie minimālās algas, tad es vēl joprojām uzskatu, ka tā neatbilst tam lielumam, lai cilvēks varētu tiešām cienīgi eksistēt. Jo, redziet, te ir stāsts arī par to, kā mēs raugāmies uz nodokļu reformu, un tiesībsargs pētīja kopā ar Latvijas Universitātes pētniekiem attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa ietekmi uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem un administrēšanu, un faktiski tie skaļie lozungi, ka tagad tur arī ar šo te iedzīvotāju ienākuma nodokļa reformu samazināsies sociālā nevienlīdzība – tas neiztur kritiku, to mēs pierādījām. Un arī tos labumus vai atvieglojumus, kas ir paredzēti iedzīvotāju ienākuma nodokļu likumā, cilvēki nevar saņemt, nodokļa maksātāji nevar saņemt, darba ņēmēji nevar saņemt tāpēc, ka viņiem alga ir par mazu, un faktiski sanāk tā, ka viņu algas pat ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekās. Un, ja neapliekās ar iedzīvotāju ienākuma nodokli alga, tas nozīmē to, ka nekādus atvieglojumus nevar saņemt. Un arī, ja mēs runājam par atvieglojumiem apgādājamiem, viņi nesasniedz savu mērķi. Nu, to es visu tur garāk esmu izklāstījis.

Tāpēc es domāju, ka salīdzināt, pieņemsim, valsts noteikto minimālo algu ar tiesībsarga algu – nu, tas, manuprāt, īsti nav pareizi.

Jūs Domburam atzināties, ka jums esot kauns rādīt draugiem savu amatpersonas deklarāciju “par ienākumiem”. Pērn amatā nopelnījāt gandrīz 48 tūkstošus. Kādas summas ir deklarācijās, kuras jums rāda jūsu draugi?

Redziet, tas bija viens tāds joks vai metafora. Jo, protams, ja mēs runājam… Jūs man uzdevāt jautājumu, vai tiesībsargam ir cilvēka cienīga alga. Jā, ja mēs raugāmies, pieņemsim, kāds atalgojums valstī līdzīgos amatos esot vai līdzīgiem kritērijiem esošiem amatiem vai amatpersonām, tad, protams, ka jā. Bet, ja mēs salīdzinām, pieņemsim, Eiropas līmenī, tad protams, ka nē. Mana alga atpaliek gan no Igaunijas, gan Lietuvas ombudiem vai tieslietu kancleriem. Līdz ar to, ja mēs tādās kategorijās raugāmies, bet ja mēs runājam par sociālo nevienlīdzību un trūcīgiem un nabadzīgiem cilvēkiem, tad tas ir viens arī no maniem stratēģiski prioritāriem uzdevumiem to mazināt. Protams, mana ietekme ir rekomendējoša, ne vairāk, vai arī tas, ko es varu izdarīt, ir vērsties Satversmes tiesā un pārliecināt Satversmes tiesu ar juridiskiem un dažādiem sociāliem argumentiem, ka šie te lielumi, šīs normas neatbilst sociāli atbildīgas vai tiesiskas valsts principiem.

Kādai būtu jābūt tiesībsarga algai, lai to nebūtu kauns rādīt ne draugiem, ne kolēģiem Eiropā?

Es domāju, ka par to šobrīd nav nozīmes diskutēt, jo, ja mēs esam vienotā valsts amatpersonu atlīdzības sistēmā un tā ir tāda, tad neko šobrīd arī mainīt – nē. Bet, ja mēs runājam par konkurētspējīgām algām, tad, ja nemaldos, Makrons dažas dienas atpakaļ kaut kādā publiskā paziņojumā ir teicis, ka vajadzētu izstrādāt vienotu tā kā minimālo algu visai Eiropas Savienībai. Ne velti, es domāju, arī šāda līmeņa politiķi pauž šāda veida informāciju, jo saprot, ka no sociālās nevienlīdzības viedokļa ir jāskatās uz to, kā tad mazināt to plaisu starp turīgajiem un trūcīgajiem.

