Vēl lielāks spēles laukums

Andris Ramoliņš, SIA Stiga RM īpašnieks. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

22 gadu vecumā Andris Ramoliņš Vācijā iegādājās pirmo baļķvedēju. Pēc četriem gadiem viņam jau piederēja 16 agregātu, bet 34 gados — fabrika

Kuldīgas bērza saplākšņa rūpnīcas īpašnieka Andra Ramoliņa auto valsts numurs AR 666 ir visā Latvijā tāds vienīgais. Baļķvedēji, kuru numuros redzami trīs sešinieki — veseli 42. Andris aši paziņo, ka šī izvēle būtu tēma atsevišķai sarunai. Uzņēmējam, kas laimi ienesīgajā kokmateriālu biznesā iemēģināja jau 18 gadu vecumā, intriģējošu stāstu ir daudz. «2014. gada vidū vēl nebija domas, ka mums varētu būt ražotne. Manā dzīvē viss kaut kā notiek pats par sevi,» viņš aizdomājas.

Pēc ģimnāzijas — strādāt

Stiga RM 1994. gadā nodibināja Andra tēvs Juris ar vēl trim kompanjoniem. «Ramoliņš, Rogovs, Maļikovs, Morītis,» uzņēmējs uzskaita, atšifrējot arī burtu kombināciju firmas nosaukumā. Tēvam piederēja gateris Tukuma pievārtē. Tur Ramoliņš juniors brīvlaikos pelnīja naudu kā vienkāršs strādnieks. Pēc Smārdes pamatskolas pabeidzis elitāro Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņš pusotru gadu nostudēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, tad tomēr izvēlējās sirdij tuvākos «mežiniekus» Lauksaimniecības universitātes neklātienē. «Ģimene nebija ļoti situēta, man bija apnicis staigāt vienās kurpēs. Mammai un tētim teicu, ka iešu strādāt,» viņš atceras. «Jau 90. gadu beigās man pašam bija mazs biznesiņš — zāģējām cirsmas. Jelgavas augstskolu tā arī nepabeidzu. Slēpojot salauzu muguru, pusgadu biju slimnīcā. Kad atveseļojos, nopietnāk sāku pievērsties biznesam, studijām vairs nebija laika.»

Sākumā Andris zāģējis mežus, lai ar materiāliem apgādātu tēva nelielo gaterīti, kura vadīšana arī pakāpeniski uzticēta viņam. 

Taču drīz sapratis, ka gateris nespēj nopelnīt starpību, ko varētu iegūt, izdevīgi pārdodot kokmateriālus citiem. 2003. gadā gateris tika likvidēts.

Jau gadu iepriekš Andris Vācijā bija nopircis savu pirmo baļķvedēju, tad Zviedrijā — otro. Tolaik baļķvedēju Latvijā trūka, jo uzņēmēji nevarēja atļauties tos iegādāties. Ramoliņš kā kuriozu atceras — arī pašam Vācijā pa kabatai izrādījās tikai vilcējs, piekabei sākumā naudas pietrūka.

2003. gadā kāds Jelgavas mācībspēks savedis kopā ar Amerikas latviešiem, kas gribēja pārdot meža īpašumu pie Madonas. «Teicu īpašniekam Gunāram Beķerim, ka man tik lielas naudas nav, bet viņš saka: es tev palīdzēšu, tu esi kārtīgs čalis. Tā es nopirku mežu uz parāda. Beķeris ar sievu, abi dakteri, man vēl palīdzēja ar sakariem mediķu aprindās, jo biju taču muguru salauzis.»

