Palīdzība ir tepat

Šogad divas Rīgas ģimnāzijas piedzīvoja traģisku zaudējumu — skolēna nāvi. Viens no viņiem savu dzīvi beidza tīši. Skolas nebija gatavas šādas krīzes risināšanai. Kā ar jauniešiem runāt par vienaudžu nāvi, lai šoks nepāraugtu depresijā?

Kārlis ar Adrianu (vārdi mainīti) bija tuvi draugi. Runāja par visu. Arī par nāvi. «Pieļauju, ka viņš nespēja pastāstīt, cik slikti patiesībā jūtas,» saka Kārlis, kad tiekamies mēnesi pēc viņa drauga Adriana pašnāvības. Ceturtdienas vakarpusē viņš saņēma no Adriana neparasti mīļu īsziņu ar pateicību par to, ka bijis labs draugs. Kārlis uzreiz nojauta, ka nav labi. Zvanīja Adrianam, bet telefons bija izslēgts. Zvanīja draugam Gatim un viņš savam tētim. Trijatā viņi devās Adrianu meklēt. Par vēlu. Tajā pašā vakarā Gatis sazvanīja Adriana tuvākos draugus, kuri jau zināja par puiša pazušanu, un pastāstīja par viņa nāvi. Gata tētis nākamajā rītā klātienē skolā paziņoja to diviem skolotājiem un skolas psiholoģei. Nākamajā dienā daļai skolēnu bija stundas, daļa piedalījās olimpiādē, sekoja divas brīvdienas, un vecāki WhatsApp čatā diskutēja par to, kā palīdzēt bērniem, kuri ir šokā.

Pirmdien skolā ieradās psihologi, lai sniegtu atbalstu pašiem tuvākajiem Adriana klasesbiedriem un draugiem. Visticamāk, skolas vadība bija lūgusi izrunāt, ko nozīmē nāve un kā to pieņemt, jo abas psiholoģes nerunāja tieši par pašnāvību. Teikušas, ka neviens nekad neuzzinās, kas un kā ar Adrianu notika patiesībā. Kārlis piecēlies un izgājis, nepateicis ne vārda. Psiholoģes turpinājušas sākto. Pamazām telpu pameta arī citi patiesību zinošie skolēni, jo nejutās ne uzklausīti, ne atbalstīti.

Adriana bēru dienā Gatis gāja klāt pie visiem, kam acīs bija asaras, un teica: «Ja vajag palīdzību, saki.» Gatis ar vecākiem bija apspriedis, kā palīdzēt skolasbiedriem un draugiem. Tētis apsolījis, ka iespēju robežās apmaksās psihoterapiju tiem, kuriem grūti. Vairāki skolasbiedri pēc bērēm Gatim atzina, ka ir smagi, un daži arī izmantoja iespēju doties vizītē pie psihoterapeita. Pusaudža vecumā vieglāk ir uzticēties vienaudžiem, nevis vecākiem, šajā gadījumā Gatim, kurš bija neformāls krīzes vadītājs.

Pēc Adriana nāves skolēnu vecāki no skolas nesaņēma nevienu pašu ziņu par faktu. Skolas direktors Māris Brasla, kurš jau daudzus gadus vada prestižo mācību iestādi, no komentāriem atsakās arī tagad. Vaicāts, kāda ir skolas ierastā prakse krīzē komunicēt ar vecākiem, direktors atkārto: «Komentāru nebūs.» Varbūt skolēniem vajadzēja saņemt papildu palīdzību, ja pirmā psihologu konsultācija nenesa gaidīto? Direktors atkārto: «Komentāru nebūs.» Skolā esot atbalsta personāls, pie kura skolēni vajadzības gadījumā ik dienu var vērsties — psihologs, sociālais pedagogs.

Psihologi, kuri sniedza pirmo atbalstu Adriana draugiem, darbojas Rīgas pašvaldības Atbalsta komandā un uz šādām krīzēm izbrauc regulāri. Komandas vadītāja Iveta Grāvīte pieļauj, ka psiholoģes ir runājušas to, ko parasti saka citās skolās: vairāk par nāvi vispār, tās pieņemšanu un emociju atpazīšanu. Vai nevajadzēja reaģēt uz faktu, ka skolasbiedrs izdarījis pašnāvību, piedāvāt draugiem citu palīdzību nākamajā dienā? Grāvīte nopūšas: «Šī ir pirmā reize, kad mēs nesaņemam paldies no vietas, kur sniedzam palīdzību.» Viņa sola izvērtēt, kas notika nepareizi, taču dienu vēlāk atsakās no tālākiem komentāriem.

Skolas nepaziņo vecākiem

Šā gada janvārī uz dzelzceļa sliedēm izdzisa 15 gadus vecā Ziemeļvalstu ģimnāzijas audzēkņa Oskara (vārds mainīts) dzīvība, jo viņš nepamanīja vilcienu. Pirmo psiholoģisko palīdzību skolēni saņēma, un direktore to vērtē kā profesionālu. Ar bērniem individuāli turpina strādāt skolas psihologs, taču skolēnu vecāki joprojām nav saņēmuši nevienu ziņu par to, kā skola šajā gadījumā strādā ar bērniem un kas tiek gaidīts no vecākiem. Uz šo jautājumu direktore Inga Lande žurnālam neatbild.

Pieredze abās Rīgas skolās rāda, ka ir grūti rīkoties racionāli šoka stāvoklī. Kad skolēni un skolotāji raud, un arī direktors raud, bet ir jātiek galā. Kā rīkoties, lai šādās situācijās neapjuktu? Kā sāpīgās emocijas izrunāt, lai neatstātu paliekošas traumas skolēnos un nomierinātu viņus?

Ierastā kārtība krīzes situācijās skolās ir šāda: reģionos skolas par nelaimi lielākoties ziņo Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kas izbrauc ar savu krīžu komandu, savukārt Rīgas skolas zvana domes Izglītības, sporta un kultūras departamenta Atbalsta nodaļai. Tā nokomplektē komandu atkarībā no nelaimes, piemeklējot atbilstošākos speciālistus. Nodaļas vadītāja Iveta Grāvīte stāsta, ka pārsvarā tajā darbojas Rīgas skolu psihologi, kuriem ir pieredze krīžu psiholoģijā. «Šāda sistēma un komanda radās pirms gadiem piecpadsmit, kad kādā kautiņā Rīgas skolā bija iesaistīti daudzi bērni un skola ar saviem spēkiem netika galā,» atceras Grāvīte, kura toreiz strādājā krīzē kā psiholoģe. Ja ar pirmo palīdzību ir par maz un skola pieprasa vēl, Atbalsta nodaļa piedāvā ierasties vēlreiz un strādāt arī ar vecākiem un skolotājiem. Tas, kā skolas par nelaimi informē vecākus, ir katras pašas lēmums.

Nesena pieredze, kā tikt galā ar krīzi, ir Rīgas Angļu ģimnāzijai. Kāds pusaudzis vēlējās beigt dzīvi skolas telpās, bet to pamanīja citi skolēni un pasauca skolotāju, viņa dzīvību izdevās glābt. Direktore Maija Kokare sarunai piekrīt, jo vēlas uzsvērt, ka arī mediji šādā brīdī var runāt pārdomāti un palīdzēt izprast situāciju. «Intensīvās emocijas saasina daudzu skolēnu gruzdošās problēmas, un viņi var sev nodarīt pāri.»

Līdzko skolēns bija nogādāts slimnīcā, direktore ar psiholoģi un abiem sociālajiem pedagogiem sasauca skolēnu sapulci un pārrunāja notikušo. Sniedza ziņas policijai, kas strādāja uz vietas, un medijiem. Tajā pašā dienā E-klasē visu skolēnu vecāki saņēma ziņu par faktu un norādi, ka direktore un psiholoģe ir atvērtas jautājumiem. E-klase izmantota tāpēc, ka tā ir oficiālā saziņas platforma «un var redzēt, kurš vecāks izlasījis, kurš ne, kuru vēlāk individuāli informēt, otra ziņa tika sūtīta uz e-pastiem». Tajā bija aicinājums bērnus mājās vērot un ziņot, ja mainās uzvedība. Direktorei nebija šaubu, ka vajag informēt vecākus, jo nelaime notika skolā. «Lai izvairītos no fantāziju vai baumu radīšanas, ir jārunā,» saka Kokare. Mēnesi pēc negadījuma skolas psiholoģe vecākiem izsūtīja vēstuli ar atgādinājumu, ka viņa joprojām ir atvērta sarunām.

Krīzi ar saviem spēkiem izdevās novadīt pirmajā dienā, jo skolā strādājošā psiholoģe ir specializējusies krīžu psiholoģijā. Atbalsts ar nelaimi saistītajiem bērniem bija nepieciešams, un tas tika nekavējoties piedāvāts, tāpat skolā ieradās bērnu inspekcijas komanda. Papildspēkus no Rīgas pašvaldības Atbalsta komandas skola uzaicināja uz vecāku sapulcēm, tādas bija divas — skolēna klases vecākiem un citiem attiecīgā vecumposma vecākiem, kas vēlējās labāk izprast pusaudžu problēmas un riskus. Joprojām skolā turpinās darbs ar pedagogu emocionālo pilnveidi.