Cik lielā mērā prezidenta uzdevums ir iedvesmot Latvijas pilsoņus un kas būtu galvenā vēsts, ko jūs teiktu Dziesmusvētku estrādē, uzrunājot tautu?

Protams, ka viens no prezidenta uzdevumiem ir iedvesmot tautu. Jo, manuprāt, ir svarīgi celt sabiedrības apziņu, it īpaši tiesisko apziņu, un celt arī apziņu par to, ka pilsoņi ir suverēns. Un suverēns – tas nozīmē, ka tā ir arī diezgan liela atbildība.Tas nav tikai pienākums vai tiesība piedalīties dažādās vēlēšanās, it īpaši parlamenta vēlēšanās, bet tā ir tāds pilsoņa pienākums, kā līdzdalība tam, kā mēs attīstam mūsu valsti. Un pieņemsim, ja būtu uzruna Dziesmusvētkos, tad protams tā būtu orientēta uz to… Līdzīgi, kā kādreiz Vaira Vīķe – Freiberga teica – lieli, vareni, diženi. Tas būtu apmēram ļoti līdzīgi, jo tauta ir jāiedvesmo, tautai ir jāparāda, jāpastāsta, ka viņa tiešām ir lieliska, jo mēs kā Latvija, Latvijas iedzīvotāji, Latvijas pilsoņi esam diezgan daudz sasnieguši. Tas ir patiesībā visu kopējais nopelns. Līdz ar to tad, pieņemsim, teikt – vissirslikti.lv – protams, ka nē! Svarīgi ir iedvesmot tautu un parādīt, ka mēs varam, jo mēs jau daudz esam izdarījuši. Ja mēs salīdzinām, pieņemsim, ar 90.gadu sākumu, īsu brīdi pēc okupācijas režīma sabrukuma, neatkarības atjaunošanas, mēs esam ļoti daudz izdarījuši, bet vēl daudz darāmā. Tapēc ir svarīgi, lai mūsu tautieši, pilsoņi, iedzīvotāji saprot, ka mēs esam vēl diezgan lielu izaicinājumu priekšā gan ģeopolitiski, gan arī ekonomiski. Jo darbaspēka migrācija – tas nav noliedzami, un tā ir viena no ES brīvībām vai ES vērtībām – brīva darbaspēka migrācija. Tātad mums visiem kopā ir jādara viss iespējamais, lai mūsu tautiešiem Latvija ir pievilcīga gan strādāt, gan dzīvot, gan attīstīties.

Jūs arī esat teicis, ka prezidenta uzdevums ir “būt zināmā mērā valsts pīāristam iekšēji un ārēji”. Kas jums ir PR jomas autoritātes? Kas jums sniedz padomus vai palīdz veidot jūsu tēlu?

Nu, man pagaidām neviens nepalīdz veidot tēlu, jo es neesmu valsts prezidents. (Smejas) Bet tiesībsargam nav jāveido, tā teikt, nu, tāds tēls. Tiesībsargam ir jābūt diezgan konkrētam, diezgan, tā teikt, neatlaidīgam un, protams, atklātam pret sabiedrību. Ar to es domāju, ka regulāri sabiedrība jāinformē par tiesībsarga aktivitātēm. It īpaši jāinformē par kaut kādiem problēmas aspektiem, problēmām. Protams, tur ir divi vienā, tur ir arī stāsts par to, ka, informējot sabiedrību, tas ir arī signāls politikas veidotājiem, lēmumu pieņēmējiem, ka kaut kas ir jāmaina. Tā būtu tāda inteliģentā labā pārvaldība, ka nevis ar saraksti vai, pieņemsim, kaut kādiem epitetiem un diezgan paskarbu retoriku mēs mēģinam tā kā piespiest paskatīties politiķus uz, tā teikt, problēmu lietām vai jūtīgām vietām, bet, nu, tādā veidā. Jo tikai caur tādu tiesisko apziņu, izpratni un atbildīgu pieeju mēs varam veidot ilgspējīgu valsti, laimīgu valsti, pārticīgu valsti, kurā ikviens Latvijas iedzīvotājs jūt piederību šai valstij, jūt, ka valsts tiešām uzskata viņu par piederīgu.