Veiksmei ir milzu loma, viņš atzīst. It īpaši biznesa sākumos, kad visu var izšķirt viena darbība. Ja paveicas nopirkt mežu, kad kokmateriālu cena ir augstākajā punktā, — voilà! Ja cena strauji krīt, tad spēle beigusies. Ramoliņam veicās. «2005. gada janvārī Latvijā atgadījās tā šausmīgā vējgāze, strauji sāka krist koka cena. Mums bija nauda, cilvēki un tehnika. Devāmies palīgā Latvijas valsts mežiem izstrādāt vējgāzes.» Iegūtā peļņa pēc gada jau ļāva lepoties ar septiņiem baļķvedējiem. Nekādu kredītu, visi nopirkti par savu naudu! Stāsta otra puse: baļķvedēji bija jau veci, tie plīsa. Daždien no septiņiem kustēja tikai viens, seši bija remontā. Ramoliņš atkal pieņēma radikālu lēmumu. «Aizbraucu uz Scania centru Rīgā, lai nopirktu 12 jaunus kravas kokvedējus,» noskalda. «Kāpēc uzreiz 12? Izdomāju: ja daudz pirkšu, dabūšu lētāk. Kur mēs tiem atradīsim darbu, īsti nezināju. Neslēpšu, mana sieva un brālis teica: «Trakais!» Bet veiksme mums atkal stāvēja blakus. Nopirkām pat 14 mašīnas.»

Risks attaisnojies dubultā. «Treknajos gados» cenas visam auga, arī kokus visiem vajadzēja. «Izdevās ļoti veiksmīgi kravas kokvedējus ievest darbā, mēs jau spēlējām mazliet lielāku spēli.»

Dižķibeli viņa ģimene sagaidīja bez parādiem. «Nebijām sabūvējuši lepnus savrupnamus, visu naudu investējām īpašumos, kas saistīti ar mūsu nozari. Bijām nopirkuši vietu darbnīcām, biroja ēku Tukumā. Man pat pāris reizes bija konflikti ar sievu: redz, draugi būvē jaunas mājas, kāpēc mēs tā nedarām? Spiedienam nepakļāvos,» iesmejas uzņēmējs. «Beigās izrādījās, ka tā bija mūsu veiksmes atslēga. Visiem bankas kaut ko ņēma nost, mums — nekā tāda!»

Viss — elektroniski

Pie fabrikas Kuldīgā, kas agrāk piederēja uzņēmumam Kurzemes Finieris, kokrūpnieks ticis apstākļu sakritības dēļ. 2014. gadā Stiga RM autoparkā bija vairāk nekā 20 baļķvedēju, uzceltas modernas remontdarbnīcas Tukumā, joprojām bez parādsaistībām. Taču viens no klientiem, Kurzemes Finieris, par piegādātajiem kokiem togad palicis parādā 80 000 eiro. «Nevienu parādnieku neiznīcinām, jo mūsu resursi ir pietiekami,» apgalvo Ramoliņš. «Vairāki uzņēmumi, kas krīzē zaudēja daudz naudas, pateicoties mums, nebankrotēja. Sapratām viņu situāciju, nodrošinājām koksni, un viņi pa bišķim vien dzēsa parādu. Visi stāsti bija absolūti veiksmīgi.» Arī Kurzemes Finierim piedāvāts līdzīgs risinājums. «Bet šeit sanāca neforši: iedevām kārtējo porciju ar kokiem, un uzņēmuma parāds tikai pieauga. Mēģinājām vienoties, nekā! Tad emociju uzplūdā liku iesniegt papīrus tiesā. Biju ārzemēs, atgriezies devos uz Altum banku un piedāvāju atpirkt Kurzemes Finiera kredītus. Viņi piekrita maniem nosacījumiem. Maksātnespējas administratoram lūdzu, lai nekādā gadījumā nesadala uzņēmumu pa sastāvdaļām. Lai nav tā, ka viss izvazāts. Mums izdevās vienoties.»

Kuldīgas mērogā Kurzemes Finiera krīze, bez darba atstājot 130 cilvēkus, bijusi pielīdzināma Liepājas Metalurga bankrotam. Pašvaldība, uzzinot, ka objektu pārņems veiksmīgs uzņēmējs no tā paša reģiona, bijusi pretimnākoša. 2014. gadā Stiga RM rūpnīcu atpirka no bankas par 2,8 miljoniem eiro. «Nebaidījāmies investēt, jo bijām nodrošinātie kreditori. Sliktākajā gadījumā rūpnīcu varētu izsolīt,» uzsver Ramoliņš. «Ja nebūtu mūsu, tā būtu aizgājusi pa skuju taku. Divās nedēļās, līdz to pārņēmām, jau pa daļai bija izzagta.» Togad decembra sākumā temperatūra nokrita dziļi mīnusos. «Paši bijām pārsaluši kā diegi, bet pēdējā brīdī vienu apkures katlu dabūjām pie dzīvības. Toreiz pat iedzērām pa glāzītei šampja,» iesaucas uzņēmējs.

