22 gadu vecumā Andris Ramoliņš Vācijā iegādājās pirmo baļķvedēju. Pēc četriem gadiem viņam jau piederēja 16 agregātu, bet 34 gados — fabrika
Kuldīgas bērza saplākšņa rūpnīcas īpašnieka Andra Ramoliņa auto valsts numurs AR 666 ir visā Latvijā tāds vienīgais. Baļķvedēji, kuru numuros redzami trīs sešinieki — veseli 42. Andris aši paziņo, ka šī izvēle būtu tēma atsevišķai sarunai. Uzņēmējam, kas laimi ienesīgajā kokmateriālu biznesā iemēģināja jau 18 gadu vecumā, intriģējošu stāstu ir daudz. «2014. gada vidū vēl nebija domas, ka mums varētu būt ražotne. Manā dzīvē viss kaut kā notiek pats par sevi,» viņš aizdomājas.
Pēc ģimnāzijas — strādāt
Stiga RM 1994. gadā nodibināja Andra tēvs Juris ar vēl trim kompanjoniem. «Ramoliņš, Rogovs, Maļikovs, Morītis,» uzņēmējs uzskaita, atšifrējot arī burtu kombināciju firmas nosaukumā. Tēvam piederēja gateris Tukuma pievārtē. Tur Ramoliņš juniors brīvlaikos pelnīja naudu kā vienkāršs strādnieks. Pēc Smārdes pamatskolas pabeidzis elitāro Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņš pusotru gadu nostudēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, tad tomēr izvēlējās sirdij tuvākos «mežiniekus» Lauksaimniecības universitātes neklātienē. «Ģimene nebija ļoti situēta, man bija apnicis staigāt vienās kurpēs. Mammai un tētim teicu, ka iešu strādāt,» viņš atceras. «Jau 90. gadu beigās man pašam bija mazs biznesiņš — zāģējām cirsmas. Jelgavas augstskolu tā arī nepabeidzu. Slēpojot salauzu muguru, pusgadu biju slimnīcā. Kad atveseļojos, nopietnāk sāku pievērsties biznesam, studijām vairs nebija laika.»
Sākumā Andris zāģējis mežus, lai ar materiāliem apgādātu tēva nelielo gaterīti, kura vadīšana arī pakāpeniski uzticēta viņam.
Taču drīz sapratis, ka gateris nespēj nopelnīt starpību, ko varētu iegūt, izdevīgi pārdodot kokmateriālus citiem. 2003. gadā gateris tika likvidēts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.