Bet vai jums ir kādas autoritātes PR jomā?

PR jomā mana autoritāte ir mana Komunikācijas un starptautisko attiecību daļas vadītāja Ruta Siliņa.

Atgriezīsimies mazliet pie temata par iekšpolitiku un ārpolitiku kā prezidenta uzdevumiem. Prezidents reprezentē valsti starptautiski, kā jūs pats arī to mūsu sarunā minējāt.

Tas ir Satversmē ierakstīts.

Jūs arī  esat teicis, ka būtu gatavs tikties ar jebkuru prezidentu, kurš būtu gatavs tikties ar jums. Kāda būtu jūsu vēsts viņiem par Latviju?

Redziet, vēsts par Latviju būs atbilstoša arī šīm ārpolitikas doktrīnām vai vadlīnijām, bet, nu, protams, visa tā labākā, jo, ja mēs runājam par Eiropas Savienību, tad mēs esam tāda pati Eiropas Savienības dalībvalsts, teiksim, varbūt mazāka, varbūt lielāka, ja mēs salīdzinām ar kādu citu, kā pārējās. Visnotaļ es izceltu kaut kādas labās īpašības, labos sasniegumus. Un te jau arī jāskatās tā, ka, protams, mēs esam vienoti valstu saimē, bet tai pat laikā mēs arī iekšēji savā starpā konkurējam. Ne velti šai retorikai vai tiem slavinājumiem par valsti ir jābūt inteliģentiem un diplomātiskiem, neaizvainojot arī pārējos. Līdzīgi tā, kā man patīk, kā Igaunija sevi prezentē starptautiski ar saviem IT, e-pārvaldes sasniegumiem. Un arī citas valstis, protams, izceļas ar saviem sasniegumiem.

Kas Latvijai būtu tie sasniegumi?

Redziet, IT jomā mēs diezgan labi konkurējam ar igauņiem. Mēs e-pārvaldes jomā esam dažādu izaicinājumu priekšā, bet mums ir ne mazums arī labas lietas, ko mēs esam sasnieguši. Bet viena no problēmām ir tā, ka, iespējams, mēs iepriekšējā periodā kādus gadus atpakaļ neesam tik labi «pīārojuši» mūsu valsti. Piemēram, atceros, es vēl biju tieslietu sistēmā strādājošs ierēdnis, bija kaut kādi starptautiski forumi, un tur, tā kā uzsmaidot, bija stāsts par korupcijas līmeņiem un korupcijas apkarošanu, un tā. Un tad Latvija laikam kaut ko ziņoja, ka – jā, mums nepieciešams cīnīties ar korupciju un vajadzīgs kaut kāds resurss un palīdzība, bet igauņi – nē, mums nav korupcijas! Tātad uz jautājumu, kā jums tur situācija iekšēji, mēs sākām stāstīt – mums jācīnās ar to un šito, un, protams, pieņemsim, igauņi… Es vairs neatceros, kas tas bija par forumu, bet vienkārši piemērs. Redziet, ir lietas, kas risināmas iekšpolitiski, un nav nozīmes sevi nomelnot ārpolitiski, jo korupcja ir visās pasaules valstīs.

Bet tad kāda būtu tā vēsts starptautiski jums kā prezidentam ka mums nav korupcijas?