Bet viss tikai sākās. «Iekārtas bija 30—40 gadus vecas, tās plīsa.» Un vēl priekšteču parādu aste! «Prasām somiem, lai mums pārdod līmi, kas nepieciešama saplākšņa ražošanai. Viņi: jūs esat parādā 60 000. Sakām — nē, tie neesam mēs! Vairākus mēnešus neviens ar mums nestrādāja, kamēr starptautiskie riska novērtētāji pārbaudīja, vai neesam tie paši vēži, tikai citā kulītē.»

Grūtības radīja azartu. Pirmajā brīdī apdedzinājies ar veca aprīkojuma iegādi, Ramoliņš izlēma mērķtiecīgi fabrikā uzstādīt modernās tehnoloģijas. «Pie visām iekārtām esmu fiziski strādājis pats — vismaz nedēļu naktsmaiņā. Lai darbinieki nefleitē, ka kaut ko nevar izdarīt.» Viņš rāda pirms pusgada nopirktu konveijeru, kas saplāksnim formē un līmē šķiedru pretējā virzienā. Cita iekārta pārbauda gatavo lokšņu kvalitāti. «Viss ir elektronisks, te strādā tikai meitenes, sēž un skatās ekrānā,» pasmaida boss.

Stratēģija atkal izvēlēta pareiza. «Latvijā sāka strauji augt atalgojums, bet mēs jau bijām noreaģējuši un investējuši iekārtās, varējām pielāgoties algu pieaugumam. Ja nespētu, mūs varbūt gaidītu līdzīgs liktenis kā iepriekšējo ražotāju.»

Saplāksni joprojām aktīvi izmanto ēku celtniecībā, mēbeļu ražošanā, kuģu un avio industrijā. Nozare ir ienesīga, Latvijas bērzs pasaulē ir pieprasīts un iecienīts cietības un skaistās šķiedras dēļ. «Kvalitatīvā koksne atrodama no Igaunijas vidus līdz Polijas vidum, mēs esam tieši pa vidu,» atzīmē Ramoliņš. 99% produkcijas Stiga RM eksportē. «Ģeogrāfija ir plaša: Āfrikas valstis, Turcija, Indija. Tikko aizsūtījām testa partijas uz Ameriku. Katrs no sertifikātiem tur izmaksā vismaz 20 000 eiro. Prognozējot zināmu pārdošanas apjomu, ir jēga to darīt.»

Stiga RM panākumi pamanīti arī valsts mērogā. Pagājušogad saņemts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras apbalvojums par veiksmīgu eksportu Latvji, brauciet jūriņā, uzņēmums ir arī LIAA Eksporta un inovācijas balvas 2018 finālists. Sarunas biedrs to neizceļ. Tikai no interneta uzzinu: Ramoliņš 2011. gadā par mecenātismu saņēmis Latvijas Lepnuma balvu, nosaukts arī par Engures novada Gada iedzīvotāju.

12 reizes vairāk

Pirmajā gadā pēc pārņemšanas Kuldīgas fabrika saražoja 5000 kubikmetru bērza saplākšņa, bet pērn —  jau ap 30 000. Šogad plānā ir 40—45 tūkstoši kubikmetru, bet nākamgad — 60 tūkstoši. Tātad katru mēnesi būs tik liels apgrozījums kā pirmajā darba gadā visa gada garumā, apmierināti secina boss.