Jaunieša rīcības motīvi netiek atklāti, policija skolu par tiem nav informējusi. Puisis saņem rehabilitāciju, un viņu apciemo skolasbiedri un draugi.

Kā rīkoties pēc traģēdijas?

Tatjana Griškina ir klīniskā psiholoģe, kura strādā krīžu un konsultāciju centrā Skalbes.  Nelaimes brīdī cilvēki varot būt tik nobijušies un dezorientēti, ka ir grūti pieņemt lēmumus, tāpēc psiholoģe iesaka profilaktiski katrā skolā izveidot savu mazo krīzes komandu, kura varētu darboties pirms speciālistu ierašanās. Komandā var būt gan pedagogi, gan kāds cits raksturā stiprs cilvēks no skolas. «Pirmais solis pēc nelaimes būtu sapulcēt skolēnus un arī vecākus un šai krīzes komandai sniegt īsu, kodolīgu, būtisku informāciju: kas ir noticis un kas notiks tālāk — ka drīz atbrauks psihologi, ka par bēru datumu ziņos, līdzko tas būs zināms.»

Griškina stāsta, ka Lietuvā darbojas valsts programma, kurā visi pedagogi un skolas psihologi izgājuši krīzes mācības, taču arī tur skola gaida debrīfinga komandu. Profesionāļi tā sauc pirmās psiholoģiskās palīdzības grupu, kuras mērķis ir normalizēt cilvēku pašsajūtu, izlīdzināt emocijas. «Apjausma, ka visas reakcijas ir normālas, jo situācija ir nenormāla, palīdz cilvēkam nomierināties un saprast, ka viņš tiks galā.»

Par pašnāvību ir jāstāsta īsi, bez detaļām un neromantizējot nāvi, jo pusaudžiem ir raksturīgi to idealizēt. Netiek ieteikts skolās izlikt bērna foto, jo šādā reizē ir svarīgi atdalīt cilvēka personību, kas bija mīlama, no uzvedības, kas nav bijusi konstruktīva. Tas ir īstais brīdis pastāstīt, ka pašnāvība nav labākā izeja no situācijas un parasti šādu soli sper, ja cilvēka apziņa uz mirkli sašaurinās.

Psihologu ierašanās un palīdzība skolu saliedē, un bērni iemācās arī cits citu pieskatīt. Pusaudžiem tas ir būtiski, jo viņi atdalās no pieaugušajiem, kuriem vairs nestāsta tik daudz par savu ikdienu, bet vairāk uzticas draugiem.

Sērošanas laikā bērnus pārņem intensīvas emocijas, viņi var justies bezspēcīgi. Vienam var līdzēt runāšana, citam dienasgrāmatas rakstīšana, taču jebkurā gadījumā būtu labi ievērot ierasto dienas režīmu, kas neļauj sabrukt. Ar draugiem var vienoties apmeklēt aizgājēja mīļāko kafejnīcu, vārda dienā aiziet uz kapiem.

«Krīzi piedzīvojušos cilvēkos ir tik daudz emociju, ka tas līdzinās katlam, kuram uzlikts virsū vāks. Saruna ar saprotošu, atbalstošu cilvēku palīdz jūtas izventilēt, un pārņem atvieglojums,» sarunāšanās vajadzību akcentē Griškina. Viņa aicina skolu vadību pieaicināt speciālistus organizētās sapulcēs vecākiem, pirms vēl kāda krīze ir notikusi — lai viņi justos drošāk. Piemēram, lekciju par to, kā atpazīt pašnāvnieciskas tieksmes. «Ir grūti to saprast. Bērnam var it kā pāriet nomāktība, pēkšņi parādīties enerģija. Tas apkārtējos nomierinās, jo šķiet, ka problēma atrisināta, bet īstenībā viņš uz šī enerģijas viļņa var izdarīt pašnāvību. Reizēm runas par nāvi var šķist manipulatīvas, bet bez uzmanības tās nevajag atstāt. Noder piesaistīt speciālistu, kurš to novērtē, jo tuvinieki var nepamanīt būtiskas lietas bērna uzvedībā, līdzīgi kā cilvēks, kurš pielicis avīzi tuvu acīm, līdz burti izplūst, — te nepieciešams distancēts profesionāļa skats no malas,» salīdzina Griškina.

Nebūs lieki runāt ar bērnu tieši, viens pret vienu. «Lai kas ar tevi dzīvē būtu noticis, lūdzu, pastāsti. Nenosodīšu, nekritizēšu, nekritīšu panikā. Pastāsti, kad esi gatavs padalīties ar mani. Es par tevi uztraucos, un tu man esi svarīgs,» būtiskāko vēsti apkopo psiholoģe.

Amanda Vēja vada bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas komandu un dodas uz skolām traģiskos brīžos jau desmito gadu. Nav mazu vai lielu nelaimju, un tās skar pilnīgi visus: vecākus, skolotājus, bērnus. «Tāpēc ziņot un izrunāt visu vajag pēc iespējas ātrāk, lai nerastos baumas, kas var izraisīt paniku. Šokā un sērās nav iespējams konstruktīvi domāt, un vajag lūgt palīdzību no malas. Jo krīzē viens nav darītājs.» Vēja zina, cik svarīgi, ka direktors jūt ar sirdi un bērni labprāt iet viņa kabinetā parunāties. Viņa iesaka kopā ar skolēniem runāt par pilnīgi visu, kas attiecas uz aizgājēju, piemēram, kā viņu pieminēs izlaidumā. Un runāt par to nevis audzināšanas stundā no skolotāja pozīcijas, bet tad, kad skolēns vēlas — šeit un tagad. «Sērošana ilgst vismaz gadu, un ik pa laikam emocijas uzmutuļo no jauna, tāpēc jāsēro ir visai skolai kopīgi. Un vienkārši jābūt blakus un atbalstošiem.»

Dati: Slimību profilakses un kontroles centrs

Reitingu apsēstība

Kāpēc Adrians izdarīja pašnāvību — var tikai minēt. Abi viņa draugi stāsta, ka, visticamāk, viņš slimoja ar depresiju. Gatis un Kārlis to zina, jo ir ļoti atvērti un apzināti savās emocijās. «Pirms es piekritu šai sarunai, ilgi domāju, ko vēlos pateikt. Un tas būtu: depresija ir iespējama arī mūsu vecumā, un nebaidieties lūgt palīdzību psihiatram vai psihoterapeitam. Nevis ģimenes ārstam vai neirologam, bet tieši psihiatram, kurš izrakstīs piemērotākās zāles. Un ticiet — ja zāles izraksta, tad ir iemesls tās lietot,» saka Gatis.

Kārlis papildina: «Sabiedrībā ir milzīga stigma pret psihiskiem traucējumiem, lai arī tie ir daudziem, tikai par to nerunā. Tas nav kā ar zobu — ja sāp, tad salabos. Ja sāp galva — nogaidīs, bet pie psihiatra neies.» Viņš saprot, ka tas nav tik vienkārši — tikt pie psihiatra, jo tas nav tikai paša lēmums, garīgā veselība prasa arī finanšu ieguldījumus, kuros jāiesaistās vecākiem. «Psihiatriju sabiedrība neatzīst par kaut ko nopietnu, un vēl iztērēt tajā piecsimt eiro?» — tā Kārlis komentē attieksmi pret depresijas ārstēšanu. Puiši savos 17 vai 18 gados labi izprot atšķirību starp psihiatru, psihologu, psihoterapeitu, jo zāles skolā lietojot katrs otrais, turpretim vecākai paaudzei esot attieksme «šausmas, antidepresantus jau dzer tikai trakomājā un psihie»!

Kad Kārlis stāstījis vecākiem, ka viņš nespēj koncentrēties mācībām, vecāki nebubināja, lai dēls mazāk laika pavada telefonā vai aiziet parakt zemi, bet cieņpilni novērtēja viņa teikto un vēlmi sev palīdzēt, iedeva naudu, lai iet pie speciālista. Psihiatrs izrakstīja antidepresantus, taču tos puisis nelietoja, jo izlasīja, ka tiem pētniecības procesā nav atklātas visas iespējamās blaknes. Viņš aizgāja pie cita speciālista, kurš izrakstīja vieglākus medikamentus, un tie Kārlim palīdz. Gatis to komentē: «Palīdzēt sev ir tikai normāli. Un palīdzība ir tepat blakus, nevajag kautrēties meklēt.»

Pašnāvību skaits Latvijā pusaudžu vidū samazinās, pēdējos 10 gados tas ir sarucis. No 2013. līdz 2017. gadam pašnāvībā miruši 13 bērni līdz 18 gadu vecumam, bet iepriekšējos piecos gados šis skaits bija 28. Taču Eiropas mērogā Latvijā ir trešais augstākais jauniešu pašnāvību rādītājs — pēc Lietuvas un Ungārijas.

Bieži vien tieši depresija ir suicidālu tieksmju pamats, un ar to slimo daudzi skolēni tieši prestižajās skolās, jo «skolēniem ar augstu intelektu, izcilām spējām kādā jomā ir arī lielāks risks dažādiem emocionāliem un uzvedības traucējumiem», vērtē psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Tam piekrīt arī pieredzējusī bērnu neiroloģe Baiba Norīte-Lapsiņa — iespējams, bērniem ir neatklāts Aspergera sindroms, trauksme. Un tās dēļ rodas bezmiegs, ēšanas traucējumi, galvassāpes, vēdersāpes. Vecāki apgalvojot — ar bērnu viss ir labi, tikai visu laiku sāp galva, nevarot koncentrēties.

Neiroloģe skaidro, ka fiziskās sāpes ir psihosomatiska reakcija. Lai pasargātu bērnu no fiziskas ķermeņa sagraušanas, tiek nozīmēti medikamenti. «Neirologi un ģimenes ārsti ap šo tēmu grābstās, jo tas būtu jādara psihiatram, taču vecākiem ir lieli aizspriedumi pret visu, kas sākas ar «psih»,— jo mūsu bērns taču nav traks!» Neviens organisms ilgstoši nevar darboties trauksmes režīmā, tāpēc bērns sāk slimot. Lai atbrīvotos no spriedzes, viens lietojot apreibinošas vielas, cits graizot rokas, vēl kāds atbrīvo sevi no mokām pašnāvībā. Daktere uzsver — vecākiem nevajag domāt, ka bērns pie visām zālēm pieradīs vai ārsti studē medicīnu, lai ar ķīmiju sabeigtu bērnus. Savu reizi zāles noder.

Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka 2017. gadā ar depresijas epizožu un trauksmes spektra diagnozēm reģistrā bija pavisam 663 pusaudži. No tiem 53 depresijas pacienti un 94 ar depresīviem uzvedības traucējumiem. Slimnīcas psihiatrijas klīnikas stacionārā pērn ārstējušies 69 pusaudži ar dažādām diagnozēm. Ik dienu pie psihiatres Anetes Masaļskas Bērnu slimnīcas Psihiatrijas nodaļā pieņemšanā ierodas 3—4 pusaudži ar trauksmes un miega problēmām, galvassāpēm, nagu graušanu. Ik nedēļu nodaļā vismaz vienam pacientam konstatē depresiju.

«Daudzi vecāki nespēj noticēt, jo de-presijas jēdziens ir nonivelēts: to lieto ikreiz, kad vienkārši ir nomākta oma. Vecāki to mēdz saukt arī par slinkumu,» saka Masaļska. Atklāt depresijas pazīmes var, ļoti uzmanīgi vērojot bērna uzvedību: mainīgs garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, noslēgšanās, sekmju pasliktināšanās, biežas galvassāpes, vēdera sāpes. Tas būtu jāpamana arī ģimenes ārstam, taču «tajās dažās minūtēs, kas paredzētas vizītei, to grūti izdarīt, jo ne vienmēr pusaudzis uzreiz sāk stāstīt par to, kā jūtas». Parasti to konstatē psihologs, neirologs vai psihoterapeits.

Spriedzi lielā mērā rada konkurence. To Masaļska nosauc kā iemeslu, kāpēc tik daudzi jaunieši lieto nervu sistēmu stiprinošus līdzekļus. «Ģimnāzijām ir reitings, kurā nedrīkst nokristies, un no bērniem gaida augstus sasniegumus mācībās. Es gribētu tādu reitingu likvidēt, jo tas ir neprāts,» saka psihiatre un piemin neseno Bauskas gadījumu, kad skola cenšas atbrīvoties no tiem, kuri mācās sliktāk, lai nevilktu uz leju statusam atbilstošās vidējās sekmes.

Masaļska atceras gadījumu, kad vecāki teikuši — vajag bērnam kādas zāles uzmanības noturēšanai, jo citādi pēc 9. klases beigšanas netiks labajā skolā. «Kas tas par absurdu! Ļaujiet taču bērnam dzīvot un iet parastā skolā! Ja mūsdienās nemāki trīs svešvalodas un neej uz trim pulciņiem, esi izkritis no aprites,» pārspīlēto konkurences spiedienu komentē Masaļska.

Mūsu smadzenes nekad visā cilvēces vēsturē nav bijušas tik noslogotas kā patlaban, taču fizioloģiski tās nav kļuvušas ietilpīgākas, tikai pielāgojušās. Apstrādāt visu milzīgo informācijas daudzumu vienubrīd var kļūt par grūtu, tāpēc meklēt palīdzību ir tikai pašsaprotami. Arī pusaudžiem. Vai tie būtu medikamenti, vai psihologa palīdzība, bet — palīdzība.