Nē, tas bija tikai piemērs, kā Latvija varbūt gadus divdesmit atpakaļ sevi “pīāroja” vai, pareizāk, nepareizi “pīāroja” starptautiskos formumos. Protams, tas viss ir mainījies, un tāds labais piemērs man, kā valsti ir “jāpīāro”, ir Vaira Vīķe – Freiberga. Viņa izcili to, lieliski darīja gan ar savu, tā teikt, stāju, gan ar savu šarmu, gan ar savām zināšanām un spēju uzrunāt un pārliecināt citu valstu prezidentus.

Un ko jūs teiktu Putinam, ja nu viņš pēkšņi sagribētu ar jums tikties?

Kādā ziņā teiktu Putinam?

Nu, turpinot to pašu jautājumu par to, ko jūs teiktu citu valstu prezidentiem – ko teiktu Putinam?

Tas, protams, ir atkarīgs, kas tas ir par formātu un kāds ir sarunas ietvars.

Kāda būtu jūsu vēsts, ja jūs būtu Latvijas prezidents un jums būtu jātiekas ar Krievijas prezidentu?

Redziet, tādas tikšanās tiek plānotas un organizētas ilgstoši, un tur iesaistās, protams, arī ārlietu resors, un tad attiecīgi, ko teikt Putinam — tas būtu izstrādāts jau gan ārlietu līmenī, gan varbūt valdības līmenī, un tad jau tā vēsts būtu ļoti konkrēti noformulēta.

Bet jums nav pamatvēstījuma?

Šobrīd es neesmu par to domājis.

Jūs noliedzāt, ka varētu “pārskatāmā nākotnē” iesaistīties politikā. Vai ar pēdējiem izteikumiem par minimālo algu un priekšlikumu to palielināt līdz vismaz 500 eiro uz rokas jūs centāties vairot savu popularitāti, lai varētu veidot politisku karjeru pēc amata atstāšanas 2021. gadā?

Redziet, tad jāsaka tā – jebkas, ko es daru tiesībsarga amatā, un it īpaši, ko es paužu publiski, varētu teikt, ka es vairoju savu popularitāti. Tas ir no vienas puses. Bet no otras puses — es vienkārši daru savu darbu, un, kā jūs varbūt labi zināt, jau kopš 2011.gada viena no tēmām man ir sociālekonomisko tiesību bloks, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Mēs varam ļoti daudz runāt par pilsonisko, politisko bloku, par slēgta tipa iestādēm, un tā tālāk — tur ir daudzas starptautiskās institūcijas, kas arī  kontrolē, uzrauga, kritizē un izsaka savus iebildumus vai nopēlumus. Bet, ja mēs runājam par sociālekonomisko jomu, tad vienmēr tas paliek tik tālu, cik tālu. Respektīvi, valstij jādara tik tālu, cik viņa var atļauties savos budžeta vai fiskālās telpas ietvaros.

Bet, jūs saprotiet, tā varēja runāt 20 gadus atpakaļ, 10 gadus atpakaļ varbūt tā varēja domāt, bet šobrīd, ja mēs redzam, ka viena no pamatproblēmām visām pārējām cilvēktiesībām ir nabadzība, ir, tā teikt, pārējo valsts pakalpojumu nepieejamība. Respektīvi, ja cilvēks ir trūcīgs, nabags un viņš ir ierauts tajā nabadzības atvarā, viņam, iespējams, nebūs pieejama arī izglītība. Respektīvi, izglītību bez maksas valsts nodrošina, bet viņš netiks līdz tai skolai.