Rūpnīca ir stabila un pelnoša, tai vairs sen nav jācīnās par izdzīvošanu. Viņš no Tukuma biroja uz Kuldīgu aizbrauc tikai reizi nedēļā. «Varu pateikties vadības komandai, kas mani nav pievīlusi. Esmu tas, kas lietas sit cauri, bet viņi — izpilda visu līdz galam. Mums visiem ir perfektas latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas, nav problēmu aizbraukt kaut uz Brazīliju. Jā, tieši pagājušonedēļ palaidām jaunu iekārtu no Brazīlijas, mums šeit ir viss modernākais, kas ir nozarē!» lepojas īpašnieks. Tiek investēts ne tikai tehnoloģijās. Ierindas darbinieku algu diapazons ir no 800 līdz 2500 eiro pirms nodokļu nomaksas, vadības līmenī — līdz pat 7000 eiro. Mūsu viesošanās dienā noslēdzies 1,5 miljonu iepirkums teritorijas asfaltēšanai un vēl viena ražošanas ceha būvēšanai 2400 kvadrātmetru platībā.

Šobrīd zem Stiga RM «cepures» ir rūpnīca, uzņēmuma galvenais birojs Tukumā un mežsaimniecības sadaļa: koku stādīšana, kopšana un zāģēšana. Stiga RM stratēģiski iepirkusi vairāk nekā 6000 ha meža. Savukārt ar transporta atzaru, baļķ-vedējiem, strādā nodalītais Ramoliņa brāļa Mārtiņa uzņēmums. Sievas Annas uzņēmums gādā par apkopēm un servisu meža tehnikai. Visos saistītajos biznesos kopā ir 430 darbinieku.

«Mūsu uzdevums ir augt un attīstīties,» uzsver veiksmes stāsta galvenais varonis. «Globalizācija ir strauja, Latvijā nelieliem uzņēmumiem drīz būs ļoti grūti pastāvēt. Eksporta tirgos konkurenti ir starptautiskas, lielas kompānijas. Mēs viņiem joprojām esam aiz muguras, bet ievērojami pietuvojušies. Protams, konkurence ir vajadzīga, tā arī mums neļauj iesnausties.»

Viņš neslēpj: pagājušogad saņēmis pat veselus sešus piedāvājumus pārdot kompāniju vai tās daļas. «Kārdinājums? Ziniet — šim kārdinājumam izgāju cauri jau 2011. gadā. Man togad piedzima meitiņa, bija piedāvājums par daudziem miljoniem pārdot meža īpašumus. Divas nedēļas domāju. Sapratu, ka tas, ko daru, man patiešām ļoti patīk. Nauda kontā mani nepadarīs vēl laimīgāku. Esmu nemiera gars, naudu noteikti ielikšu kādā citā biznesā, kuru tik labi nepārzinu. Pastāv ļoti augsts risks, ka to zaudēšu. Un mēs ar brāli nevēlamies būt atkarīgi no kāda cita, esam pašpietiekami. Man ir tikai 38 gadi, viņš ir četrus gadus jaunāks. Neesam tik veci, lai notītos miglā, brauktu kaut kur pa pludmali gozēties. Tur varam aizbraukt uz nedēļu, bet tad — atpakaļ strādāt!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Tas ar gadiem mainās. Sākumā svarīgi ir nopelnīt naudu, pēc tam sev nospraud mērķus, uz ko virzīties. Par mērķiem informēju visu komandu. Esmu kā kapteinis, kas stūrē kuģi, bet cilvēkiem ir jāzina, uz kurieni braucam.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Esam kļūdījušies daudzreiz. Kaut vai, rūpnīcai iepērkot lietotas ražošanas iekārtas no citas rūpnīcas Mālpilī. Šo kļūdu vajadzēja, lai saprastu, ka ar lietotām iekārtām mums nav pa ceļam. Augstākās tehnoloģijas ir vienīgais ceļš, kā varam attīstīties.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Mazāk klausīt citus, vairāk klausīt savai intuīcijai un veselajam saprātam. Un mazliet arī sapnim.»

99% produkcijas Stiga RM eksportē. «Ģeogrāfija ir plaša: Āfrikas valstis, Turcija, Indija. Tikko aizsūtījām testa partijas uz Ameriku.»
Foto — Ieva Salmane

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu