Marta mēneša vidū gaisma būs uzvarējusi tumsu. Pirmdien, 18. martā, Rīgā bija tieši 12 stundas no saullēkta līdz saulrietam. Un pēc tam dienas kļūst arvien garākas, bet naktis – arvien īsākas.
Vai līdz ar to mūsu domāšana arī kļūs gaišāka? Šajā pēdējā tumšajā periodā ilgu laiku nevarējām sagaidīt jauno valdību. Mums bija nepatīkami pārsteigumi, pētot atvērtos čekas maisus. Varam sagaidīt papildus nepatīkamus pārsteigumus, kad turpināsies čekas materiālu publicēšana.
Neskatoties uz visu to, mums jādomā gaišāk.
Mēs mēdzam pievērst lielu uzmanību atsevišķām nepatīkamām parādībām – nodevībai, korupcijai, nevīžībai, un tas diemžēl aizēno mūsu sasniegumus un mūsu iespējas. Protams, Dziesmu un Deju svētki mūs saviļņo, bet tad aizmirstam, ka latviešu kori visa gada garumā brauc uz ārzemēm, nesot latviešu dziesmu uz tālākām pasaules malām. Tāpat mūsu operdziedātāji, muzikanti, diriģenti ir pasaules līmenī un strādā uz visslavenākajām pasaules skatuvēm.
Latvija nav nekāda “izgāzusies valsts” (jeb Failed State), kā mums cenšas iestāstīt mūsu galvenais nelabvēlis un tā sekotāji. Par spīti zagļu bandām (bieži uzvalkos), kuri izlaupīja neatkarības atguvušo valsti pirms kādiem 25 gadiem, mēs esam ekonomiski attīstījušies līdz tādam līmenim, kas varēja būt tikai sapņos pirms 30 gadiem. (Bet cik daudz tālāk mēs būtu tagad bez šiem bandītiem?)
Daudziem ir aizmirsušiem taloni un vizītkartes, kuras deva tiesības pirkt tādas deficītpreces kā sieru, ziepes, auzu pārslas. Esam aizmirsuši ik mēneša piešķirto vienu kilogramu cukura un aizmirsuši tukšos plauktus gaļas veikalos.
Ja būtu turpinājušies vēl dažiem mūsu līdzpilsoņiem tik mīļie padomju laiki, tad būtu viss kļuvis vēl sliktāk.
Domāsim gaiši. Mēs esam veikuši brīnumus, mēs esam tikuši ārā no tumsas valstības, un tagad mūsu valstij dienas kļūst arvien gaišākas.
Bet, tāpat kā saule martā, mums vēl ir tāls ceļš ejams līdz Jāņiem.
Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors
Komentāri (12)
PukitisLaunitis35 27.03.2019. 16.45
Neviens likums nenosaka piespiedu darbu par minimālo. Drīkst pelnīt vairāk, bet tas arī slikti, jo tad jau buržujs esi :D
0
lindab456 26.03.2019. 10.23
Pievienojos autora optimismam un cerībām. Esam atgriezušies izejas punktā, pie pamatiem – dzīves spēku un apliecinājumu smeļamies dabas ritos. Iespēja izdzīvot, dzīvot lielai daļai sabiedrības saistās ar gaismas atgriešanos. Tiem, kas nav raduši tumšo laiku kliedēt dienvidu saulē, ir pazīstams tas kā tiek skaitītas dienas, gaidot diennakts gaišās daļas, siltuma un veģetācijas atdzimšanu.
Kāda nianse – attēlā fiksētais skats ir lielā mērā daļa no aizejošās, tik tuvās Latvijas. Ainava ir pakļauta izmaiņām ātrāk nekā spējam to aptvert – samērīgās, harmoniskās latvju āres ar elektrības stabu rindām ceļa malās, kas saplūst ar kokiem un neizceļas uz kopējā fona – nomaina krustu šķērsu izcirsti milzu vēja tuneļi ar mega elektrolīnijām Latvijas dabai neraksturīgos mērogos.
Tas liek domāt, ka šodien valstī vismaz viena nozare zeļ un plaukst. Tikai disonanse starp būdiņām un līnijām ir nepieklājīga, nomācoša un uzdod jautājumu – cik ekonomiski pamatots tas viss ir un kā vārdā.
0
Sskaisle 25.03.2019. 11.56
es gan tā nedomāju, ka ar gaišām domām vien dzīve kļūs skaistāka
Kaut gan šorīt – pamodusies un piefiksējusi savu pirmo domu, es nospriedu, ka mana kaut kas ir jādara – lieta tāda, ka mans latviešu princis mani aizveda nedēļas nogalē uz STO un kā saka vienkāršas dāmas – izpildījās par 101 %, patiesībā man bija jābūt beidzot laimīgai par 102% – bet – pirmais ko iedomājos šorīt pamostoties – jāiet uz darbu un noteikti , ka visas ielas un tilti putēs un es tos sāls putekļus rīšu iekšā, ka seju vakarā nomazgāšu, bet plaušas nē un cik tas ir bezcerīgi un drausmīgi
Tas posts, kādā esam nonākuši – tas ir vārdiem neaprakstāms un runa jau nav tikai par vienu Rīgu un pāris zaglīgiem onkuļiem uzvalkos …
Lūk, izlasīju tādu grāmatu – Fin de siecle literārā kultūra Latvijā
KALNAČS B., DAIJA P., EGLĀJA-KRISTSONE E., VĒRDIŅŠ K. – cita starpā tur ir piesaukta Andrieva Niedras eseja – Nāvei nolemtie – mortimori 1902 – par to, ka vācbaltiešiem nav nākotnes – ka viņu mantojumu pārņems latvieši , ja vien latviešus nebūs pārņēmuši krievi.
Nu un es spriežu, ka tas pēdējais ir noticis, tikai – būtiski uzsvērt, ka mūsu politiķi – latviskā varas elite, būtībā ir mūs atdevusi krievu varai.
Kāpēc baltvāciešiem nebija nākotne ? Jo aiz viņiem nebija masas , tauta, sabiedrība – sauciet to kā gribiet. Tieši tāpat ir šobrīD LATVIJĀ. Latviešu skaits turpina dramatiski samazināties, krievvalodīgo – pieaugt un vienā brīdī – nezinu, nevaru pareģot – paliks Latvijas zeme un valsts, tikai tā vairs nebūs nacionāla – jo tajā nebūs pamatnācija – latvieši.
Nu vācbaltiešiem nācās pieņemt likteni – viņi nespēja ne nolaisties līdz baltiešu nācijas veidošanai, ne latviešus uzņemt savā augstajā elitē ….. Viņi izvēlējās – beigas …. kaut gan tas nebija tāds organizēts akts, tas vienkārši tā notika …
gluži kā mums šodien
1
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
@PukitisLaunitis35 > Drosma 27.03.2019. 17.53
1902. gads par agru pesimismam, vēl nebija ne karu, ne revolūciju. Starp citu, 1902. gadā Latvija bija Krievijas impērijas daļa.
Par alternatīvo vēsturi var spriedelēt bezgalīgi, teorētiski pastāvētu arī iespēja, ka 20. gadsimts paiet bez satricinājumiem un 2019, gadā joprojām ir impērija, cars (kāpēc nē – labā pusē Eiropas ir monarhijas) un vācieši varētu palikt arī baronu statusā. ja būtu Pirmais karš, bet Otrā nebūtu – arī tad vāciešus neviens prom nedzītu, sliktākajā gadījumā dabūtu dot vietu latviešiem, bet titulus fon… pie uzvārda varētu mierīgi lietot kaut vai šodien. Nāciju sajaukšanās gan būtu neiespējama – vāciešiem nebija intereses veidot latviešu nāciju, bet latviešiem pārvācoties. Un baronu/mācītāju arī bija pārāk maz, lai pārvācotu latviešus.
1
PukitisLaunitis > PukitisLaunitis35 27.03.2019. 22.25
Pēdējo piemirsu – latviešu nacionālās identitātes veidošanās bija pabeigta jau 19. gadsimtā, uz 1902. gadu šī identitāte bija noticis fakts.
0