Uz Grenladi – pēc pērlēm

Ar pieredzi kalnu alpīnismā, bet pavisam bez tās distanču slēpošanā 2009. gadā nolēmu ar slēpēm šķērsot Grenlandi. Atstājot mājās visu materiālo un triviālo, devos aizraujošā ceļojumā pāri skarbajam un reizē skaistajam 600 kilometru garajam ledus tuksnesim. Tas sagaidīja ar daudziem un pavisam negaidītiem dramatiskiem notikumiem, dziļākajā būtībā salaužot manis paša priekšstatus par sevi un apkārtējo pasauli.

Šī dienasgrāmata, kuras fragmentu publicē Ir.lv, atklāti, ar mīlestību un humoru atspoguļo manas pirmajā polārajā ekspedīcijā gūtās izjūtas, atziņas, pārdomas un priekus.

Izaicinot sevi fiziski, garīgi un emocionāli, paralēli demontējot iekšējās pasaules uzstādījumus, sāku ap­­zināties, kas es esmu, tur – 67 grādu ziemeļu platumā –, neatgriezeniski „pieaugot”.

* * *

Cik ļoti svarīgas ir maza bērna cerības un sapņi

Mana interese par ceļojumiem un piedzīvojumiem sākās bērnībā. Labi atceros tās sajūtas, kuras mani pārņēma ikreiz, kad lasīju grāmatas par pasaules ceļotājiem – ceļojumu piezīmes un dienasgrāmatas koncentrē milzīgu enerģiju, kas uzkrāta pieredzē un emocijās, kas plūst pāri, aizdedzina un aizrauj.

1968. gada jūlijā man bija deviņi gadi un vajadzēja mācīties 4. klasē. Ņujorkā pirmā skolas diena sākas septembrī, vienu nedēļu pēc LaborDay (darba svētkiem), kas neoficiāli, pēc amerikāņu prāta, nozīmē vasaras beigas.Tas bija gads, kad ASV iesaistījās Vjetnamas karā. Ziņas katru dienu vēstīja, cik ASV karavīru gājuši bojā, un raidīja demonstrācijas, kas notika visā valstī. Šis bija arī dziļa aukstā kara laiks – stāvoklis, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara starp ASV ar tās sabiedrotajiem un PSRS ar tās satelītvalstīm, kad bez tiešas kaŗadarbības notika cīņa par varu pasaulē. Atceros, ka pie mums, Bronksā, pie katras otrās dzīvokļu mājas bija piestiprināta dzeltenmelna izkārtne – Fallout Shelter[1],tas nozīmēja, ka atskanot trauksmes signālam, gadījumā, ja Padomju Savienība uzbruktu, tā ir vieta pagrabā, kurp mums ir jādodas, lai patvertos.

Jāatzīstas, ka, būdams bērns, es daudz domāju par kariem, īpaši tāpēc, ka daudz par to biju dzirdējis no saviem vecākiem un radiem, kas piedzīvoja karu un bēgļu gaitas. 1968. gada sākumā Ņujorkas skolas piedzīvoja skolotāju streiku: 1 100 000 bērniem 36 dienas bija liegta izglītība. (..)

Atceros, ka mana pirmā projekta uzdevums bija saistīts ar pasaules explorers – piedzīvojumu meklētāju izpēti, iegūtā informācija bija jāatspoguļo tabulā. Manos pētījumos parādījās tādi vārdi kā Marko Polo – viens no pirmajiem eiropiešiem, kas nokļuva Ķīnā, tādējādi iedvesmojot citus ceļot un tirgoties globālā mērogā; Kristofers Kolumbs – Amerikas atklājējs; Bartolomejs Diašs, kas pirmais apbrauca Afrikas dienvidu daļu – Labās Cerības ragu (Cape of Good Hope), Vasko da Gama – Diaša veikuma turpinātājs, viņš aizkuģoja līdz Indijai, Portugales karalistei; Fernāns Magelāns, kas pirmais apbrauca apkārt pasaulei; spāņu jūrnieks Poncede Leon, kas Floridā meklēja Fountain of Youth[2]; Henrijs Hadsons, kas caur Ameriku un Kanādu meklēja ceļus uz Indiju; Lewisand Clarke, kas ceļoja uz Amerikas Rietumiem. Vārdu sakot, es pētīju visu, kas bija saistīts ar šiem cilvēkiem, un tas mani ārkārtīgi aizrāva. Man patika sapņot par nezināmā meklējumiem, par piedzīvojumiem, šķēršļiem, par briesmām, kas šiem cilvēkiem bija jāpārvar, par to, kā ir būt pirmatklājējam. Sastādīju ļoti labu tabulu, norādot – kas, ko, kad un kur. Pēc tabulas prezentācijas skolotāji mani ļoti slavēja – biju tik laimīgs. Manas tabulas pirmajās rindās bez ceļotājiem un piedzīvojumu meklētājiem, kas bija apceļojuši pasauli 15. gadsimtā, bija nonākuši arī izcili vikingi, kas ceļoja pa pasauli vēl 11. gadsimtā. Tāds bija Sarkanais jeb Rudais Ēriks – tā iesaukts, jo viņam bija rudi mati, un viņa dēls Leifs Eriksons. Viņi bija ceļojuši uz Rietumiem no Norvēģijas. Sarkanais Ēriks bija viens no pirmajiem eiropiešiem, kas nonāca Grenlandē. Kopā ar dēlu viņš turpināja ceļojumus uz Rietumiem un noenkurojās mūsdienu Ņūfaundlendā, Kanadā. Faktiski Leifs Eriksons bija pirmais baltais cilvēks, kas ieradies Amerikā 300 gadus agrāk par Kristoferu Kolumbu.

Šī doma par vikingiem mani burtiski fascinēja, īpaši tāpēc, ka arī pats jutos zināmā mērā saistīts ar vikingiem, jo latviešu skolā biju mācījies par to, kā senie kurši bija cīnījušies ar vikingiem. Dāņu baznīcās pat logu stiklos esot bijis rakstīts: „Dievs, sargi mūs no mēra, uguns un kuršiem!” Zināju, ka no tēva puses mans vecvectēvs bijis dāņu vai zviedru galdnieks. Tajā pašā laikā biju pārņemts ar mītoloģiju, daudz lasīju par grieķu, romiešu un vikingu dieviem. Tā tas viss saistījās ar vikingiem. Man šī interese joprojām nav zudusi, vēl joprojām jūtu šo saikni.

Islandes dienvidaustrumu daļā ir maza saliņa, kuru sauc Papos. Tā ir akmeņaina, bez kokiem, to nemitīgi appūš skarbais Ziemeļatlantijas okeāna vējš. Sala ir nosaukta par godu tās pirmajiem iemītniekiem, īru mūkiem papariem, kuŗi ieradās salā 5. un 6. gadsimtā no Īrijas dienvidkrasta, burājot un airējot no govs ādas darinātā laivās – curraghs. Paparu mūki nebaidījās riskēt ar savu dzīvību, drošivien, šķērsojot okeanu, daudzi to zaudēja. Viņu mērķis nebija iegūt bagātību, īstenot kādas personīgas ambīcijas vai karaļa vārdā kolonizēt svešu zemi. Pirmais Grenlandes šķērsotājs, Nobela prēmijas laureāts Fritjofs Nansens par papariem teica, ka viņu neticamo ceļojumu mērķis galvenokārt bija atrast vientuļu vietu, kur var noenkuroties un dzīvot mierā, kur nav traucēkļu, pasaules maldu un kaislību. Kad Islandē 9. gadsimtā parādījās pirmie norvēģi, papari izlēma, ka šī zeme ir kļuvusi par daudz apdzīvota. Tad papari atkal kāpa savās govs ādas laivās un airēja uz Grenlandi, kas tai laikā šķita pati pasaules mala. Dodoties ceļā savās nedrošajās laivās pāri vētrainajam okeanam, viņi paļāvās tikai uz savu fizisko un garīgo spēku, kas, pēc manām domām, ir prātam neaptverami.

Atceroties savu Grenlandes ceļojumu, nevaru nedomāt par paparu, vikingu un citu piedzīvojumu meklētāju drosmi, viņu azartisko zinātkāri un gribasspēku, kurā saredzu dažas sakritības un zināmā veidā saskatu līdzību ar sevi. Vēl viena sakritība  – viena no manām mīļākajām grupas Led Zeppelin dziesmām ir par Leifu Eriksonu un vikingiem, kas kuģoja uz Rietumiem, meklējot jaunas zemes, kas „cīnās ar ienaidniekiem, dzied un raud: Valhalla, es nāku!“[3]. Vikingu mītoloģijā Valhalla ir viena no vikingu dieva Odina pilīm, kurā mitinās kaujās kritušie varoņi.

Nepagāja ne dažas minūtes…

Šis piedzīvojums sākās nejauši. Bieži saka, ka nejaušību nav, ka visam ir sava jēga, ka lietas notiek pēc kāda plāna un ka situācijas papildina un apstiprina viena otru. Varbūt tā ir. Vai tas ir tā sauktais liktenis?

2009. gads man sākās ar dažāda rakstura sarežģījumiem un problēmām. Dzīvoju disharmonijā ar sevi. Kaut kas bija jādara lietas labā! Bija jāizvēlas starp vairākām alternātīvām, kam ziedot savu laiku – dārgu un nozīmīgu – savas dzīves vienu mēnesi.

Apskatot savu aizņemtības kalendāru, konstatēju, ka grafikā ir brīva vietano 29. aprīļa līdz 29. jūnijam. Tā kā man nebija jālasa lekcijas un nekas cits īpaši svarīgs nebija darāms, sapratu, ka varu doties kādā ceļojumā. Sākumā domāju, – došos kalnos. Sen tur nav būts, un ļoti gribas iztīrīt smadzenes. (..)

Sāku pētīt tīmekli. Mana pirmā izvēle bija Himalaji, būtu jauki aizšaut uz Everestu! Sapratu, ka nekas nesanāks, jo kāpšana virsotnē notiek no 8. līdz 25. maijam. Tas nozīmē, ka marta beigās vai aprīļa sākumā ir jau jābūt Himalajos. Tas neder! Tāda pati situācija ir ar citiem 8000 m augstiem kalniem. Lai uzkāptu un nokāptu no kalna, vajag divus līdz trīs mēnešus laika. Himalajos ir arī zemāki kalni, taču arī tur ir jābūt jau aprīlī, jo jūnijā sākas musonu sezona.

Kas vēl? Āfrikā ir ziema, turp jābrauc janvārī, tāpat kā uz Jaunzēlandi, kur ir Kuka kalns. Varētu uz Dienvidameriku.Tur gan gribētos atgriezties. Skaistais Alpa Maijo un Vaskarans, kurā toreiz neuzkāpām.Varētu – uz Ziemeļameriku, bet Makinlijā jau esmu bijis. Vēlreiz negribētos, lai gan tur ir ļoti interesanti, un man patika tur būt. Maijs ir perfekts mēnesis, lai kāptu Makinlijā. (..)

Atkal pievērsos tīmeklim. Tas laikam bija Adventure Consultants mājaslapā, kur nejauši uzdūros Polar Exploration – tātad ir ekspedīcijas uz Ziemeļpolu, Dienvidpolu un citām vietām.Tad, kad biju Antarktīdā, nodomāju, kā tas būtu – aiziet vai aizslēpot līdz Dienvidpolam, kā to darīja trakais Amundsens, Skots u.c. Šekltonam taču izdevās drosmīgākais glābšanas pasākums vēsturē! Uz Antarktīdu jābrauc, kad pie mums ir ziema, jo tad tur ir vasara. Uz Ziemeļpolu var braukt tagad. Taču ir viena problēma – tas prasīs divus mēnešus. To es navaru atļauties. Redzēju, ka ir ceļojums pāri Grenlandei – „IceCap” Crossing. Tas nozīmē, ka Grenlande ir jāšķērso no Austrumiem uz Rietumiem, t.i., apmēram 600 km viena mēneša laikā. Piedāvājums no Adventure Consultants ir no aprīļa beigām līdz jūnija sākumam. Ideāli!

Nepagāja ne dažas minūtes, kad biju izdomājis, ka vismaz ir jāpainteresējas tuvāk. Izrādās, ka pirmā Grenlandes šķērsošana bija notikusi 1888. gadā. To paveica norvēģis Fritjofs Nansens, kam polārā vēsturē tiek piešķirta liela nozīme. Taču Adventure Consultants pēkšņi atcēla savu ekspedīciju – es biju šokā. Tikko, burtiski pirms pāris stundām, biju noraidījis citu firmu – Tangent Exploration, par kuru arī tiku interesējies, taču viņi nebija reaģējuši uz maniem e-pastiem. Tūlīt aizrakstīju Paulam Valkeram no Tangent Exploration un pateicu, ka esmu kļūdījies un joprojām interesējos par iespēju šķērsot Grenlandes ledāju. Viņš rakstīja, ka ceļotāju būtu trīs un varbūt būšot arī ceturtais cilvēks. Sekoja neskaitāmi e-pasti: kas, kā, cik maksā, par ko jāmaksā, kas jāņem līdzi, apdrošināšana, neprotu slēpot, ko mēs ēdīsim utt.

Skaidri apzinoties, ka citādi nevaru, biju nolēmis šķērsot Grenlandi ar slēpēm: 670 kilometrus ejot, slēpojot un velkot ragavas, kuŗās būs viss ekspedīcijai nepieciešamais, lai varētu izdzīvot skarbajā ziemeļu klimatā mēnesi, kad ir mīnus 30, dažbrīd pat mīnus 40 grādi aukstuma.

Kā tas ietekmēs manu ceļojumu?

Sestdiena, 2. maijs

Sestdienas rītā satiku Paulu Valkeru, mēs izskatījām cauri visas slēpes un slieču ādu[4]. Zābaki bija mazliet par lielu un koškas jeb dzelkšņi[5], tādi veci… kā tas ietekmēs manu ceļojumu? Ekipējums ir svarīgākā ekspedīcijas sastāvdaļa. Pauls stāstīja, rādīja un atkal stāstīja. Jauks cilvēks, bet daudz runā. Tāds viņam darbs. Pats esot vienu reizi pārslēpojis pāri Grenlandei, viņa firma pārsvarā orientēta uz Grenlandes kalniem. Joprojām ir daudz kalnu, kuros nav uzkāpts. Es iedomājos, ka varētu tādā uzkāpt un nosaukt to savā vārdā. Jura kalns!

Pēcpusdienā aizgāju uz iepirkšanās centru. Man joprojām nav siksnu sistēmas, lai iejūgtos par vilcēju ragavās, nav arī zeķu. Aizgāju pa taisno uz krogu.  Pie aulus kausa pārdomāju dzīvi. Ēdu picu. Tā man atsauca atmiņā visgardāko mana mūža picu „Sals” picērijā Jonkeros, kurp gājām ēst pēc latviešu skolas. Sūtīju īsziņas saviem paziņām. Kopā ar piektdienas vakara omāriem un vīniem, sestdienas aliem un īsziņām, šķiet esmu izdevis daudz naudas. Es nesaprotu viņu naudiņas. Viss  tūkstošos, nav skaidrs, cik maksāju par lietām. Pie kāda galda sēdēja māmiņas, kas dzēra alu. Bērni skraidīja apkārt. Uzsaucu māmiņām dzērienu, jo viņas izskatījās jaukas. Man tā gribējās. Aizgāju nopirkt savas trūkstošās lietas.

Sporta veikalā satiku somus, kuri tikko bija beiguši gājienu (www.greenland.2009.fi). Viņi stāstīja, ka sākuši seši, bet beiguši tikai četratā. Ceļa sākumā redzējuši leduslāci. Laiks bijis briesmīgs. Tomēr veči bija priecīgi un palīdzēja man nopirkt siksnu sistēmu. Apmainījāmies ar vizītkartēm. Pēc iepirkšanās  devos atpakaļ uz krogu.

Žurnālos bija raksti par uzņēmēju Gisli Reinsonu un viņa bērēm. Pateicoties viņam, es iepazinos ar Bjarniju, un tādā kārtā esmu šeit. Viela pārdomām. Turpināju sūtīt īsziņas. Pēc brīža devos mājup, uz Snorri Guesthouse. Nebija viegli sameklēt taksi. Labi, ka man te nevajag savu pinkodu. Es pērku un pērku, un man tik ņem pretī manu kredītkarti. Biju sarunājis ar Bjarniju vakarā satikties un aiziet kaut kur pasēdēt. Uz mirkli atgūlos… un aizmigu. Tas bija ap 17. Nogulēju līdz pusnaktij, kad no Anglijas ieradās mani kolēģi. Man bija kauns par sevi, ka piemānīju Bjarniju. Tomēr sapratu, ka tas bija pārguruma dēļ… Vienkārši nebiju pietiekami gulējies. Ceru, ka brauciena laikā atpūtīšos. Mani ekspedīcijas biedri izrādījās diezgan trokšņaini. Sasveicinājos un gāju atpakaļ gulēt. Nebiju izslēdzis mobilo telefonu – tas pa nakti nepārtraukti vibrēja. Nevarēju to tumsā sameklēt un sataisīju baigo traci. Tā arī neatradu. Telefons beidza vibrēt – izlādējās baterija.

Būs citādāk…

Svētdiena, 3. maijs

Pamodos pirmais. Abi veči – Marks un Toms – ir lieli gulētāji. Marks ir grupas vadītājs. Neliela auguma izskatīgs vīrietis. Gluži kā slavenais ASV alpīnists Skots Fišers, par kuru lasu Eda Viestura grāmatā. Marks ir iededzis, nenoskuvies,  ar mazu bizīti, līdzīgs kalnietim. Toms ir jauns, ziņkārīgs, jautrs puika. Viņš mācās universitātē vai arī to jau ir pabeidzis, tā arī nesapratu. Vakar pa dienu vairāk runāju ar Marku. Viņš ir pilna laika kalnu gids. Strādā Alpos. Viņa draudzene, ar kuru viņš ir kopā četrus ar pusi gadus, dzīvo Francijā pie Šamonī un menedžē vienu atpūtas namiņu kalnos. Marks ir smaidīgs, mierīgs. Toms tāds enerģisks, ziņkārīgs. Mūsu grupas meitene Samanta ir no Īrijas. Nav skaistule, bet nav arī neglīta. Samai ir izteikti laba humora izjūta. Viņa vakar tā pateica pāris lietas, ka es pārsmējos līks. Domāju, ka būsim laba komanda.

Sākām kravāt savas mantas. Sapratu, ka esmu par daudz mantu paņēmis līdzi. Šķiroju, skatījos. Nez kāpēc man mantu ir visvairāk. Smagums pamatīgs. Pauls Valkers apgalvo, ka ceļa sākumā ir visgrūtāk, jo ir visvairāk pārtikas, turklāt jāiet augšup un vajadzīgās fiziskās formas arī vēl nav. Pēc pāris nedēļām mēs iešot jau lidodami. Satiku Bjarniju. Viņš izrādīja man savu teātri. Viņš remontē telpas un strādā. Bjarnijs ir malacis. Viņš producē izrādi Grease. Šodien sākas mēģinājumi. Arī agrāk te ir bijis teātris, bet ar laiku telpas nolaistas. Bjarnijs dabūjis tās par lētu īres cenu. Es, trakais, nopirku jaunu videokameru. Man visu laiku prātā ir šis HD. Kopā ar Bjarniju iegājām Sony veikalā, un pārdevējs man ieteica šo modeli. Cik sapratu, ar visu atlaidi samaksāju apmēram 1200 dolāru. Dabūšu PVN atmaksu vēlāk. Man ir dalītas  izjūtas par pirkumu. No vienas puses, ļoti dārgi, bet, no otras, ļoti gribas šo piedzīvojumu nofilmēt ar labu kameru. Kopš pusdienām ar Bjarniju vairs neesam tikušies.Viņš man vakarā piezvanīja un paziņoja, ka esot ļoti aizņemts. Es to sapratu. Bjarnijs ir foršs, un es ceru atkal drīz viņu satikt. Atgriezies viesu mājā, sapratu, ka man nav līdzi manu saulesbriļļu, ko  Jūrmalā speciāli biju nolicis līdzņemšanai . Aizsūtīju īsziņu Marijai, un viņa apstiprināja, ka tās joprojām esot uz galda. Manai kamerai nav instrukcijas angļu valodā, tas ir smieklīgi. Man nav pudeles urinēšanai, Samantai vajag baterijas un spoguli, tāpēc nolēmām šorīt kopā aiziet uz tirdzniecības centru.

Mēs pieci – Toms, Marks, Sama, Pauls un es – paēdām vakariņas kopā. Ēdu hamburgeru. Man šausmīgi nāca miegs, jo laika joslā ir trīs stundu starpība. Pārnācis viesu namā, uzreiz aizmigu, toties pamodos pirmais. Rakstu, domāju par pakošanos un mājiniekiem. Uzlādēju baterijas. Brokastis paēdām visi kopā. Snorri ir maza viesnīciņa. Menedžera vārds ir Magnuss. Viņš ir garš, jauns un izskatās pēc vikinga. Jūtu, ka kautrīgs, jo, kad mēģinu ar viņu parunāt, viņš cenšas izvairīties. Brokastīs ēdu sauso brokastu maisījumu, maizītes un dzēru daudz kafijas. Zinu, ka pēc dažām dienām šāda izēšanās vairs nebūs iespējama.

Būs citādāk. Es mūsu grupā sāku iejusties,vairāk jokoju un uzdevu jautājumus. Vaicāju, kas būs, ja nevarēšu pavilkt ragavas? Uz mani tā nopietni paskatījās un mierināja, ka esmustiprs vecis. Bet es tikai pajokoju. Jāpaspēj uz iepirkšanās centru līdz 10. Jānopērk saulesbrilles, pudele, vēl viena piezīmju grāmatiņa un jāsameklē instrukcijas angļu valodā savai kamerai. Visu dabūju ātri un atgriezos viesnīcā 10:45. Taksis atbrauca mums pakaļ 11. Pa ceļam uz iepirkšanās centru sazvanīju Bjarniju, parunāju. Sporta veikalā, kurā pirku saulesbrilles, dzirdēju latviešu valodu. Divas jaunas sievietes, apkopējas, tīrīja grīdu un pļāpāja. Viņas tā izvairīgi izturējās, negribēju daudz ar viņām runāt, jo biju steidzīgs. Sapratu, ka man ir par daudz mantu. Visiem pa somai, bet man divas. Man vēl bija jāsamaksā 14 000 kronas par pārsniegto bagāžas svaru. Mēs ļoti laicīgi bijām lidostā, iečekojāmies. Pauls ir ļoti precīzs un pedantisks. Dzerot kafiju, pajokojāmies par manis nopirkto HD kameru un lasījām instrukciju. Brīnos, ka esmu vienīgais ar kameru. Tomam ir fotoaparāts. Man ir abi, gribu visu iemūžināt. Ceru, ka baterijas izturēs.

No lidmašīnas varēja redzēt Arktikas kalnus un ledu…

Pirmdiena, 4. maijs

Šodien lidosim uz Grenlandi. Pēdējās divas dienas, sestdienu un svētdienu, pavadīju kopā ar Bjarniju, iepirkos un satiku savus jaunos ceļabiedrus. Piektdienas vakarā kopā ar Bjarniju aizgājām paēst gardos omārus. Dzērām šampanieti un vīnu. Tad aizgājām uz viesnīcu, tur pie sienām bija redzamas Īslandes slavenākās gleznas. Ļoti mājīga, senatnīga vieta ar grāmatām, ādas mēbelēm utt. Mēs ar Bjarniju dzērām vīnu un baudījām dzīvi. Viņš man piedāvāja tiesības uz lugu „Tētis” arī Lietuvā un Igaunijā. Protams, es piekritu un biju ļoti pateicīgs un priecīgs.

Šobrīd ir 13:30. Sēžu lidmašīnā, kurā lidojam uz Kulusuku. Lidojums ilgs pusstundu. Nosūtīju Marijai īsziņu, ka lidoju uz Grenlandi, Marija atbildēja. Biju priecīgs. Man šis ceļojums dārgi izmaksā, bet tas nekas. Man būs laiks padomāt, ko darīt ar sevi un kā pelnīt naudu. Būs labi! Dzerot kafiju, mēs vēl pārspriedām  grāmatas, ko bijām paņēmuši līdzi. Jutu, ka pārējiem arī interesē tās pašas lietas, kas man. Pauls ieteica dažus cilvēkus, ar kuriem būtu labi sazināties par Everestu. Vakar runāju ar Marku par Materhornu. Būs labi! Man jābūt stipram, un zinu, ka tāds arī būšu. Vienīgais risks varētu būt tulznas. Ielidojām Kulusukā 13. Laika starpība – stunda. Kulusuka ir sala.

No lidmašīnas varēja redzēt Arktikas kalnus un ledu. No augšas tas stipri līdzinās Antarktīdai. Laiks bija brīnišķīgs. Mēs piecatā priecīgi izkāpām ārā no lidmašīnas.Visur, kur redz acs, sniegs un kalni. Lidostā pie sienas bija piestiprināta liela lāčāda. Pauls Valkers mums rādīja, kur pirms 20 gadiem viņš bija izkāpis no hēlikoptera un uzcēlis telti, pavisam netālu no tagadējā skrejceļa. Tad vēl lidostas nebija. Man tūlīt acīs iekrita vietējie iedzīvotāji –inuīti. Uz mata tādi paši kā Aļaskas eskimosi. Lidmašīnā sabojājās mana jaunā videokamera. Kaut kas nebija kārtībā ar kaseti. Toms filmēja ar manu fotoaparātu. Man liekas, ka viņš filmē objektus par ilgu, taču labi, ka varēja filmēt no lidmašīnas – Toms sēdēja „pareizajā” pusē. Es pirmo reizi mūžā lidoju ar hēlikopteru. Lidojums no Kulusukas uz Tasilagu aizņēma 10 minūtes. Mēs atstājām bagāžu, mums to vēlāk atveda uz viesnīcu.

Viesnīca saucas Red House Guesthouse. Gultas veļas nav. Ļoti negribas gulēt guļammaisā, jo tad ir pārāk karsti. Atceros, kā vakar svīdu pat ar parastu segu. Aizgājām uz lielveikalu, lai sapirktu pārtiku vakariņām un brokastīm. Vakariņās ēdām rīsus ar speķi, desu un saldētas saknes. Pa ceļam no veikala apstājāmies pie citas mājas, kurā bija apmetušies angļi, kurus pazina Pauls. Tā bija kāda skolotāju grupa, kuru sponsorējis fonds Fuchs Foundation. Viņi dosies pāri Grenlandei suņu pajūgos.Viņi bija apmeklējuši vietējo skolu un domā, ka šis brauciens un stāstījums par to ieinteresēs bērnus un motivēs labāk mācīties. Taisni vai jāsmejas… Kas par naudas izšķērdēšanu no Fuchs Foundation puses! Mēs visi gatavojām vakariņas, Sama un es nomazgājām traukus. Mēs esam laba komanda.Visiem ir laba humora izjūta. Bez mums viesnīcā vēl bija apmetušās trīs pavecākas dāmas no Beļģijas, ar kurām aprunājāmies. Vēl bijadivi šveicieši, kas nebija tikuši pāri ledājam. Red House Guesthouse telpās pastāvīgi mitinās kāds traks vecis – Makss, kas visu laiku uzmana, lai viss ir kārtībā. Tagad ir vakars, 20:22. Vēl pēc vieniem Pauls mēģina salabot manu kameru. Šaubos, ka viņam kas sanāks, bet viņš ir neatlaidīgs.

Tikai 15 minūtes mūs šķīra no ledāja…

Piektdiena, 8. maijs

Marks aizgāja uz lidostu, lai parunātu ar pilotu, noskaidroja, ka mēs tūlīt lidosim. Lidojums uz ledāju bija skaists, gaidīts, īss un, protams, cerību pilns. Tikai 15 minūtesmūs šķīra no ledāja, kas līdzi sev nesa izaicinājumu to pārvarēt. Izkāpjot uz ledāja, man vairs nebija baiļu, drīzāk tā bija laimes sajūta un tāda kā varenuma apjausma.

18:55. Manas šā brīža rūpes – tulznas uz potītēm. Jāienes zābaki, lai tie būtu sausi, un jāsavāra daudz ūdens, jo man ļoti slāpst. Garastāvoklis  labs, bet šodien esmu pārguris un nomocījies nepajokam. Pa brīžam es iedomājos, ka nomiršu, velkot pulku. Pulka sver vismaz 100 kg. Man liekas, ka man ir vissmagākais vezums, jo, krāmējot mantas, pats sev teicu: „Paņem vēl šo, tas arī var noderēt…” Manā pulkā bija divas kastes ar ēdamo un mana lielā, melnā soma. To visu vilku, brienot pa dziļu sniegu, kas sniedzās līdz ceļgaliem, jo vēl nebija uzvilktas slēpes. Sākumā gāja labi, un es pat pusstundu no vietas ieminu pēdas. Nākamo reizi, kad gāju pirmais, bija tā: desmit soļu uz priekšu, tad apstājos, vēl desmit soļu – atkal apstājos. Bija grūti gan man, gan pārējiem, kas bija man aizmugurē. To sajūtu pat nevar izskaidrot. Tu velc, bet vienkārši neiet, nav spēka. Un nebija tā, ka es būtu noguris. Ja es atkabinātu pulku, tad skriešiem augšā uzskrietu…

Šodien visu dienu gājiens kalnup. Tas bija ārprāts! Noskaitu 20 soļu un apstājos, atkal 20 soļu un STOP. Grūtības sagādāja tas, ka enerģija dubulti jātērē katru reizi, kad pēc apstāšanās jāatsāk vilkt. Bet diena bija ideāla – skaista un saulaina. Apdedzināju kaklu, lai gan katru reizi, kad apstājos, bija stindzinoši auksts, tāpēc dabūju vilkt savu pūķeni. Labi, ka to paņēmu līdzi. Noderēja.

Kopā ar Tomu uztaisījām gardas vakariņas. Ēdām Chicken Tikka ar rīsiem paciņā. Pielējām ūdeni, un bija baigi garšīgi! Es pat teiktu – labākā maltīte kopš omāriem ar Bjarniju, kas bija tieši pirms nedēļas, citā pasaulē. Izgudrojām, kā lietot prīmusu. Tas, kas man Red Hotel krita uz nerviem Tomā, šeit netraucēja. Ir super! Viņš dara visu. Viņu nevar apstādināt. Pēta, ņemas, strādā. Es šovakar sēdēju un devu padomus, kad viņš apstājās. Ar viņu ir labi sadzīvot teltī. Mēs tā izsmējāmies! Viņi mani āzē par Karolīni, jo tad, kad mēs šodien gājām uz lidostu, pamāju Karolīnei logā. Man teica, ka vajadzējis viņai nodziedāt serenādi. Atbildēju, ka katrā ceļojumā man ir sava mūza, par kuru var runāt un fantazēt. Tomam tas iepatikās, un mēs dzenam jokus par to, ka es varētu satikt Karolīni pa ceļam… iedomājos „Odiseju”– man, sagurušam Grenlandes ledāja šķērsotājam, ceļā stājas sengrieķu sirēna, kas no mātes mūzas mantojusi dievišķu balsi, bet no tēva – mežonīgu, stihisku dabu… Marks man piedāvā viņai piezvanīt pa satelīttelefonu.

Ārā esot mīnus 10º C. Man jātiek ārā, bet pacietīšos, cik vien ilgi varēšu –iesvētīšu savu caurspīdīgo Adidas ūdens pudeli, ko nopirku izpārdošanā Īslandē. Negribu vilkt savus zābakus un iet ārā. Iekšzābaki ir manā guļammaisā, arī cimdi, videokamera. Nepārģērbies ielīdu guļammaisā, ar visām drēbēm un cepuri. 20:28. Guļu guļammaisā. Esmu kopā ar Tomu. Teltī mīnus 5ºC. Esmu pusnemaņā, tā man šķiet. Rokas salst. Es ceru, ka šonakt izgulēšos un ka rīt man būs vairāk spēka nekā šodien. Cik vēl dienu palicis?

Sniegs paņēmis visu, nekā nav atstājis…

Sestdiena, 9. maijs

6:53. Piecēlos pirms 45 minūtēm. Dzirdēju, ka Marks jau rosās otrā teltī. Teltī ir plus 2ºC. Pa nakti modos vairākas reizes un 22:45 pat izmantoju savu Adidas pudeli. No rīta arī labi, ka nav jāiet ārā! Murgoju, ka plānoju braukt uz Makinleju, ka biju pie Džordža Buša un ka mēs viņa guļamistabā runājām ar bērniem. Guļot nebija auksti, es par to biju parūpējies. Mums teltī ir daudz vietas, un tā ir liela priekšrocība. Brokastīs kakao, sausais brokastu maisījums un tēja. Pa nakti ir uzsnidzis un šorīt viegli putina. Šodien būs vēl trakāk… Nu, neko. Jāvar!

17:18. Beidzām vilkt. Sākām 8:30. Visā visumā ļoti laba diena. Jutos daudz labāk nekā vakar. Kāpēc? Izrādās, ka mana pulka patiešām bija vissmagākā. Vakar to vilku visu dienu un šodien pusi dienas. Šorīt atkal domāju, ka nomiršu, to velkot.Vakar Markam teicu, ka man ir briesmīgi smaga pulka.Viņš man atbildēja, ka viņam arī ir smaga, un, ja klients domā, ka tieši viņam ir vissmagākā, tad viņš tādās reizēs iesakot mainīties. Tad klients saprotot, kas īstenībā ir smagi. Šodien es biju beigts, nokausēts un teicu Markam, ka nebiju domājis, ka šis pasākums būs tik grūts. Viņš man atteica, ka visiem mēdz būt labās un sliktās dienas. Šis esot visgrūtākais posms, jo nekad nekas tāds nav darīts, ķermenim tas ir šoks. Vajag domāt pozitīvi: „You need to attack!”[6] Es patiešām sāku domāt, ka esmu vārgulis.

Tad Marks teica Tomam, lai paņem manu pulku un es lai ņemu viņējo. Nu, brālīt! Es gāju kā nazis pa sviestu. Burtiski dejoju pa sniega virsu. Skatos, ka Toms paliek aizvien tālāk un tālāk iepakaļus. Kad pēc stundas apstājāmies, vēl gaidījām Tomu pusstundu. Es stipri nosalu gaidot, jo Toms vilka manas mantas, kurās bij arī mana pūķene!Toms piestreipuļoja pie mums un teica: „Man liekas, ka šī pulka ir vissmagākā.” Toms bija beigts. Mēs atkal samainījāmies. Marks paņēma manu pulku, bet es – Marka. Es jutos tik spēcīgs, ka ieminu pēdas ar Marka pulku. Marks aizmugurē mocījās. Pēc stundas Marks teica, ka jāsadala manas pulkas saturs. Man bija divas smagākās kastes ar ēdienu, divaspetrolejas burkas un manas mantas, un vēl telts lietas, arī prīmuss u.c. Šo to izņēma un iedeva citiem. Samas pulkā droši vien nekā daudz nebija, bet viņa visu laiku sūdzas, cik viņai ir smagi. ”Muļķi var kritizēt, noliegt un sūdzēties – un pārsvarā muļķi tā arī dara.”  Bendžamins Frenklins. Marks, protams, neatzina, ka mana pulka bija vissmagākā, bet tas nekas. Vismaz mani kompleksi izgaisa. Biju iedomājies, ka mēs, visi trīs veči,vienādus smagumus stiepjam un ka viņi ar to tiek galā vieglāk.

Nav tā, ka šodien es būtu pilnībā noguris. Jocīgi, bet bija brīži, kad absolūti negāja uz priekšu, taču bija arī tādi, kad teicu Markam, ka jūtos labi un lai ļauj man vēl kādu brītiņu iemīt taku. Ainava… viens vienīgs NEKAS – sniegs un debesis… Sniegs paņēmis visu, nekā nav atstājis… Tālumā saskatāmi kalni un klintis. Reiz dzirdēju lidmašīnu pārlidojam. Kādu brīdi gāju pirmais.  Pārējie bija apstājušies. Sama laboja nūju. Es gāju un gāju… viens. Apstājos. Skatījos uz priekšu, pa labi un pa kreisi. Nekā. Horizonts. Gari mākoņi. Cik vien tālu var saskatīt acs –  tukšums,viens vienīgs tukšums… un klusums. Vējiņš pūš. Fantastiska, skaista sajūta! Starp citu, kad uzkabina pulku, tad nevar pagriezties atpakaļ. Tu esi kā pajūgā iesiets zirgs, var pagriezties nedaudz pa labi un pa kreisi, bet ne uz aizmuguri. Lai atskatītos, ir jānoliec galva, kas nav viegli – jābūt īstam jogas meistaram.

19:19. Man ar Tomu teltī labi sapas. Mēs dzenam jokus un viens otru papildinām. Es viņam  kaut ko pamācu, viņš man. Es – par drēbju sakārtošanu un to, kā gatavot ēdienu teltī, viņš  – kas ar ko ir jāsaliek kopā mūsu ēdiena pakās.

Mums ir brīnišķīgs ēdiens. Katrai teltij dienā tiek iedota viena paka, kurā ir brokastis, pusdienas un vakariņas. Tur ir viss. Piemēram, šovakar ēdām tunci ar tūkstošsalu mērci, rīsus ar cāli saldskābā mērcē un saldajā ēdienā –olu krēmu ar āboliem. Tikai pielej ūdeni, un gatavs. Turklāt mums ir šokolāde, cepumi, konfektes, tēja, kafija, kakao. Lieliski! Kā konfektes no asorti kastes – katru dienu izvelc paku, un pārsteigums visai dienai garantēts! Kopš iekāpām teltī, vārām ūdeni. Ēdam mūsu mākslīgos ēdienus un dzeram daudz šķidruma. Es daru tā, kā Tedis un Imants man mācīja – nedzert, kamēr kāpj kalnā! Mani briti nemitīgi dzer un nevar saprast, kā es varu visu dienu bez ūdens. Gribēties jau gribas, bet nedzeru.

Toms teica, ka taisīšot eksperimentu. Viņš izģērbās kails un sāka mazgāties ar mitro salveti. Seju, kājas, vēderu, paduses un visu pārējo. Laiku pa laikam viņš ar verdošu ūdeni samitrināja savu salveti, lai būtu pilnīgs efekts. Pie sevis nospriedu, ka nav slikta doma, un sekoju Toma piemēram. Jutos baigi OK. Tāda svaiguma sajūta. Noāvis zeķes, pamanīju, ka man šodien pie potītēm uzradušās divas jaunas tulznas. Ņēmu tās tūlīt priekšā, ārstējot ar speciālu leikoplastu. Kā Marks saka: „Really take care of your feet, it’s really important.”[7] Viņam taisnība. Kājas. Būt siltumā. Ēst. Dzert. Uzturēt veselību. Tas ļaus izturēt šo pārbaudījumu.  Kopš  izkāpām uz ledāja, neesmu gājis lielajās vajadzībās. Baisi vajag, bet negribas vilkt zābakus un iet ārā. Pēc saldā ēdiena un zobu tīrīšanas (arī pirmo reizi!) aiziešu. Būs labāka gulēšana. Marks rīt grib startēt 7:00. Viņaprāt, sniegs tad ir cietāks un tāpēc labāka iešana. Ai, cik agri! Šorīt mums pagāja divas stundas, kamēr sačammājamies – paēdām, sapakojāmies, novācām teltis. Tagad ir 19:35, centīšos būt guļammaisā ne vēlāk par 20:30. Izejot agri, ir savi plusi un mīnusi. Mīnuss – agri jāceļas, ir auksts. Pluss – ātrāk beidzas dienas gājiens, pēcpusdienā var uzcelt telti un izbaudīt mieru. Ja sāktu vēlāk, varbūt būtu grūtāk iet, bet laiks būtu siltāks. Tas tā. Kā vadītājs saka, tā jādara.Starp citu, kad šorīt pamodos, dzirdēju putniņus. Vaicāju Tomam: „Tu dzirdi? Putniņi.” Viņš uz mani paskatījās tā, it kā putni būtu manā galvā. Es arī tā sāku domāt… pēc astoņiem stundu garās un 125 kilogramu smagās pulkas stiepšanas pa sniegu. Tomēr izrādījās, ka tie patiešām bija īsti putni. Marks teica, ka viņš redzējis tādus melnbaltus pie mūsu teltīm šorīt. Vēlāk uzzināju, ka tie ir mazie alki – vismazākie jūras putni uz zemes, kas ligzdo Grenlandes vidienē.

Vēl pāris lietas – abas salauztas… Pirmā – vakar salauzu zobu. Ēdu Starburst un pēkšņi jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Uzreiz gan nesapratu, bet pēc laika atskārtu… Otrā – salauzu sava prīmusa vāciņu. Tikko biju Islandē jaunu nopircis. Turklāt man atkal fotoaparāts nestrādā! Žēl.

Toms izvēmās. Labi, ka ne teltī. Viņš trāpīja tieši mūsu tā saucamajā priekštelpā. Biju izgājis uz tualeti. Atnācu atpakaļ un redzēju, ka nabags ar galvu ir ārā no telts. Diezgan briesmīgi. Tūlīt paņēmu lāpstu un uzmetu sniegu virsū, lai nesmird. Es viņu mierināju. Bija dīvaini, jo viņš pēkšņi teica, ka viņam jāskrien uz poda. Pēkšņi. Tad viņš atnāca atpakaļ. Es mierīgi tīrīju savus zobus, kas sagādāja patiesu baudu. Cik tas bija labi! Tad es paņēmu viņa zābakus, tualetes papīru, pūķeni, cimdus un gāju. Biju savās siltajās apakšbiksēs. Bija nežēlīgi auksts, kad tupēju. Un patiešām nāca ārā viss, kas pa šo laiku bija sakrājies. Atnācis atpakaļ, teicu Tomam, ka viņa organisms ir pārslogots. Visa fiziskā slodze. Turklāt mēs ēdam tā, kā parasti neēdam. Toms ēd daudz un ir tievs. Teicu, lai viņš apsēžas. Uztaisīju viņam gultu, lai viņam ir silti, un liku viņu gulēt. Viņš bija satraucies par savām tukšajām ūdens pudelēm. Es teicu, ka piepildīšu. Tagad vāru ūdeni. Ir 21:06, rīt jāceļas 5:00. Es ceru, ka būs labi. Kā man patīk šāda dzīve! Teltī mīnus 6ºC.

Velc, ēd, dzer, guli…

Svētdiena, 10. maijs

16:31. Mūsu teltis ir savienotas, un mēs dzeram tēju. Pa vidu vārām ūdeni un pa kaimiņu durvīm redzu Samas un Marka kājas. Toms rosās un taisa kaut kādu baltu tēju. Domāju, ka tur pudelē ir piens un man no tā būs ātras kājas. Man ir problēmas ar vēderu. Tas ir tāpēc, ka ēdu visus šos interesantos ēdienus no gardēžu paciņām.

Šorīt bija baigais fiasko, kad izgāju ārā uz poda. Biju uzvilcis bikses, kurām aizmugurē pie dibena ir rāvējslēdzējs. Uzvilku pūķeni, cimdus. Visu, kā vajag. Ārā bija briesmīgi auksts un vējains. Nevarēju atvērt rāvējslēdzēju. Ar vienu roku turēju savas drēbes, lai nestājas ceļā. Kad ņēmu tualetes papīru no kabatas, tas aizlidoja pa gaisu. Nu, vāks! Ko lai tagad iesāk? Neskriešu taču ar pliku, netīru dibenu uz telti pēc jauna papīra. Neapjukt un rast risinājumu – tā ir kalniešu Teda un Imanta skola. Ņemu saujā sniegu, noslauku un, lai viss godam, vēl kā ledus lācis paberzēju savu pliko dibenu pret sniegu – mīnus 10ºC ir tikai stimuls visu ātri izdarīt. Teltī Tomam bija jāaiztaisa mans rāvējslēdzējs, jo pirksti bija sastinguši un pats nevarēju tam piekļūt. Nākamreiz, ja tāda būs, ņemšu līdzi pamperus, taču tad mana pulka svērs ap 200 kg, jo arī izlietotie pamperi būs jāņem līdzi – Grenlandi nevar piemēslot.

Piecēlāmies 5:15, sākām iet 7:30. Bija auksts, šorīt zem dzeltenās jakas pavilku vēl vienu. Noriskēju un neuzvilku siltās apakšbikses. Toms jutās labāk, bet negribēja ēst. Es viņam ieteicu iedzert tēju un apēst vismaz kādu krekeri. Es izēdu maisiņu ar sausajām brokastīm. Šodien nogājām ar slēpēm Piecas stundas. Pulka likās vieglāka. Beidzām 15:00. Pēdējo stundu ļoti mocījos. Pēc pēdējās pīppauzes man vairs nebija pulvera. Vienkārši nebija spēka. Domāju: “Kā tas var būt?” Vēl pirms pīppauzes,14:00, jutu, ka nav labi. Man kļuva šausmīgi karsti. Atpogāju visu, ko vien varēju. Svīdu. Pīppauzē novilku jaciņu un gāju… Mani trīs dižgari ātri jo ātri bija tikuši tālu man priekšā. Domāju pie sevis: varbūt man kur ledus pieķēries pie pulkas? Kā var tā pēkšņi kļūt tik smagi? Meklēju pareizo trasi, lai lieki netērētu enerģiju. Nekas nelīdzēja. Biju dusmīgs uz Samu. Visu dienu Sama vilkās, un Marks ņēma no viņas pulkas ārā mantas, lai viņai vieglāk. Vienubrīd, pirms 14:00, viņa bija aiz manis un sitās pret manu pulku. Man tas nepatika. Sama, kurai visa taciņa skaisti iebraukta, grūžas man virsū. Pāris reizes apstājos. Viņa arī. Pateicu, lai viņa iet man garām. Nē. Beigās viņai teicu, ka man nepatīk, ka viņa uzgrūžas manai pulkai, un lai viņa apiet mani. Viņa tā arī izdarīja. Markam bija mērķis šodien noiet 15 kilometrus. To viņš, man tā liekas, izdomāja pusdienlaikā.

Mēs jau no rīta nogājām 2,2 kilometrus vienā stundā, kur pirmajā dienā nogājām tikai pusi no tā. Viņš juta, ka mēs tagad to spējam. No rīta viņš priecājās, cik sniegs ir labs. Ciets sniegs, kurā nav grūti iemīt pēdas. Vismaz vieglāk nekā vakar un aizvakar, kad sniegs bija līdz ceļiem un slapjš. Tāpēc viņš izdomāja, ka labāk sākt agrāk. Mums no rīta gāja lieliski. Es pat vienu brīdi vadīju un jutos brīnišķīgi. Aizsapņojos par mīlestību, mīlēšanos un vilku enerģiski. Tā viss bija OK līdz plkst. 14:00. Marks teica, ka šodien esam nogājuši jau 12 kilometrus. Vēl trīs kilometri priekšā. Beigsim 15:00. Es pie sevis nodomāju: kāda jēga? Labāk apstāties. Uzcelt teltis. Atpūsties. No rīta, svaigiem spēkiem, sāksim iet. Ar katru dienu kļūstam stiprāki. Nav ko forsēt. Pēdējā stunda var būt izšķiroša. Man tā noteikti bija. Biju dusmīgs un nikns. Domāju, ko Tedis būtu darījis. Būtu kāpuši trīs stundas un pietiek, izņemot, ja runa ir par  kalna virsotnes sasniegšanu. Te mēs vilkām pāri vairāk nekā piecas stundas. „Pull, eat, drink, sleep,”[8]kā Marks saka. Tas nav tik vienkārši. Tagad jau esmu nomierinājies. Vēl neesmu paspējis sakārtot savas domas un līdz galam izprast savu ķermeni. Zinu, ka pēc dažām dienām tas notiks.

Tagad pārsvarā domāju par to, cik stipri man sāp pleci, par tulznām (jūtu, ka man atkal šodien parādījušās jaunas)  un cik tālu vēl jāiet. Neesmu vēl atradis savu ritmu, elpu, iekšējo līdzsvaru un spēku. Tomēr šīs mokošās izjūtas un sāpes ir ļoti atpazīstamas. Kalni. Tedis. Imants. Vakariņās ēdu no paciņas Chicken Tikka. Tāds ass, garšīgs. Protams, dzērām visādas tējas, kafiju šķidrumam. Apēdām bundžu Pringles‒Onion and Vinegar. Šovakar neēdām saldo ēdienu – krēmu, jo mums bija radušās aizdomas, ka vakar Toms vēma tieši no tā. Aptvēru, ka šodien ir svētdiena. Svētdienā ir jāatpūšas. Ha, ha! Domāju, ko jūs mājās darāt, kamēr es te sēžu? …bezgalīga sniega klajuma vidū, kur ir viens vienīgs absolūts NEKAS, kur sniegs ir paņēmis visu, nekā neatstājot… Ir vējains un auksts. Labi būt teltī un baudīt karstu dzērienu.Vēl patīkamāk būs ieritināties guļammaisā. Vēl tikai mazliet jāapārstē savas tulznainās kājas.  Iztīrīšu zobus.

Es viss sāpu…

Pirmdiena, 11. maijs

Naktī bija silti un labi. Biju izstiepies visā augumā. Ārā pūta stiprs vējš. Domāju par to, kas notiek ar mūsu slēpēm un nūjām tur, ārā. Vai tās vēl stāv, iespraustas sniegā, kādas mēs tās bijām atstājuši? Atkal traki sapņi, bet neatceros neko. Kad pamodos, domāju – no kurienes nāk šie sižeti un cilvēki? Dzirdēju, kā lidmašīna lido pāri. Droši vien uz ASV. Pamodāmies 4:00. Es jau biju pamodies, kad Toms teica: „Laiks celties!” Dzirdēju Marku, sitot sniegu no blakustelts, un Sama kliedza: „Tas ir ārprāts!” To sajūtu, kad 4:00 pamosties siltā guļammaisā, bet ārā trako vējš, teltī auksts, viss sasalis, un zini, ka būs smaga iešana, ka tagad jāvāra ūdens, jātaisa brokastis, jāsavāc mantas, jāsavāc telts, jāiet aukstumā kārtot savas dabiskās vajadzības – to visu var raksturot ar vienu vienīgu vārdu – briesmīgi!

Tomēr savācamies un 6:30 sākam iet. Pagāja divarpus stundu, kamēr sakrāmējāmies. Viss lidoja pa gaisu. Vajadzēja nofilmēt! Aizmirsu. Beidzām iet 11:30. Nogājām 7,5 kilometrus. Tie bija garākie kilometri manā mūžā. Pirmā stunda bija tik smaga, ka teicu Markam, ka mirstu nost. Notīrīju savas pulkas apakšu no ledus un sniega, un Marks paņēma manu guļammaisu. Tas līdzēja. Tālāk gāja kā pa sviestu. Neko nevienam neteicu, jo beidzot biju laimīgs, ka man tik viegli ir iet. Noslēdzu rindu, taka bija labi iemīta. Arī laika apstākļi bija uzlabojušies. Saulīte spīdēja. Kad otro reizi apstājāmies, garām aizspurdza putniņš.

Šī jaukā sajūta bija īslaicīga. Sniegs kļuva arvien dziļāks un dziļāks. Vējš pūta. Lai gan taka bija iemīta, bet, ja tu esi mazliet atpalicis, tad taka jau ir aizputināta. Respektīvi, katrs šodien mina savu individuālo taku. Jutos vainīgs, ka man gāja tik viegli. Piedāvāju iemīt pēdas ātrāk. Ieminu 15 minūtes. Apstājos. Tad Marks turpināja. Redzējām, ka Toms un Sama ir apstājušies tālu iepakaļ. Es piedāvāju turpināt, kamēr Marks aizgāja palīdzēt. Gāju vienatnē vēl pusstundu. Jutu, ka esmu atpircies, jo Marks paņēma no manis guļammaisu. Bet pēc tam gan biju noguris un vilkos aizmugurē. Mēs tad nogājām stundu un 45 minūtes, ilgākais, ko bijām nogājuši vienā piegājienā. No Marka teiktā biju sapratis,  ka iesim tikai vienu stundu un tad ēdīsim pusdienas. Aizelsies, klusībā pie sevis lamāju viņu. Pēc tam tomēr pārjautāju Markam – izrādījās, ka biju viņu pārpratis. Viņa mērķis bija noiet vēl 2,5 kilometrus, ko mēs arī paveicām. Uzcēlām telti. Ielīdām iekšā četratā. Marks teica, ka paēdīsim, padzersimies un pagulēsim, tad iesim tālāk. Super! „The simple things become the most important thing sinlife.” Mark Thomas[9].

Bijām teltī apmēram līdz 14:15. Toms un Marks runāja par Anglijas kalniem un pārgājieniem. Es klausījos. Apēdu ogu krēmu. Tad mēs visi aizmigām uz apmēram 20 minūtēm. Bija laba sajūta. Tad novācām telti un turpinājām ceļu. Žēl, ka bija jāiet. Nogājām pusotru kilometru. Bija saulīte. Karsti. Nesapratu, vai tā bija laba ideja tagad atpūsties ilgāku laiku un pēc tam atsākt iet. Pirms 16:00 apstājāmies. Marks teica, ka iesim vēl pusotru kilometru, tad vēl vienu kilometru, tad vēl vienu. Pēc pusotra kilometra sapratu, ka vairs nespēju. Jau streipuļoju. Noiet vēl divus kilometrus šķita kaut kas neiespējams. Jutu, ka vairs nav spēka. Sama man aiz muguras arī lamājās. Viņa teica, ka nav jēgas iet bez kārtīgas atpūtas. Pirmo reizi es viņai piekritu.

Kad ieslēpoju atpūtas vietā, palūdzu Markam, vai varam apstāties, ka man vairs nav spēka un ka ceļa turpināšana būtu tīrā agonija, jo es jau tagad klūpu. Viņš atbildēja: „Jā, labi.” Es atvainojos un skaidroju, ka saprotu, ka mums ir jāiet, kamēr labs laiks, un ka nav tā,ka es nebūtu motivēts, taču, lai pārvarētu vēl divus kilometrus, man tas prasīs kādas trīs  stundas –  espazīstu savu ķermeni. Viņš saprata un atzinās, ka arī viņam reibst galva un ka viņš nedomā, ka šodien tiksim tālāk par astoņiem kilometriem. Es viņam pateicu: „Paldies!” Jutu, ka esmu izmocīts. Mans ķermenis drebēja un galva arī. Man bija lēnas kustības, nevarēju koncentrēties. Zināju, ka man jāpadzeras un jāiet gulēt. Toms bija ļoti izpalīdzīgs, uztaisīja man vakariņas, vārīja ūdeni, lai man būtu ko dzert. Es pat nevarēju īsti pakustēties, lai kaut ko darītu. Darīju visu lēnām, lēnām. Galva sāpēja, visi muskuļi sāpēja. Es viss sāpu. Esmu sāpes, vienas vienīgas sāpes…

Notīrījos ar mitro salveti. Apskatīju savas kājas. Kādas tulznas! Noņēmu vecos plāksterus un izdomāju, lai tulznas pažūst, rīt uzlikšu jaunus plāksterus. Zobus netīrīju, jo nogurums bija stiprāks par mani. Ieliku slapjos cimdus, zābakus, zeķes, kameru guļammaisā un gāju gulēt. Šonakt būs ļoti auksts. 21:24.

Kamēr pasaule trako ap mani…

Trešdiena, 13. maijs

6:45. Pieceļos un domāju – ārprāts. Visu nakti ir bijis varen vējains. Modos naktī no vēja un trokšņa. Brīžiem domāju, ka mūsu telti aiznesīs prom vai kāda telts mala pēkšņi tiks uzrauta gaisā. Zinu, ka mana pulka ārā ir aprakta. Manā guļammaisā ir tik silti. Es negribu kustēties, negribu nekur iet, neko darīt. Lieciet mani mierā! Nemodiniet! Nebakstiet! Gribu gulēt un gulēt. Gribu piecelties bez vēja, bez sniega, bez aukstuma. Gribu normāli pamosties pats savā gultā.

6:56. Nekur neizkustējāmies. Ārā briesmīgs laiks. Ģorga. Visas pulkas apraktas. Mūsu telts priekša sasnigusi tā, ka nevar durvis atvērt. Es pieļāvu kļūdu – no ārpuses kārtīgi neapbēru ar sniegu mūsu telts ieeju, lai nesapūš sniegu. Pirmo reizi Marks ienāca ap 7:30 un teica, ka, viņaprāt, laiks uzlabojas. Viņa smalkais pulkstenis saka, ka spiediens krīt un ka mēs mierīgi varam gatavoties iziet 9:00. Šorīt biju pavārs, par ko priecājos, jo tad varēju daudz mierīgāk kārtot lietas. Mēs ar Tomu spriedām, kā būs, kad sāksim iet. Toms, vienmēr būdams pozitīvs un optimistisks, teica: „Velns parāvis! Ceļš jāturpina!” Es pie sevis domāju, kas būtu prātīgāk: šajā vētrā nojaukt teltis, sapakoties, sākt iet un, ja laiks neuzlabojas, lielās mokās noiet piecus kilometrus un tad atkal vētrā celt visas teltis augšā, vai pasēdēt un mazliet nogaidīt. Laiks kļuva sliktāks. Ap plkst. 9:00 Marks atkal ienāca un teica, ka mēs nogaidīsim. Nav vērts iet un mocīties. Mēs viņam uztaisījām tēju un izlietojām pēdējo cukuru. Cerams, ka vēl kaut  kas ir palicis pulkās kādā no kastēm. Man prīmuss nodzisa, un Marks parādīja, kā iztīrīt to daļu, kas deg. Marks mūs brīdināja, lai esam kaujas gatavībā, iesim pa nakti, ja laiks uzlabosies. Manī šī doma atmodināja piedzīvojuma garu. Jutos daudzmaz atpūties, nogulēju deviņas stundas ar divām urinēšanas reizēm pa nakti. Pasēdējām teltī, atpūtāmies, padomājām, ir OK. Dieviņš kaut ko mēģina mums pateikt. Dieviņš jāklausa.

Mēs ar Tomu katrs paņēmām saldumus – Starbursts un Twix paku, atgūlāmies un izbaudījām garšu. Domāju, kā būtu, ja mēs būtu savās mājās un skatītos ārā pa logu, kad ārā plosās vētra. Mēs domātu: ārprāts, kas nu būs, kā es tikšu uz darbu, uz veikalu, nevarēšu pa trotuāru paiet, kurus apavus vilkšu. Tagad jutos tik pasargāts un drošs savā mazajā teltī… kamēr pasaule trako ap mani.

Pastāstīju Tomam par šo sajūtu, un viņš atcerējās savu vecāku māju, kurai skan jumts, kad lietus līst. Viņam paticis uziet uz bēniņiem, pabūt tur vienatnē, lai paklausītos, kā lietus sitas pret jumtu. Viņam pašreiz esot tāda pati sajūta mūsu teltī. Skaisti!

10:57 dzirdu, ka augstu, augstu virs mums lido lidmašīna. Diez, vai no tās var mūs saredzēt? Protams, ka ne. Viņi lido uz sakārtoto ASV. Aptvēru, ka nerakstu, cik ļoti man pietrūkst Marijas, manas ģimenes. Domāju par viņiem daudz, īpaši par Mariju. Zinu, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Man šī uzsāktā lieta ir jānoved līdz galam. Kad tikšu atpakaļ, zinu, ka būšu labāks tēvs, vīrietis un cilvēks. Aptvēru, ka savos kalnu ceļojumos rakstīju, cik ļoti man pietrūkst Ināras, Marijas, jā un arī… kokakolas utt. Pašreiz man nekā netrūkst. Man aug bārda. Nezinu, kāds es izskatos pēc šīm sešām dienām. Visu pasaules ārišķību sedz sešu dienu miesas netīrumu kārta, jo neesmu mazgājies līdz pat šai dienai, bet manī vairs nav tā nemiera, kas bija pirms tam – kalnos. Man ir gluži vienalga. Varbūt tas ir tas, kas nāca no Teda un Imanta. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc viņi negribēja tūlīt zvanīt vai steigties mājās pie savējiem. Viņi visu to uztvēra mierīgi. Varētu būt, ka es arī esmu sasniedzis šo sajūtu līmeni. Manī nav steigas. Es neesmu uztraucies par to, cik dienas mēs esam gājuši vai cik dienu vēl būs jāiet un cik tālu mums vēl jāiet. Kā būs, tā būs. Esmu šeit un tagad.

Plkst. 17:00. Joprojām turpinās ģorga. Biju izskrējis ārā uz savu sniegoto, vējaino WC, bez sienām, durvīm un pat cauruma zemē… tas būtu tik zaļi, ja viss nebūtu bijis tik balts. Vajadzēja paņemt arī ēdiena maisu no savas pulkas. Sāku lasīt grāmatu The Last Godfathers[10]. Tā ir par Sicīlijas mafijas vēsturi. Aizraujoši. Pāris reizes uz īsu brīdi iesnaudos. Bet tagad pēc vairākām stundām sāku domāt: kad tas viss beigsies? Jāatzīstas, ka vēl joprojām jūtams pēdējo dienu fiziskais nogurums. Visi muskuļi sāp. Prātā sāk nākt domas, smagas domas: kas būs, kā būs? Es pat ieminējos Tomam, pa pusei nopietni, kas būs, ja šis sniegputenis nekad nebeigsies? Mums pietrūks pārtikas, pietrūks spirta. Kā mēs izdzīvosim? Tomam šī doma patika, un viņš sāka skaļi smieties. Nez kāpēc neguļu savā guļammaisā. Biju jau no rīta sapakojis savu Therma Rest matraci, domājot, ka iesim, bet tagad atpakoju, piepūtu, guļu uz tā, apsedzies ar savu pūķeni un vēl divām jakām. Esmu siltā apakšveļā. Pusdienās ēdām zupu, cīsiņus un augļu kēksu ar kafiju, šokolādi un piparkūkas. Man nemitīgi gribas ēst. Savu Therma Rest matraci biju iegādājies Makinleja ekspedīcijai, bet es to nekad nebiju lietojis. Matracis ir ļoti ērts, to piepūš, un nemaz nejūt sniega nelīdzenumu telts grīdā. Savu otro pelēko plāno matraci nemaz nelietoju, tas guļ manā pulkā. Tomam arī ir Therma Rest matracis. Man ir original, bet viņam – light. Vispār esmu paņēmis līdzi par daudz mantu un tagad to visu stiepju. Neesmu nevienu reizi uzvilcis savas parastās brilles. Man ir saulesbrilles, divas parastās un aizsargbrilles.Katru dienu esmuizmantojis tikai savas Reikjavīkā iegādātās saulesbrilles. Tās ir ļoti labas.

Vēl neesmu mainījis veļu, tā ka arī zeķes un apakšbikses stiepju sev līdzi. Tās man droši vien vēl noderēs. Ceļš ir garš. Man ir mani vitamīni, kas sver daudz un ko katru dienu apzinīgi lietoju. Man ir mani energybars, ko, man šķiet, kaut kur pa ceļam atstāšu, taču pārstrādātā veidā, jo man ir sliktāk, kad es šīs lietas ieēdu. Velku līdzi arī savu fotoaparātu, kas nedarbojas. 20:49. Nu tā, diena pagājusi teltī. Ārā joprojām vētra. Sniegs un vējš.

Šodien biju izgājis ārā četras reizes. Uz WC. Mani nomoka vēders.Vakariņās ēdām spageti ar Boloņas mērci un šokolādes uzpūteni, ko gan izmetu ārā. Bija ļoti šķidrs. Varbūt tāpēc, ka biju pievienojis karstu, nevis aukstu ūdeni. Stāstīju Tomam par Makinliju. Viņam viss interesē, un viņš man uzdod daudz jautājumu. Teicu, ka pastāstīšu par citiem kalniem citā reizē, lai būtu par ko runāt. Marks atkal ienāca teltī un pavēstīja, ka šī mums bijusi atpūtas diena. Un rīt, vienalga, kāds būs laiks, tomēr vajadzētu iet. Es lūdzu Dievu, lai rītdiena nebūtu tāda kā šodiena. Novākt teltis, iet, uzcelt teltis – tas būtu bijis briesmīgi. Marks uzskata, ka tie kilometri vienādi vai otrādi jāpieveic, citādi mēs laikus nebeigsim ekspedīciju. Šāds laiks būšot līdz nedēļas nogalei. Ar to beigšu rakstīt. Tagad man sāk pietrūkt manu mīļo un siltuma.

Zemes dzīvi var izprast, vienīgi paturot prātā debesis…

Ceturtdiena, 14. maijs

Pamodos vairākas reizes pa nakti un klausījos, kas notiek ārā. Brīžiem viss likās mierīgi, bet tad atkal sākās… Negulēju labi, jo visu laiku domāju – iesim vai neiesim. Kaut gan jāatzīstas, ka tad, kad aizmigu, gulēju dziļā miegā.

Vakar Marks teica, ka iziesim 7:00. Pamodos 5:30 un klausījos, kas notiek. Domāju. Prātoju, ko Marija dara. Vai ar viņu viss ir labi? Varbūt vienkārši jāceļas un jāvelk. Gribas tikt uz priekšu. Toms 6:00 pēkšņi pamodās un sāka uztraukties, ka esam aizgulējušies. Es viņam teicu, ka otrā teltī viss ir kluss. Tad dzirdēju Marka balsi: „Labrīt, puiši, dosimies ceļā!”

Plkst. 22:24. Sniegputenī esam nogājuši 10,1 kilometru. Jāteic, ka laika apstākļu ziņā vēlāk kļuva labāk, bet fiziskā ziņā bija ļoti grūti. Vienu brīdi gāju solo pa klaju laukumu. Mākoņi bija zemi un, goda vārds, es iedomājos, ka esmu debesīs, jo domāju, ka tur tā izskatās. Tik skaisti, tik mierīgi. Ko tādu nebiju ne izjutis, ne redzējis. ”Zemes dzīvi var izprast, vienīgi paturot prātā debesis.” Juris Rubenis.

Esmu uzvilkts un noguris. Man ar Tomu vakarā bija nepatīkama saruna. Viņš ir jauks, bet viņam ir tendence nedomāt par otru. Viņš it kā mums abiem gatavo vakariņas, nemitīgi kaut ko ēd un dzer, bet man nepiedāvā. Pateicu viņam, ka tas nav forši. Viņam tas sāpēja. Es gribēju teltī ielikt prīmusu, lai varētu visas lietas izžāvēt. Mums viss ir slapjš. Nē, tas esot bīstami, un viss. Protams, tas nav droši, bet mēs būtu ļoti uzmanīgi un mums nebūtu jādzīvo slapjās drēbēs. Biju aizkaitināts. Tas tā… Rīt ir jauna diena. Šodien bija pārbaudījums, ko izturēju.

Tā izskatās tad, kad cilvēks nomirst un nonāk debesīs…

Piektdiena, 15. maijs

14:45. Nespēju šodien rakstīt, jo biju pavārgs. Dzirdēju Marku jau 7:00 no rīta kaut  ko vārām. Droši vien kafiju. Prīmusi ir samērā skaļi un, kad tos nodzēš, ir baigais klusums. Bet tas ir reti, jo teltī nemitīgi vārām sniegu dzeršanai. Visu laiku ir tāda skaņa, it kā caur trubu pūstu smagu gaisu. Oficiāli pamodāmies ap 6:00. Kamēr izkasījāmies, izgājām 8:40. Saulīte spīd, debesis zilas. Tomēr auksti. Visas mantas joprojām mitras, un no telts pil ūdens. Mans īkšķis un rādītājpirksts ir noberzts nošķiltavu lietošanas, iededzot prīmusu. Sliktas šķiltavas. Vajadzēja paņemt sērkociņus, kā Imants to darīja. Guļammaisā gulēju ar basām kājām, lai tās būtu sausas. No rīta paārstēju savas noberztās potītes. Izskatās, ka tur ir caurums! Pārāk stipri vairs nesāp, bet nezinu, kādas sekas būs vēlāk. Es ceru, ka infekcija neiekļūs. Sama mani atkal nokaitināja. Kad mēs sākām iet, viņa aizgāja man priekšā, tad pēkšņi apstājās un teica: „Juri, vai tu vari apiet apkārt?” Man speciāli bija jāiet viņai apkārt, es viņai uzbrēcu. Viņa atbildēja: „Piedod, Juri! Man diemžēl krīt nost brilles, es tur neko nevaru darīt.” Nu, jā, tad sakārtojies un laid mani pa priekšu no paša sākuma!

Ir brīnišķīgs laiks. Bet ne vilkšanai. Sniegs ir plāns, grūti iet. Turklāt mēs esam ļoti noguruši no vakardienas. Marks mūs mazliet norāja. Viņš iemina pēdas kādu stundu viens pats, un mēs trīs nevarējām tikt līdzi. Viņš teica, ka mums jāturas kopā un laiku pa laikam jānomaina takas ieminējs, citādi mēs nekur tālu netiksim. Tā mēs arī darījām. Nav viegli iet pa smalku sniegu, kas sniedzas līdz ceļiem. Iet pirmajam. Jāteic, ka man vairs nav viegli. Nez kāpēc nav spēka. Samai gāja relatīvi labi. Viņai gandrīz nekā nav pulkā. Viņa nevelk savu daļu no pārtikas un inventāra. To darām mēs, pārējie, īpaši Marks. Mēs baigi vilkāmies. Ir svarīgi uzņemt un saglabāt vienotu ritmu. Marks izlēma, ka apstāsimies, kārtīgi atpūtīsimies un vakarā, kad sniegs sacietēs, jo būs aukstāks, iesim. Nogājām piecus  kilometrus, apstājāmies, uzcēlām teltis. Te, n-to kilometru  attālumā no pilsētām ar boileriem, apkuri, veļas mašīnām, spilgti atklājasvienkāršās vērtības – ir tik labi,  ka visu var izžāvēt.

Saulītē ir tik silti. Mēs teltī paēdām labas pusdienas. Es kārtīgi sadzēros šķidrumu un nosnaudos 45 minūtes. Tā kā beigts. Mūsu telts durvis bija atvērtas, un saulīte forši spīdēja iekšā.

Trakais Toms izdomāja, ka viņam ir jānomazgājas. Viņš paņēma katlu karsta ūdens un ņēmās pa āru. Viss, ko varēja dzirdēt: „Ooo, ah, fuck, it’s cold!”[11] Es nemazgājos. Priekš kam? Nav dzirdēts, ka no nemazgāšanās kāds būtu nomiris. Jūtos diezgan labi, izmantojot mitrās salvetes vakarā. Notiesājām Čedaras sieru, bundžu Pringles ar aveņu piedevu un gaļu ar kartupeļiem. Pats par sevi saprotams, tādus, kas ir paciņās un kur jāpielej karsts ūdens.

17:15. Pēc pusstundas būs atkal jāiet. Protams, negribas, bet jādara. Pašreiz ir tik ērti! Ko dara mani mīļie mājinieki? Kā Sannijam iet? Šodien man bija tieši tādas mazas čupiņas, kādas ir mūsu čivavam Sannijam, mīļumiņam… Man videokamerai beidzās pirmā baterija.

Te patiesi ir ļoti skaisti. Plašs, balts lauks ar maziem uzkalniņiem. Tas ir viss, ko redz acs. Goda vārds, man ir tāda sajūta, ka tā izskatās tad, kad cilvēks nomirst un nonāk debesīs.

22:45 eju gulēt.Veicām piecus kilometrus divās ar pusi stundās. Ļoti ātri. Sniegs bija labs un slidens. Bija ļoti auksti. Man rokas nosala, ceļot telti. Rīt ceļamies 4:00, jo tad būs ciets sniegs. Iešanu pārtrauksim ap pusdienas laiku, lai atpūstos.

Oldwarhorse[12]…

Sestdiena, 16. maijs

3:38. Tas bija viens briesmīgs rīts. Nebiju labi gulējis, jo bija ellīgi auksts un likās, ka no visām pusēm teltī pūš vējš. Man pat pirksti sala, savilku un atlaidu savas dūres, lai sasildītos.

Biju apsedzies ar visām drēbēm, arī galva sasegta. Uztaisīju mazu šķirbiņu degunam, lai varētu elpot. Pāris reizes bija vajadzība urinēt un bija jāizlemj, vai kāpt ārā no guļammaisa un salt, vai būt siltumā un mocīties. Izkāpu un savu vajadzību nokārtoju, jo pieņēmu, ka vismaz viena no manām neērtībām tad būs atrisināta.

Pamodāmies 4:38. Izgājām 6:45. Padzēru mazliet kafijas un ieēdu augļu kēksu. Negribējās ēst lielās brokastis. Uzvilku daudz vairāk drēbju nekā citos rītos. Man bija silta veļa zem biksēm un vēl viena cepure. Kad izgāju ārā uz poda, domāju, ka nosalšu. Jau teltī sāku vilkt zābakus, lai tos sasildītu. Man tie parasti ir jāpievelk ciešāk, lai kājas nerīvējas pret zābakiem, kamēr eju.

Mazliet apārstēju savas tulznas pie potītēm un uzvilku tīras zeķes. Bijām gatavi, gājām visi vienā rindā. Salām. Marks priekšā. Viņš sāka vilkt, bet kaut kas notika ar viņa pulku. Kaut kas salūza. Nabags novilka slēpes, piegāja pie pulkas un sāka to labot. Pēc kādām 10 minūtēm viņš salaboja, un mēs atsākām iet. Marks gāja ātrā tempā. Es turējos līdzi. Patiešām bija auksti, un iedams jutu, ka mans deguns un labais vaigs salst no spēcīgā vēja. Centos nosegt vaigu un degunu, cik varēju, bāžot tos savas jakas apkaklē. Kad to darīju, manas brilles aizsvīda. Pati vilkšana bija laba. Sniegs bija samērā ciets, un ejot es negrimu tik briesmīgi, tātad relatīvi bija mazāk pūļu jāpieliek velkot.

Mēs, trīs veči, traucāmies uz priekšu kā tanki. Sama palika iepakaļus arvien tālāk un tālāk. Apstājāmies. Toms man prasīja šokolādes tāfeli. Man pulkā bija divas pārtikas kastes, un viņam vajadzēja, lai es aukstumā rakņātos un dabūtu viņam šokolādi. Nebiju laimīgs, bet izdarīju. Rīt palūgšu, lai viņš izdomā, ko gribēs, pirms mēs ejam, lai būtu vienkāršāk.

Man pulkā ir sava sistēma. Visu smago lieku aizmugurē, vieglo priekšā. Kāpēc? Tāpēc, ka velkot pulka mazliet paceļas uz augšu. Būtu daudz grūtāk, ja būtu jāceļ smagais gals. Labi, ka pulka kļūst vieglāka, jo mēs ņemam nost ēdamo.

Tagad vēlētos pastāstīt šīs dienas lielo stāstu, bet pulkstenis ir 23:45, turklāt esmu pārguris. Šodien nogājām 20 kilometrus. WOW! No rīta gājām līdz 12:00 un tad atsākām 17:00. Nogājām intensīvi astoņas stundas. Šodien jutos ļoti labi un daudz vadīju. Marks man vairākas reizes teica: „Labi padarīts, Juri!” un Toms mani nosauca par Oldwarhorse – vecu kaŗa zirgu. Lielais stāsts būs rīt.

Lielākā bagātība ir mācēt dzīvot, apmierinoties ar mazumiņu…

Svētdiena, 17. maijs

17:36. Šodien ir svētdiena. Svētdienā jāatpūšas, un tā mēs arī darām. Tomam šodien bija slikti, un Marks, ar mūsu piekrišanu, izlēma apstāties 15:00. Bijām nogājuši 15 kilometrus. Bet iet sākām 7:15. Es piecēlos 5:00, lai sāktu vārīt ūdeni, sagatavotu brokastis, savāktos, novāktu telti, sapakotu pulku un – aiziet. Marks teica, ka mēs iziesim 7:00. Protams, ka mūs aizturēja Sama. Viņai atkal pēdējā mirklī bija problēma ar slēpēm. Vakar salauzām vienu telts nūju. Mēs to pagaidām salīmējām ar līmlenti, bet vēlāk būs kārtīgāk jāsalabo. Šodien, kad sākām iet, bija mīnus 10ºC. Pirmo reizi uzvilku savus dūraiņus un galvas pārsegu ar caurumu acīm un mutei. To biju nopircis decembrī, Stretonas kalnā Vermontā ASV, kad mēs ar Mariju bijām tur kopā slēpot pāris dienas pa Ziemassvētku brīvlaiku. Tur arī bija auksts un vējains, tāpēc mēs ar Mariju izmantojām šos pārsegus, tie bija īpaši noderīgi, kad pacēlāja krēslos braucām kalnā un vējš pūta sejā. Kaut kā daudz domāju par šīm divām slēpošanas dienām kopā ar Mariju. Bija ļoti auksti, naktī uznāca liela vētra, un man bija grūti aizbraukt no viesnīcas uz kalnu. Man bija noīrēts Mustang automobilis. Mēs slīdējām, braucot pa ceļu. Ar grūtībām tikām augšā kalnos, un man, goda vārds, bija bail, ka varētu būt avārija, ka mēs varētu iebraukt grāvī vai pretējā mašīnā. Marija redzēja, ka es lūdzu Dievu, kamēr braucu. Patiešām, paldies Dievam, ka to rītu izbraucām sveiki un veseli. To gadījumu nemūžam neaizmirsīšu.

Kamēr vilku pulku, bija vairākas lietas, par ko domāju. Piemēram, šodien bija siltāks nekā vakar, bet absolūti neko nevarēja redzēt. Platons jau sen teicis, ka lielākā bagātība ir mācēt dzīvot, apmierinoties ar mazumiņu, gluži tāpat kā mazi bērni prot priecāties par pieaugušam šķietamu nieku. Kā lai mēs zinām, uz kuru pusi iet? Mums ir tāds kompass, ko apliekam ap kaklu un piespraužam pie vēdera siksnas. Kompass ir noregulēts, lai rādītu, uz kuru pusi jāiet. Tas, kas rindā pirmais iemin pēdas, skatās uz kompasu un iet. Bultiņai jāsakrīt tieši ar N (North, ziemeļiem). Ja bultiņa rāda pa kreisi, tad jāiet mazliet pa kreisi, ja bultiņa griežas pa labi, tad jāiet pa labi.

Mēs visi četri vadāmies pēc bultiņas. Skatāmies lejā uz bultu un slēpojam uz priekšu. Sākumā tas nebija viegli. Pēc pusstundas sāka sāpēt galva. Tā šo pusstundu domāju tikai par bultiņu un iešanu pareizā virzienā. Sākot rītu, bieži vien domāju, kur man nav ērti vai sāp, domāju, kā to novērst. Zābaki par vaļīgu, josta berž, vējš pūš zem apģērba. Kad Marks iet pa priekšu un es aiz viņa, domāju, kā tikt līdzi, un elsdams, pūzdams to daru. Ja Toms vai Sama iet, vai es esmu uzņēmis labu ritmu, domāju visādas domas. Šodien daudz domāju par manu un Marijas ceļojumu uz ASV dažas dienas pēc tam, kad atgriezīšos no Grenlandes. Domāju, kur es Mariju un māsas bērnus varētu aizvest. Domāju, kā brokastošu ar savu māmiņu. Domāju par baseinu, kurā mēs visi peldēsimies, būdami Fokspointā, ASV. Domāju par garšīgo ASV kukurūzu, steiku, hamburgeriem, picu. Domāju par aiziešanu uz kino un popkorna ēšanu.

Skaistas domas! Vilkt, ēst, dzert, gulēt. Domāju par to, ka mani lēmumi šeit ir tik vienkārši, toties svarīgi. Ja nepareizi kaut  ko izlemšu, var būt sekas – nogurums, bezspēks, aukstums, slāpes utt. Piemēram, no rīta jāvāra ūdens. Ir briesmīgi auksts. Negribas vērt vaļā durvis, kur ir prīmuss. Tas nedeg. Rokas aukstas. Jāsameklē cimdi. Cimdi pazuduši. Nav pie rokas. Tikmēr ūdens pilieni, kas veidojas, sarasojot telts jumtam, krīt uz galvas. Guļammaiss slapjš no ārpuses. Ko vilkt? Siltās apakšbikses? Ja jā, tad ar tām būs visu dienu jāiet. Cimdus vai dūraiņus? Kuru cepuri? Jāiesmērējas ar saules krēmu.

Vai viss ir salikts pareizajās kabatās? Šie sīkumi ir nebeidzami. Kamēr rakstu, domāju, ko es žāvēšu, ka manas potītes ir katastrofālā stāvoklī, ko man darīt, kad taisīt vakariņas, iet tagad ārā uz WC, vai darīt to vēlāk utt. Toms pašreiz guļ. Ir 18:44. Viņam vairs nebija spēka, un mums bija jāapstājas. Kad uzcēlām telti, ieliku Tomu guļammaisā un taisīju viņam visādus karstus dzērienus un devu zupu. Iedevu savu Toma Klensija “Kremļa kardinālu”, ko viņš lasīja, kamēr aizmiga. Man liekas, ka viņš ir neizgulējies, pārstresojies un pārguris. Ceru, ka rīt viņam būs labāk. Viņš ir kā tāds pieaudzis bērns!

Tagad solītais vakardienas lielais stāsts. Par Samu. Tas, par ko es domāju, ka notiks, notika. Sama salūza. Viņa vilkās, vilkās un nevarēja tikt līdzi. Protams, visi bija vainīgi. Viņai esot smagākā pulka, viņu neviens nepagaidot utt. Marks mani lūdza pavest Samas guļammaisu un drēbes, kā arī ēdienu, ko viņa vilka. Nekādu problēmu. Vilku visu rītu. Sama man pat paldies nepateica. Kamēr vilku viņas mantas, pie sevis domāju, cik tas ir bezkaunīgi no viņas puses, ka citiem jānes viņas personīgās lietas. Viņa jau tā nevelk savus 25% no kopējām mantām. Viņai vienmēr ir bijusi visvieglākā pulka. Dzirdēju, kā viņa blakusteltī sūdzējās Markam par pulkas svaru. Marks nebija atklāts ar viņu un teica, ka mēs visi sākām ar vienādu svaru. Tā noteikti nebija. Nezinu, kāpēc viņš tā darīja. Pirms tam es Markam biju jautājis, kas notiks, ja Sama neturēs līdzi? Vai tas nozīmē, ka mums visiem ekspedīcija izjūk? Viņš teica, ka tad būtu jāizsauc helikopters. Es jautāju, vai tas nozīmē, ka mums visiem būtu jāsēž un jāgaida? Marks teica, ka ne. Vēlāk dzirdēju, kā Sama par mani sūdzējās un nosauca mani dažos lamuvārdos. Klausījos un biju pārsteigts. Samai ir ļoti rupja mute. Marks teica ‒ ja viņai ir problēmas ar Juri, viņai tūlīt ar mani tas ir jāizrunā. Vēl pēc 24 stundām neko neesmu no Samas dzirdējis. Fakts ir, ka viņa vaino citus un nemēģina palīdzēt un dot savu artavu komandai. Viņa gaida, kad viņas vietā izdarīs. Zināmā veidā Marks to arī dara, bet jūtu, ka viņš arī ir neapmierināts, bet ko lai viņš iesāk? Tas ir viņa interesēs, lai visi tiekam līdz galam. Samai ir liela problēma ar attieksmi. Savukārt man ir liela problēma ar potītēm. Tur ir liels zilums uz kaula un riebīgs caurums zem tā. Man kaut kas būs jādara ar saviem zābakiem. Es ceru, ka turpināšu būt stiprs. Domāju pie sevis, ka visā tajā pārtikā, kas mums ir, faktiski nav vitamīnu. Labi, ka paņēmu līdzi un ēdu visus tos vitamīnus, ko Dr. Noveičuka man ieteica. Smagums, ko stiept līdzi, tur ir.

20:45. Iešu gulēt. Sāksim iet no rīta 6:00. Tas nozīmē, ka jāceļas 4:00, kamēr izkasāmies.

This is really hard work…[13]

Pirmdiena, 18. maijs

20:18. Esmu savā guļammaisā. Toms kasās pa āru un ir izdomājis, ka viņam jāmazgājas. Viņš šodien ļoti apdega saulē, un viņam atkal bija lielas grūtības turēties mums līdzi. Pirmkārt, viņš kā gaišādains anglis nevar panest sauli, otrkārt ,viņš (un Sama) nemitīgi dzer savus ūdeņus, sporta dzērienus utt. Toms uzvilka angļu cepuri, arī augums viņam ir tipiski anglisks. Viņš izskatījās kā tāds angļu tūrists. Man kādreiz ir viņa žēl, viņš ir ļoti labsirdīgs, un es bieži aizmirstu, ka viņam ir 23 gadi. Man uznāk tēva instinkts, un es mēģinu kaut ko ieteikt vai palīdzēt.

Sama šodien bija savā elementā. Viņa nokaitināja Marku ar vairākām lietām. Kad no rīta gājām, viņa pēkšņi iesaucās, ka nav ēdusi brokastis un ir ļoti izsalkusi. Viņa apstājas. Marks mums visiem ir teicis, ka no rīta brokastis ir obligāti jāpaēd. Tagad viņš aizskrien līdz Samas pulkai, izvelk cepumus un iedod viņai. Tad Sama sāk Markam no mugurpuses teikt, ka mēs nepareizi ejot. Viņai esot kompass, kas to parādot.  Marks teica: „We have another chief!”[14] Viņš sāka Samai skaidrot, kāpēc viņas kompass nepareizi rāda. Labākais, ka mēs patiešām mazliet nogājām greizi, apmēram 200 metru, jo Marka GPS nobruka. Treškārt, kad Samai pienāca kārta vadīt, tad, pirms viņa sāka to darīt, viņai bija jāpadzeras. Viņa visu virzību izsita no ritma. Ceturtkārt, mūsu šīsdienas mērķis bija noiet 20 kilometru bez liela pārtraukuma. Sama pati to ieteica. Taču viņa sāka sūdzēties Markam, ka vajadzētu apstāties pēc 19 kilometriem. Marks tad viņai mazliet sadeva. Vēlāk es Markam teicu, ka apbrīnoju viņa diplomāta spējas. Viņš teica, ka viņam ir pieredze ar Samas tipa klientiem. Viņš atzinās, ka biežāk gribot atnākt pie Toma un manis parunāties, lai tiktu prom no Samas.

Markam ir apbrīnojama pacietība, un viņš cenšas skatīties uz lietām no pozitīvās puses un mēģina mūs motivēt. Pat, ja kaut kas nesanāk, viņš pasaka good job[15] vai well done[16] un piebilst:„This is really hard work.”[17] Marks mani vairākas reizes paslavēja, ka  esmu labi vadījis un ka  vakar esmu labi pastrādājis. Protams, tas ir patīkami. Šodien atkal biju spēcīgāks par Tomu un Samu. Dažbrīd bija grūti, bet es cīnījos. Gūstu arvien lielāku pašapziņu. Sāku saprast, kas man jādara, kā mans ķermenis darbojas, ko tas var, ko nevar. Saprotu, kas jāvelk mugurā, kad jānoģērbjas, kad jāēd, kad jādzer. Nezinu, kā es izskatos, bet jūtos diezgan labi.

Šorīt redzējām putniņu. Ir tik skaisti redzēt dzīvību tur, kur tās it kā nav, tur, kur ir vien sniegs un debesis. Pārējie tālumā manīja suņu ekspedīciju – tāda melna, kustīga rinda. Neredzēju, jo man nebija briļļu, kuras, starp citu, neesmu lietojis jau vienpadsmito dienu. Nez, vai tas kaut kā ietekmēs manu redzi?

Droši vien priecīgākais notikums bija tas, ka es laikam atrisināju savu kāju problēmu. Marks man no rīta iedeva speciālus tulznu plāksterus. Viena tulzna jau vakarā nāca nost, bet tas nekas. Galvenais, ka vilku tikai vienu pāri zeķu un pataisīju savus zābakus vaļīgus. Agrāk to nedarīju, jo bija bail, ka viss būs tulznās. Izrādās, ka es veselas desmit dienas biju savas kājas žņaudzis zābakos, savelkot tos stingri, un tāpēc manas potītes tik šausmīgi sāpēja.

Manas kājas izskatās katastrofāli, kā vecam vecim. Spriežot pēc šodienas, varētu būt, ka esmu atrisinājis šo problēmu. No rīta bija tik ļoti auksti, bet pēcpusdienā – karsti. Baigais kontrasts. Daudz domāju par ASV, par to, ko darīšu, kad būšu atpakaļ Latvijā. Vēl trīs nedēļas. Ja viss ies pēc plāna, mums vajadzētu būt šī ceļojuma augstākajā punktā sestdien, pēc piecām dienām. Tad ceļš ies lejup, un būs vieglāk vilkt. Tagad mēs ejam augšup. No desmit komandām, kas šo ceļu ir sākušas, astoņas vajadzējis glābt. Jātur īkšķis, ka viss izdosies. 20:52.

Mums jātiek no šejienes ārā…

Otrdiena, 19. maijs

Man šodien bija daudz spēka. Domāju, kāpēc? Kārtīgi nogulēju sešas stundas, kājas man vairs tik baisi nesāp, esmu labi ēdis un iztīrījis vēderu. Šodien varēju kārtīgi vilkt, un tā arī darīju. Pēdējo stundu, kas bija domāta pa 15 minūtēm katram, paņēmām mēs ar Marku un „vālējām”. Starp citu, šodien nogājām 22,5 kilometrus.

Toms no rīta nekādi nevar piecelties. Kad viņš pamostas, viņš gaida, neceļas,  kaut ko nopļurkst un tūļājas. Es piecēlos 4:10, jo Marks teica, ka mums jābūt gataviem vilkt 6:00. Liekas, lai sagatavotos, divas stundas ir daudz, bet tā nav. Kad es pamostos, vispirms sakārtoju sevi. Iesmērēju seju ar krēmu. Tad uzģērbju savas ejamās bikses, izņemu ārā no guļammaisa to, ko sildu – videoaparātu, zeķes, cimdus. Tad ielieku savus iekšzābakus zābakos, uz kuriem esmu gulējis pa nakti un izmantojis kā spilvenu, pārklājot to ar manām Gore-Tex biksēm. Ja mans guļammaiss nav pārāk slapjš, es to ielieku maisā, tad izlaižu gaisu no sava guļamā matrača un to sarullēju. Aplieku tam Marijas matu gumijas bantīti. Šī bantīte man ir kļuvusi ļoti mīļa un atgādina par meitu un mājām. Es to paņēmu no Marijas istabas, viņai nezinot un neprasot, jo nevarēju atrast gumiju, ko varētu izmantot, lai sasaitētu mantas. Šī rozā matu gumija bija vienīgā, ko atradu un paņēmu līdzi. Tā man ir mīļākā lieta!

Kad atvēru telts durvis, sajutu, cik ir ārā auksts. Starp citu, viss iepriekš aprakstītais notiek lielā aukstumā, un dažreiz no telts jumta un tās malām krīt virsū kondensējušies ūdens pilieni, un tad viss ir slapjš. Prīmuss stāv ārā, jāvāra ūdens brokastīm. Tad jāsagaida, kad ūdens uzvārās, lai var padzert kafiju, tēju vai ieliet ūdeni maisiņā, kurā ir putra. Man tā garšo, bet Tomam ne visai. Tas viss ilgst apmēram stundu. Tad seko mantu izņemšana, pulkas sakravāšana, telšu novākšana, slēpju sagatavošana. Vēl jānoskrāpē pulkas apakša, jāaiziet uz poda. Tur paiet nākamā stunda. Un tad jāsāk vilkt. Šorīt Toms un Sama čammājas. Marks aizrādīja, ka jāceļas laikus un jādara viss, lai var sākt vilkt noteiktajā laikā. Jūtu, ka Toms un Sama to nesaprot vai negrib pieņemt, un tas nav nopietni.

No rīta laiks bija siltāks nekā parasti un bija laba vilkšana līdz pulksten 9:30. Mēs katras 2,5 stundas taisījām pīppauzi, ieēdām kādu cepumu vai šokolādi un iedzērām ūdeni. 9:30 debesis satumsa un sāka smidzināt. Mēs neko nevarējām redzēt un mums atkal bija jāizmanto kompass, ko pirmais gājējs uzvelk ap kaklu. Marks gāja vienu stundu, un mēs pārējie pusotru stundu katrs. Tā mums pagāja visa diena. Marks atkal bija neapmierināts ar Samu, jo viņa pēkšņi izdomāja apstāties, lai paēstu un padzertu. Marks teica: „Samai ir pašai sava dienaskārtība.” Tas, protams, nebija glaimojoši. Šodien, kamēr gāju, mans prāts patiešām atbrīvojās. Visādas iedvesmojošas idejas nāca prātā. Galvenokārt tās bija saistītas ar lugu „Tētis”. Esmu uzaicinājis Bjarniju Torsonu ar dēlu ciemos vasarā. Ceru, ka viņi atbrauks.

Kopā ar četrām pīppauzēm gājām no 6:10 līdz 16:00. Marks, kā vienmēr, bija spēcīgs. Toms šodien gāja daudz labāk nekā vakar un aizvakar. Bet Sama vilkās. Es biju nikns, jo viņai ir tāda stratēģija – noiet savu pusstundu, nepārcenšoties un mierīgi. Mēs visi aiz viņas vilkāmies. Jāteic, ka lēni iet ir grūtāk. Prātoju, kā es varu savai komandai palīdzēt, lai tā būtu spēcīgāka un lai mēs tiktu līdz galam sveiki un veseli. Samas stratēģija ir ņemt no citiem un lai citi velk viņu līdzi. Marks man teica, ka Sama ir neapmierināts cilvēks un nekad nesmejas. Tas bijis viņa pirmais iespaids, kad viņš Samu saticis lidostā. Nu mums viņa ir jāpacieš līdz ekspedīcijas beigām. Biju dusmīgs uz Samu, jo viņa velkas, lai gan šādā dienā, kad visi apstākļi ir ideāli, mums būtu vajadzējis „dragāt”.

Teltī notika ārkārtas atgadījums – plīts aizdegās lielās liesmās. Toms bija ielējis benzīnu balonā, bet es biju pavārs. Sajutu kaut kādu smaku un jautāju Tomam, vai te neož pēc benzīna vairāk nekā parasti. Pēc brītiņa visa plīts liesmoja lielās, zilās ugunīs. Toms izlēca no telts un kliedza: „Mums jātiek no šejienes ārā!” Redzēju, ka liesmas tuvojas balonam, un mani instinkti teica, ka tas nav labi. Sāku mest virsū prīmusam sniegu un laimīgā kārtā visu apdzēsu. Tas tik bija piedzīvojums! Taču viss labi beidzās. Konstatēju, ka balons nebija kārtīgi aizskrūvēts. Varbūt, ka arī bija, bet vīlīte bija nodilusi. Šā vai tā, padzērām tēju, ieēdām zupiņu un Chicken Tikka un devāmies gulēt. Ārā snieg. 19:48.

Prometejs, Dievu sodīts…

Ceturtdiena, 21. maijs

Jūtos kā dzīvnieks. Esmu netīrs, nekopts, ožu. Kājas – čupā… Man katru dienu uz pēdām, pirkstiem, potītēm, nagiem parādās kāds jauns brīnums. Velku pulku pūzdams, elsdams. Seja sasalusi, bet tajā pašā laikā jūtu, ka sviedri tek lejā pa muguru. Ceļu telti neticamā aukstumā. Knapi varu pastaigāt, jo manas kājas un pēdas ir tulznainas. Pirksti tā salst, ka jāvelk dūraiņi, bet dūraiņos nevar neko kā nākas noregulēt vai iestiķēt. Tad tie jāvelk nost. Tad atkal salst pirksti. Jāiet teltī, bet to atkal nevar izdarīt, ja nedaudz sniega nedabū iekšā. Jāvāra ūdens. Nedaudz nometu apģērbu. Apskatu pēdas – briesmīgas. Sāku dzert šķidrumu. Daudz. Tad riju visu, kas ir pa rokai, un sēžu tā, it kā nekas pasaulē nebūtu svarīgāks… un tik stūķēju iekšā! Pakasu galvu. Kaut kāda āda paliek nagos. No galvas! Visu dienu esmu ar cepuri. Pa nakti arī velku cepuri. Rokas man vienmēr ir aukstas. Lai gan pirms eju teltī esmu bijis savā āras bezgala dabiskajā un pirmatnējā WC, pēc ēšanas vienmēr jāiet tur atkal. Taču  ļoti negribas… iet tai nežēlīgajā stingumā, vējā, sniegā un atkal ņemties.

Mans guļammaiss joprojām ir mitrs. Biju to iepakojis mitru, jo šorīt nebija, kur izžāvēt. Negribas tai slapjumā līst iekšā, taču zinu, ka ar laiku sasildīšos. Būs pat karsti un tad atkal svīdīšu. Bet tad, kad izbāzīšu kādu sava ķermeņa daļu ārā, atkal būs auksti. Te nekad nav līdzsvara. Visu laiku par kaut ko jāizšķiras. Ja es neiešu ārā uz WC, es mocīšos. Ja mēģināšu žāvēt guļammaisu no rīta, tad laicīgi nesataisīšos. Kā es savas kājas tā sačakarēju?! Ceru, ka pēc divām nedēļām varēšu savus zābakus mest pie malas, un manas kājas lēnām atkopsies. Velku pulku kā zirgs. Stundu no stundas. Dienu no dienas. Velc, ēd… Apstājos pēc 2,5 stundām, pariju šokolādi, padzeros un turpinu… Velc, ēd, dzer…Var jau jautāt, kāda tam visam ir jēga? Tik vienmuļa, mokoša, pat spīdzinoša aktivitāte. Stindzinošs aukstums, vējš, ķermenis sāp, labās puses lāpstiņā dur tā, ka gribas kliegt… tā laikam jutās pie klints piekaltais Prometejs, Dievu sodīts, kad ērglis knābāja viņam ārā aknas, līdz visas izknāba. Tad aizlidoja, bet, kad aknas atauga no jauna, atgriezās, lai atsāktu savu netīro darbu… Jēga… Jēga ir sasniegt mērķi, tikt līdz otram galam, paveikt to, kas eventuāli nav paveicams, izdarīt to, ko nevar izdarīt. Izpildīt neiespējumu misiju.

Šodien mēs atkal rīkojām pīppauzi un pusdienojām, uzceļot vienu telti uz četriem. Paralēli strādāja abi prīmusi, paēdām un padzērāmies. Paspēju iemigt uz 45 minūtēm. Biju iekritis tik dziļā miegā, ka tad, kad bija jāceļas, man bija dulla galva. Pirms aizmigu, jutu, ka man salst dibens. Parasti tā nav, ja paklājs ir apakšā, taču tas bija savā vietā. Pabāzu apakšā vēl savus dūraiņus. Nu bija labi. Kad piecēlos, sapratu, kāpēc man tā salis, nebiju aizmugurē aiztaisījis bikses. To sauc par snowdrift[18]. Marks teica, ka tas ir tāpat, kā ejot uz WC, kamēr tupi, vējš sapūš sniegu no apakšas, un tur neko nevar padarīt. Toms šodien vilka labāk. Sama slinkoja. Marks mani lūdza būt pirmajam vēl ekstra pusstundu, lai Tomam vai Samai nebūtu jāiet pa priekšu, jo tā mēs ātrāk kustamies. Pēc pusdienām Marks jautāja: “Cik stundu mums vēl jāvelk?” Bijām nogājuši kādas sešas stundas un pievārējuši 16 kilometrus. Sama un Toms teica, ka jāiet vēl četras stundas. Zināju, ka tas nebūs iespējams. Un, kad Marks jautāja man, negribēju teikt, ko domāju: ja vājākais posms ķēdē izlēmis, ka četras, tad lai ir četras. Teicu, ka man ir vienalga.

Beigās novilkām trīs stundas. Kopā šodien noieti 25 kilometri. Šodien uzstādījām rekordu. Esmu pārguris. Tik pārguris, ka pat negribas gulēt. Auksts. Sakopšu sevi. Toms jau guļ. 21:25. Marks mūs lutina un saka, ka rīt sāksim 7:00. Iztīrīšu zobus, noslaucīšos ar mitrajām salvetēm. Nez, vai tam ir kāda jēga, bet – šā vai tā… Katru vakaru lūdzu Dievu, pirms eju gulēt, un tā arī aizmiegu.

Noskriet Arktikas vēju…

Piektdiena, 22. maijs

Šorīt Toma kārta gatavot brokastis. Viņš bija uzstādījis pulksteni uz 5:10. Es viņam vakar vakarā jautāju, kāpēc viņš neliek pulksteni uz 5:00? Viņš nezinot.

Šorīt bija svētki, jo dabūjām pagulēt stundu ilgāk. Pa nakti pūta stiprs vējš. Man rādījās visādi murgi. Atceros kaut kādus sapņus, kuros figurēja amerikāņu aktieri Roberts Redfords un Pols Ņūmens.

Kad Tomam jāvāra ūdens, tad viņš pieceļas un rīkojas pa galvu pa kaklu.

Ātras, straujas kustības: ņem, liek, nāk, iet. Viņš nemāk tā mierīgi, sistemātiski… Pilnīgs haoss. Šorīt viņš nevarēja prīmusu iededzināt. Es arī mēģināju. Nesanāca. Es viņam jautāju, vai balonā ir pietiekoši degvielas. Viņš teica, ka pārbaudījis. Esot. Mēs vēlreiz mēģinājām. Drīz jau 6:00, kad būtu jāiet ārā novākt nometni. Es pārbaudu balonu. Tur taču nav degvielas, tāpēc arī nedeg! Viņš vēl ar mani pastrīdas un saka, ka esot par ceturtdaļu pilna. Optimists… Man pa to vēju un šļuru bija jāiet ārā piepildīt balons. Ienācu iekšā teltī pārsalis un dusmīgs. Nerunāju ar Tomu, bet ķēros pie lietas – visu saliku un iekurināju prīmusu. Tagad mēs varējām pagatavot brokastis. Labi, ka Marks no ārpuses nokliedzās, lai mēs nesteidzoties. Ir pārāk vējains, un mēs atliekam iešanu līdz 8:00.

Telts stāsts

Tik ļoti negribējās kāpt ārā no telts. Es izgāju ārā uz tualeti. Bija liels snowdrift starp pulkām un teltīm. Man bija jāiet apkārt, lai tiktu pie savas pulkas. Gribēju atrast kādu patvērumu, kur nepūstu tik briesmīgi. Taču visur pūta, un šausmīgi. Atvēru bikšu aizmuguri, un tūlīt pat sniegu sanesa augšup. Kāds nežēlīgs aukstums! Nokārtojies biju apmierināts un skrēju atpakaļ uz telti. Toms tur sēdēja un skatījās tālumā. Sapratu, ka viņš arī negrib iet ārā. Mēs abi tā pasēdējām… Izdomāju, ka es varētu uzvilkt plānos cimdus zem dūraiņiem un cepuri ar Latvijas karogu virs sejas pārsega. Tad saņēmos un gāju likt savas mantas pulkā.

Jutos pacilāts, ārā biju pirmais. Noskrāpēju ledu no pulkas apakšas un ķeros klāt telts nojaukšanai. Toms vēl bija teltī, kad sāku vilkt ārā stabus. Tad Toms izgāja ārā no telts, bet durvis atstāja vaļā. Es turpināju ņemt ārā stabus un jutos ļoti gandarīts, ka šorīt esmu tik darbīgs. Kad ņēmu kārtējo stabu ārā no sniega, tad pēkšņi mūsu dzeltenā telts pacēlās gaisā un sāka lidot prom. Tā trāpīja Markam pa galvu. Tajā pašā brīdī es sāku skriet pakaļ teltij. Marks arī. Telts lidinājās gaisā kā tāds mazs papīriņš. Man abās rokās bija stabi, bet Markam – paklāji. Marks ik pa brīdim apstājās, prātojot – iet pakaļ slēpēm vai ne. Viņš izmeta no rokām paklājus un turpināja skriet. Es paskrēju viņam garām, jo savā naivumā patiešām domāju, ka noskriešu Arktikas vēju. Marks padevās. Es turpināju skriet. Dzirdēju, ka mani sauc, lai apstājos. Negribēju, jo man tā telts bija jānoķer. Tas biju es, kas telti pa gaisu palaidis. No aizmugures joprojām tika izkliegts mans vārds. Acīmredzot biju knapi saredzams, un šie baidījās, ka pazudīšu. Man bija jāapstājas. Sastingu.

Ko es esmu izdarījis? Nodūru galvu. Biju aizelsies no skriešanas. Prāts apstājās, jutu, ka manas smadzenes mēģina aptvert, kas īsti ir noticis un kam tālāk jānotiek. Gribēju raudāt, bet asaras nenāca. Mūsu mājas vairs nav! Mans Vilsons ir pazudis! Par Vilsonu[19] mūsu telti biju nosaucis pēc analoģijas ar kādreiz redzēto filmu “Pamestais”[20] ar Tomu Henku galvenajā lomā. Telts bija mans patvērums, mans sapnis, mans mērķis katru dienu! Tas viss vairs neeksistē. Jutos kā bezpalīdzīgs bērns, kas netīšam palaidis gaisā balonu un nu vairs neko nevar izdarīt. Viņš skatās, rāda ar pirkstu un raud. Kur ir balons? Debesīs? Vai tālu? Varbūt tas atlidos atpakaļ? Nē. Gāju atpakaļ ar nodurtu galvu. Kas tagad būs? Ko man teikt? Kā man viņiem acīs skatīties? Viņi uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Klusums. Katrs darīja savas lietas, ierasti pakojās. Piegāju pie Marka un teicu: „Atvaino.” Zināju, ka tas neko nemaina un nemazina manu atbildību. Sagaidīju no viņa saņemt skarbus vārdus. Viņš man teica: ”Atvainošanās nelīdzēs, tas nebija labi.” Es atbildēju, ka to zinu. Tad viņš vērsās pret mani un Tomu: ”Nekad šādos laika apstākļos neatstājiet telts durvis vaļā. Nu māja ir prom. Ja kas atgadīsies ar atlikušo telti, tad mēs būsim lielās nepatikšanās.” Tas arī bija viss.

Arī Tomam atvainojos un teicu: „Piedod, tā bija mana vaina!” Sakrāmējām mantas un sākām iet. Es pie sevis domāju, kā mēs visi tagad sagulēsim. Kopā ar Samu? Varbūt nebūs tik traki? Vēl tikai 2 nedēļas. Es jau sāku domāt, ka divi vienā teltī ir luksuss. Ar četriem vienā teltī ir tā, kā mēs parasti būtu gulējuši Teda un Imanta ekspedīcijās. Mazliet sāk parādīties saulīte. Nevēlojos lūgt Dievam: „Lūdzu, atnes manu telti atpakaļ!” Man tas likās par daudz savtīgi. Tomēr brīdi apsvēru, kas būtu, ja pēkšņi, tā pavisam negaidot, telts atrastos. Jā, kā tad, Grenlandē, ar tās arktiskajiem vējiem, reiz aizpūstā telts tā pēkšņi ņems parādīsies mums tieši ceļā! Ātri izslēdzu šo domu. Turpinājām iet vēl dažas minūtes, tad Marks ar savu kreiso nūju sāka rādīt pa kreisi. Tur, sniegā, kas melnēja. Viņš ātri sāka slēpot uz to pusi. Mēs sekojām. Es pametu savu pulku un, cik ātri vien spēju, aizslēpoju līdz tai vietai. Sniegā gulēja viena no melnajām nūjām, kas bija balstījusi telti. Skatījāmies apkārt. Pati telts nekur nebija samanāma. Gaisā virmoja tāds kā satraukums. Sākām slēpot katrs uz savu pusi un raudzīties, vai vēl nav kas atrodams. Es neticēju, ka tā pēkšņi var uzrasties vēl kāda telts atlieka. Šādā vējā telts jau sen ir aizpūsta uz Grenlandes rietumu krastu.

Nu biju nonācis stulbā situācijā. Pārējie trīs bija pie savām pulkām un daudz maz turējās kopā, un slēpoja arī uz vienu pusi. Sapratu, ka man tagad jāaizslēpo pie savas pamestās pulkas un pēc tam viņi jānoķer. Īsu brīdi domāju, ka esmu pelnījis, lai mani nekad neatrod. Tomēr sasniedzu savu pulku un steidzīgi aizslēpoju uz kolēģu pusi. Biju aizelsies. Manīju, ka Marks ir mainījis virzienu un vairs neiet pa plānoto maršrutu. Liekas, ka viņš meklē telti. Pie sevis nodomāju – OK, bet mēs to tā vai šā nekad, nekad neatradīsim. Mēs sadalījāmies tā, kā to darītu izlūki – paralēli gājām uz vienu pusi. Tā nogājām dažas minūtes. Te Sama iekliedzās un Marks rādīja ar nūju uz dienvidu pusi. Es neko neredzēju, man nebija briļļu. Marks sāka nesties. Varēja redzēt, ka viņš nevar izlemt, – atkabināt pulku vai ne. Tomēr atkabināja un nesās vēl straujāk. Mēs visi viņam līdzi. Tagad arī es redzēju vīdam ko dzeltenu. Nevar būt! Mēs visi slēpojām, cik vien ātri spējām. No tālienes vēroju, kā Marks slēpo no visa spēka un no visas sirds uz telts pusi. Iedomājos, kā viņš baidās, ka tikai tā dzeltenā telts atkal nepaceltos gaisā. Beidzot viņš tika tai klāt un uzgūlās virsū, it kā būtu paglābis paša bērnu. Arī mēs visi priecīgi pieslēpojām klāt.

Marks netērēja laiku priekam, viņš sāka pētīt telti un skatīties, vai nūjas nav salauztas. Dažas bija bojātas, bet visas, izņemot to vienu, turējās pie telts. Mēs ātri vilkām ārā nūjas. Marks man padeva telti, lai gan tā bija pilna ar sniegu, iebāzu to savā pulkā. Nu gan mēs ļāvām priekam vaļu!… Es nemitīgi atkārtoju, ka neticu šim brīnumam. Gribēju Marku apkampt, bet tajā brīdī tas nešķita piemēroti. Taču pateicu viņam, ka es varētu viņu sabučot! Marks aiz prieka un satraukuma sāka stāstīt, ka pēc tam, kad atradām pirmo telts nūju, viņš zinājis, ka mēs atradīsim arī pašu telti. Jautāju, kā viņš to zinājis? Marks atbildēja, ka izkritusī nūja liecinājusi par to, ka telts ir saplakusi, tāpēc pastāv iespēja, ka tā vairs nelido, bet ir kur nokritusi, un ka sniegs to ir nedaudz apracis. Joprojām neticu, ka telts ir atradusies, nesaprotu, kā tas varēja notikt. Dievs mums patiesi stāvējis klāt! Paldies!

Laiks joprojām bija slikts, un palika vēl sliktāks. Mēs sākām iet ar tādu pacilātību, ar tādu enerģiju… Pulkstenis bija tikai 8:45. Marks vēl atzinās, ka viņš jau bijis samierinājies ar to, ka mēs visi gulēsim vienā teltī. Būtu mazliet neērti, bet neko darīt. Viņš pat bija izdomājis rezerves variantu, ja kas notiktu arī ar otru telti. Mēs tad gulētu mūsu pulkās. Tas būtu interesanti. Ja godīgi, es jau pirmajās dienās ieminējos, ka tas būtu iespējams. Pulkas ir samērā lielas. Sniegs iekšā netiek. Es tikai nesaprotu, kā tad varētu elpot? Laikam pārsega rāvējslēdzējs būtu jāatstāj mazliet vaļā. Ak, jā, bet ir viena priekšrocība – pulkā būtu tumšs. Te visu diennakti ir gaišs – valda polārā diena.

Nebijām nogājuši 10 minūtes, kad Samai saplīsa pulka. Bija iznācis ārā viens stobrs. Bargajā vējā ķērāmies gudrot, kā visu pareizi saskrūvēt kopā. Tas ir nekas, salīdzinājumā ar telts epopeju. Salabojām un gājām tālāk. Marks vadīja un gāja ļoti ātri. Varēja just, ka viņa spēks un enerģija pieaugusi. Mēs visi skrējām viņam līdzi pūzdami, elsdami. Lai gan, faktiski, iet nešķita tik grūti. Bija tik auksts un vējains, ka ātri kustēties bija pat patīkami, jo tad kļuva siltāk. Pēc pusstundas Marks apstājās un teica, ka sniega virsma esot ļoti laba un ka viņš nemaz nejūtoties noguris. Viņš man palūdza iet pa priekšu nevis pusstundu, kā parasti, bet 45 minūtes. Es to uztvēru kā lielu godu un uzticības zīmi. Es sāku vilkt. Patiešām nelikās traki, lai gan bija savādi. Bija vietas ar nelielām sniega kupenām, pa kurām bija jākāpj, un tad pēkšņi parādījās klaji ledus laukumi, pa kuriem varēja skaisti lavierēt. Es baudīju šo brīdi un jutos pacilāts. Skatījos lejā uz savu kompasu, slēpoju un kustējos uz priekšu. Izjutu savu ritmu. Nejutu, ka velku pulku.

Kad vējš man uzpūta no muguras, jutos tā it kā slīdētu ar vēja dēli. Pēc pusstundas sadzirdēju no tālienes savu vārdu. Apstājos. Pieliecu galvu un paskatījos atpakaļ. Šie bija tālu aizmugurē. Pagaidīju, kamēr viņi pietuvojas. Marks sacīja: ”Juri, neej tik ātri, katras 10 minūtes atskaties, kur mēs esam! Turamies kopā, jo, ja mēs attālināmies, vējš aizpūtīs pēdas! Ej lēnāk!” Pašam nemaz nemanot, patiešām biju gājis par ātru. Tas nebija tīšām. Pārējās 15 minūtes apzināti gāju daudz lēnāk. Sama mani nomainīja. Sama bija pilnīgs mans pretstats. Viņa vilka mierīgi, lēni. Redzēju, kā Marks pie viņas pieslēpo un kaut ko saka. Viņš man tūlīt atstāstīja, ka Sama nosaukusi četru burtu vārdu, kad viņš lūdzis, lai viņa slēpo ātrāk. Ir pārāk auksts, lai tik lēni slēpotu. “Lai viņa paslēpo vēl dažas minūtes, un tad es viņu nomainīšu”, Marks teica un Marks nomainīja. Tad mēs uztaisījām īsu 5 minūšu pauzi. Mēs ar Tomu apēdām šokolādes tāfeli un pa nelielam siera gabaliņam. Man negribējās apstāties. Man bija auksti, turklāt manas kāju pēdas sāk sāpēt, ja mēs nekustamies. Tad Toms pārņēma vadību. Marks lika viņam noslēpot vienu kilometru, tad mēs apstāšoties un uzcelšot telti, lai atpūstos.

16:14. Esam teltī jau aptuveni trīs stundas. Mēs uzmanīgi uzcēlām telti šai skarbajā vējā. Aplikām telšu teritoriju ar pulkām un pat uzcēlām tās vienu uz otras, lai izveidotu sienu, kamēr ceļam telti. Marks komandēja: ”Turi to zemāk!” Man bija jātur telts, lai to neaizpūš, kamēr šie bāza nūjas iekšā pa labi un pa kresi. Varbūt man bija jātur tāpēc, lai es nekad neaizmirstu par notikušo? Bet turēt es turēju. Mani nekas nespētu atdalīt no telts. Beigās mēs visu uzcēlām, un Marks teica, ka darīts labi. Mēs ar Marku vēl pafilmējām un nofotografējāmies. Ielīdām teltī un sākām apspriest notikušo. Manuprāt Toma stāsts bija pats smieklīgākais. Viņš stāstīja, ka nesapratis, kas notiek. Pēkšņi viņš redzot, ka Marks skrien man pakaļ. Ko tas Juris ir izdarījis? Tikai tad viņš pamanījis, ka telts lido pa gaisu, bet nevarējis saprast, kam tā pieder, vai tā ir mūsu vai Samas un Marka telts? Marks stāstīja, ka viņam kas trāpījis pa galvu. Bet viņš nevarējis saprast, kas tas bija. Viņš laikā nepaspēja reaģēt, lai to noķertu, bet pēc tam sapratis, ka tā bijusi telts. Nezinājis, vai tā ir viņa vai mūsu. Nevarējis izdomāt, vai vilkt slēpes vai ne. Viņš izdomājis skriet pakaļ ar visiem paklājiem rokās. Beigās viņš paklājus nometis, domādams, ka tā ātrāk varēs paskriet. Paklāji aizlidojuši. Marks gribējis zvanīt policijai, lai cilvēki nesatraucas, ja atrod tukšu pamestu telti bez cilvēkiem.

Man tomēr patīk Toma aprakstītais skats. Marks ar paklājiem rokās skrien man pakaļ pa dziļu sniegu. Man rokās stabi, un es bēgu prom. Ko es būtu izdarījis, lai Marku tā nokaitinātu? Fantāzijas ir bezgalīgas. Jāsaka, ka Marks apliecināja savu līdera prasmi. Es to viņam pateicu visu klātbūtnē, kārtīgi paslavējot. Varu iedomāties, cik viņš varēja būt nikns, bet viņš ar vēsu prātu un stingru roku kontrolēja visu šo situāciju. Protams, es nezinu, kas būtu bijis, ja mēs telti nebūtu atraduši. Telts mums vēl būs jāsalabo. Šādā laikā to nevar izdarīt. Visticamāk šovakar mēs visi paliksim kopā vienā teltī. Pašreiz visi esam atgūlušies. Es rakstu. Sama guļ. Marks arī guļ un krāc. Toms lasa manu grāmatu Cardinal of the Kremlin. Kad ienācu teltī, atstāju savus iekšzābakus ārā. Pēc laika tie bija pilni ar sniegu. Man tas netraucē. Netraucē arī tas, ka ožu, ka man ir auksti, ka manas kājas ir čupā, ka mans ķermenis ir kā caur dzirnakmeņiem izmalts, pleci sāp, neesmu izgulējies. Mēs atradām Vilsonu! Diez, kāds es būšu, kad atgriezīšos mājās? 16:42.

19:53. Mēs ar Tomu izgājām ārā pēc guļammaisiem. Vējš bija norimis, tā ka nebija tik traki. Man jau no 15:00 bija jāiet uz tualeti. Domāju, ka pacietīšos līdz pat vakariņām, lai nav jāiet divreiz. Izdomāju paeksperimentēt. Ejot laukā, nevilku ārējos zābakus, tikai iekšējos. Nebija tik traki, jo sniegs nebija dziļš. Sēžu savā brīvdabas WC, skatos – zaļš! Tādu krāsu vēl nekad netiku redzējis. Paņēmu no savas pulkas guļammaisu un aizskrēju atpakaļ uz telti. Vēl palūdzu Samu pasniegt manu Adidas pudeli, lai varu to iztukšot. Domāju, ka pa nakti man tā būs vajadzīga. Neticami, ka aizmirsu savu paklājiņu. Nekas. Gan jau… kad visi sagulsies, būs pietiekami daudz paklājiņu apakšā.

Šovakar atstāju bikses kājās, nemazgājos un netīrīju zobus. Esam saspiesti kā siļķes skārda bundžā. Marks un Sama ir aizņēmuši vietas vairāk nekā mēs ar Tomu, bet, – hei! – es nesūdzēšos. Cerams, ka rīt būs saulīte un ka varēsim mūsu telti salabot. Tad viss būs pa vecam.

Marks piezvanīja Paulam, un tas teica, ka nākošās 48 stundas būšot slikts laiks. Skatīsimies! Tagad palasīšu savu mafijas grāmatu un iešu gulēt. Kas par dienu! Starp citu, atrodamies tieši uz Arctic Circle – ziemeļu polārā loka!

¹ Bumbu patvertne

² Jaunības avots.

[3]Fightthe horde, sing and cry, Valhalla, I am coming!

[4]Pretslīdes materiāls, ko piestiprina zem slēpju sliecēm.

[5]Metalla palīglīdzeklis, ko piestiprina pie apaviem. Tos izmanto alpīnisti, lai pārvietotos pa ledu un firnu.

[6]Triecienā!

[7] Ir svarīgi rūpēties par savām kājām.

[8] Velc, ēd, dzer, guli.

[9] “Vienkāršas lietas dzīvē kļūst par vissvarīgākajām.” Marks Tomass.

[10] “Pēdējie krusttēvi”

[11] …velns parāvis, auksts!

[12] Vecs kara zirgs

[13] Tas patiesi ir smags darbs.

[14] Mums ir vēl viens šefs.

[15] Labs darbs

[16] Labi darīts

[17] Tas patiesi ir smags darbs.

[18] Sniega aizputinājums, sanesums.

[19] Wilson.

[20] Cast Away.