Tāpat, ja mēs runājam par valsts veselības aprūpi. Jo, ja cilvēks ir nabags, viņam, visticamāk, tā būs nepieejama. Par to jau arī liecina… Ja nemaldos, dažus gadus atpakaļ ministre Čakša minēja – 17 cilvēki dienā mirst tāpēc, ka nav saņēmuši valsts veselības aprūpi vai slimības ir ielaistas. Tā ir viena liela problēma. Un, protams, sociālā drošība. Minimālā alga 430 padara tos cilvēkus nabagus jau tajā brīdī, kad viņš saņem šo algu, un pilnīgi noteikti nākotnē, jo sociālās iemaksas no šīs algas ir tik niecīgas, ka vienīgais, ko varēs saņemt, būs minimālā pensija. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka šie cilvēki būs dažādu sociālo palīdzību, sociālo pabalstu saņēmēji. Tas nozīmē to, ka valstiskai pieejai jābūt tādai, ka minimālai algai ir jābūt, lai cilvēks var pats par sevi parūpēties un saviem ģimenes locekļiem, it īpaši par bērniem. Lai, ja nepieciešams, viņš saņemtu kādu izglītību vai pārkvalifikāciju, lai viņš var kaut ko kvaltatīvāk darīt. Protams, valsts veselības aprūpei ir nozīme. Tāpēc, ka gan pašam cilvēkam, gan tautsaimniecībai ir svarīgi, lai, ja tas cilvēks ir saslimis ar kādu kaiti, viņš pēc iespējas ātrāk ir darba apritē.

Jā, bet man bija jautājums par jūsu iespējamo politisko nākotni. ZZS jūs atbalstījusi konsekventi pirmajam termiņam, otrajam termiņam, tagad izvirzīja prezidenta amatam. Vai jūs redzat šo kā partiju, kurā jūs varētu būt, ja izlemtu darboties politikā?

Es domāju, ja es publiski pateiktu, ka es esmu gatavs iet politikā un būšu gatavs uzklausīt kādu politisko partiju priekšlikumus, es pieļauju domu, ka mani uzaicinātu gandrīz visas partijas.

Jūs tā domājat?

Es tā domāju.

Arī Saskaņa?

Iespējams. Jo es skatos uz šo parlamentu, kā veidojās Saskaņas biedru korpuss, tad tur ir ļoti daudz cilvēku, kas ir, manuprāt… Kaut vai tas pats Vjačeslavs Dombrovskis — vai tad viņš no Vienotības nav?

No Reformu partijas.

No Reformu partijas! Nu, labi. Es tur tā precīzi neorientējos. Bet tāpat, ja mēs paskatīsimies, mēs atradīsim, ka ir tur cilvēki arī no citiem politiskiem spēkiem un no tādām izteikti arī nacionāli orientētām vidēm. Tā es to varētu teikt, kā es to uztveru. Var būt, ka tas tā nav.

Jūs tagad esat ZZS prezidenta amata kandidāts, un to vairs nevar grozīt. Ja jūs neievēlēs, vai tas nekaitēs jūsu darbam, kurā jums vajadzētu būt politiski neitrālam?

Es esmu politiski neitrāls! Tikpat labi mēs varam arī Levita kungam pārmest, ka viņš ir ar vēl mazāku politisko neatkarību, jo par viņu iestājās vairākas šīs te pozīcijas partijas.

Bet par jums viena konkrēta partija.

Jā, jo citu laikam vairāk nebija – pārējās ir koalīcijā.

Vai tātad uzskatāt, ka tas netraucēs?

Es esmu absolūti apolitisks, un es domāju, ka jūs to ļoti labi zināt. Jo, tā kā man sākotnēji 2011.gadā mēģināja piedēvēt, ka es esmu, tā teikt, Saskaņas cilvēks, tās bija pilnīgas muļķības. Jo es arī toreiz stāstīju, kā tad notika uzaicināšana. Cilvēks, ar ko es biju strādājis Latvijas Bankā vairāk nekā desmit gadus, divpadsmit gadus, ja nemaldos… Tajā tieši ombuda, tiesībsarga vēlēšanu periodā politiķi nevarēja vienoties par vairākiem kandidātiem, tur bija tāds vakuums, un tas arī bija viens no apsvērumiem, kāpēc es vispār piekritu. Un Saskaņa mani toreiz ieraudzīja tad, kad faktiski pirmo reizi veda uz Saeimu. To pašu var teikt arī par visām parējām politiskajām partijām. Tā ka šeit nekādas konkrētas politiskās simpātijas nav.

Tiesībsarga amatā es esmu absolūti politiski neitrāls un balstos tikai uz tiem principiem un vērtībām, kas izriet no Satversmes. Es esmu faktiski nelokāms tajā pārliecībā, it īpaši, izvērtējot tās vai citas amatpersonas, iestādes vai institūcijas rīcību. Ja mēs sniedzam rekomendācijas, tās ir pamatotas un bez jekādas ietekmes no ārējiem faktoriem. Jo pretējā gadījumā ar vienu tādu rekomendāciju, kas varbūt neatbilstu šiem principiem un būtu aizdomas, ka tur ir kaut kāda ietekme, tad iestādes autoritāte un reputācija tiek sagrauta konkrēti tieši tajā brīdī.

Komentāri (25)

vilburs 18.05.2019. 09.55

Tas tik būtu prezidents! ZZS + SC+ KPV. Diemžēl nav nemaz tik nereāli. Kā jau visi ZZS izvirzītie
grūtajos jautājumos glumš kā zutis. Kaut kā ļoti labi parādās vēlēšanās labi pelnīt un tajā pašā
brīdī izvilkt nēzdodziņu par grūtdieņiem. Varētu jau ar savu piemēru atvieglot tautas skaudro realitāti, piemēram: atstāt sev EUR 1500 mēnesī un pārējo ziedot nabadzīgākajai sabiedrības daļai. Ļoti viegli runāt un atdot tos līdzekļus, kas pašam nepieder. Šis vīrs lembim palīdzētu izķepuroties un nosauktu saskaņas premjeru nepamirkšķinot ne aci.

+7
-1
Atbildēt

3

    Drosma > vilburs 19.05.2019. 16.59

    Varētu padomāt,ka levits tāds nav , Jansons vismaz tepat rīvējies un izdzīvojis,kamēr levits ir tikai sevi lutinājis… ja jānotic,ka par latviešu tautu gādājis tad pavisam noteikti pavisam slikti gādājis

    Man neviens no šiem kandidātiem neder.

    Vajag tādus kā Bordāns,kā Linkaitis,kuri vismaz mēģina to astoņkāji apkarot

    Ja amatos paliks bičkovics un kalnmeiers,tad visas knab aktivitātes būs velta naudas izšķiešana – korumpanti gavilēs

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > Drosma 19.05.2019. 22.40

    Vai ar Freibergu un Zatļeru bija par maz, ka vajag vēl Bordānu vai Linkaitu? Vai mēs esam tā nolādēti, ka mums nevar būt normāls prezidents, kā ir poļiem un bija lietuviešiem un igauņiem? Kad nopietni ķersies klāt astoņkājim, pīzģec Bordānam un Linkaitim un visai viņu varzai

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    Drosma > altinyildiz 20.05.2019. 07.10

    Lasīju,ka NA patriarha parādnieka brālis esot valsts darbā aktīvi piestrādā un izkalpojas arī jurijam šeflreram. Tāds simbolisks Latvijas politikas gājiens – vārdos patrioti,darbos kremļa kalpi.

    Kāpēc lai es ticētu NA izvirzītajam un lobētajam prezidenta kandidātam?

    Neticu.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > Drosma 20.05.2019. 07.12

    Šo faktu atklāja TV3,laikam tāpēc neplp – arī NA “patriotisma bērns” – metās šos sodīt un baidīt.

    Tādi maitas – mati ceļas stāvus no tādiem patriotiem

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Drosma > vilburs 19.05.2019. 17.03

    Jau rakstīju,ka man nav pieņemama levita nostāja,ka visi – vismaz75% bija kolaboranti,tā ir visīstākā čekistu-komunistu varas lobēšana

    Tas,ka partijas solīja jaunu,t.i. godīgāku politiku,bet neko praktisku nedara,lai to īstenotu – velk amatos vecos kadrus- tas ir brzcerīgi🙄

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    maris637maris > vilburs 21.05.2019. 14.56

    ….nevis ‘glumjš kā zutis’, bet vienkārši – muļķis . neaptēsts “vislielākais kretīns”.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

ilzeplaude 20.05.2019. 19.31

Esi sliktāks, pat ļoti.

+3
0
Atbildēt

2

    altinyildiz > ilzeplaude 21.05.2019. 15.27

    Ko tad tavējie Vienotības prokremliskie lopi, tāpat kā viņu sugas brāļi, SC, prezidenta vēlēšanās nobalsoja pret Levitu?

    0
    0
    Atbildēt

    0

    letonijs > ilzeplaude 15.06.2019. 08.52

    Un resnāks arī.

    0
    0
    Atbildēt

    0

andrejs 17.05.2019. 10.47

-Nu, kad jau no Latvijas politiķiem minējāt Ulmani…

-Nē, nu, protams, jo nenoliedzami, ka ekonomiskā attīstība un izrāviens ulmaņlaikā ir vispārzināms fakts.

-Vispārzināms ir arī, ar ko tas beidzās.
———————————–
Ir zināms – beidzās ar krievu okupāciju.

+3
-1
Atbildēt

2

    altinyildiz > andrejs 17.05.2019. 13.58

    Beidzās ar to, ka Latvija nepiedzīvoja Spānijas likteni, jo līdz vācu atbrīvotāju atnākšanai, krievi būtu paguvuši visus latviešus nobendēt, ka viņi to izdarīja Krievijā 1937 – 38 gadā, jo arī tad mums pie varas bija freibergas, zatļeri, kazlovski, rinkēviči, pabriki, dombrovski.
    Ne jau Ulmanis, kopš 1918. gada gatavoja Krieviju lielam karam, kā uzskata izcilais WWII pētnieks, Vladimirs Rezuns, jeb no 1926 – 27. gada, kā rakstīja žurnāliste Jūlija Latiņina.
    Jansonam nav “Latvijas ceļa” darboņa noziedzīgās pagātnes, kā Levitam vai Bordānam.

    0
    -4
    Atbildēt

    1

    andrejs > altinyildiz 17.05.2019. 22.27

    toties Lembergam, Brigmanim un Rāviņam ir kompartijas darboņa noziedzīgā pagātne. Ne velti viņi ir tik prokrieviski

    0
    0
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > andrejs 18.05.2019. 12.10

    Es neaicinu Lembergu, Brigmani, Reiru, Piebalgu un citas LC smirdīgās komunistu cūkas likt par Latvijas prezidentiem, bet tavējie pidarasi gan pēc kremļa rīkojuma kopā ar SC ielika Putina favorītu, WWII netaisnīgā iznākuma sekas, Vējoni, par prezi.
    Izdari tā, lai Putina kuce, Zatļers, pirms padara sev galu, uzzin, ka palicis pēdējais savā dzimtā, un tad kritizē Lembergu!

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    Drosma > andrejs 17.05.2019. 14.11

    nezinošs cilvēks – ir mums vēsturnieks Aivars Stranga un ir viņam grāmata – akadēmisks pētījums par ekonomiku Ulmaņlaikā – nebija nekāda ekonomikas veiksmes stāsta

    lasiet naciķi kopā ar Jansonu – taisiet priekšlasījumus un tad te pekstiņojieties

    +3
    -2
    Atbildēt

    1

    andrejs > Drosma 17.05.2019. 22.30

    nebija nekāda ekonomikas veiksmes stāsta
    —————-
    Īstais veiksmes stāsts sākās 60-jos, kad Latvijā tika masveidā ievesti krievu kolonisti. Kāda ražošana (!!!) bija, vai ne?

    +2
    -5
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu