Vairāk nekā 80% likuma pārkāpumu tiek paveikti atkarību iespaidā

Eiropas pētījumi liecina, ka no spēļu atkarības cieš līdz 3,4% iedzīvotāju, taču daudz lielāks ir līdzatkarīgo cilvēku skaits, kas ar šo problēmu saskaras tiešā vai netiešā veidā. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem ik gadu tiek ārstēti aptuveni 1500 alkohola atkarības pacienti jeb 77 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Arī smēķēšana joprojām ir izplatīta parādība Latvijas iedzīvotāju vidū. Mazliet vairāk nekā 80% likuma pārkāpumu tiek paveikti atkarību iespaidā, kas ir diezgan augsts rādītājs. Tas ir mīts, ka atkarības skar tikai sociālā riska grupas cilvēkus, jo to gūstā var nonākt arī šķietami veiksmīgi un labi situēti cilvēki.

Vieglprātīga attieksme un iespējamo seku neapzināšanās

Pēc definīcijas tā ir slimība, bet vieglprātīga attieksme un iespējamo seku neapzināšanās nereti tikai sekmē atkarību rašanos. Arvien vairāk tiek strādāts pie dažādu ārstniecības programmu un palīdzības pasākumu attīstīšanas, veidojot sadarbību ar citām Eiropas valstīm. Lai gan būtiska daļa cilvēku ar atkarībām ir no salīdzinoši zema sociālā slāņa, riskam var būt pakļauti arī labi situēti cilvēki.

Būtiskākais iemesls, kāpēc rodas atkarības, manuprāt, ir neprasmīga brīvā laika aizpildīšana – nespēja atrast kādu hobiju vai vērtīgu nodarbošanos var novest pie atkarības izveidošanās. Jo vairāk brīvā laika, jo vairāk muļķīgu ideju un domu nāk prātā cilvēkam. Bieži vien to uzsvēruši arī viņi paši, cenšoties cīnīties ar atkarību izraisītajām sekām.

Atrodi alternatīvu, kura aizstās atkarību

Atkarību riskam var būt pakļauts ikviens. Bērns, kurš uzaudzis nelabvēlīgā ģimenē, nākotnē saskaras ar atkarību risku, bet tas neizslēdz iespēju, ka arī bērns no ļoti labvēlīgas ģimenes varētu kļūt atkarīgs. Te nav ne konkrētas formulas, ne definīcijas.

Izplatītākās atkarības Latvijā ir alkohols, cigaretes, narkotikas un azartspēles – tā tas bijis visos laikos. Ir dzirdēti arī dažādi izņēmumi, piemēram, atkarība no seriālu skatīšanās vai nemitīga svaru zāles apmeklēšana, bet tādi gadījumi ir retums. Ļoti būtiski ir atrast alternatīvu brīdī, kad centies atbrīvoties no atkarības. Piemēram, alkohola lietošanu vai smēķēšanu aizstājot ar fiziskām aktivitātēm vai citu vērtīgu nodarbi, kas nenodara ļaunumu veselībai.

Lielā daļā literatūras par atkarībām tiek uzsvērts, ka tā ir saslimšana. Pēc definīcijas tā tiešām arī ir, tomēr lielākā daļa atkarību rodas no iespējamo seku neapzināšanas. Ļoti bieži no cilvēkiem dzirdēts izteikums – es jau neesmu atkarīgs, jo katru vakaru izdzertās četras alus pudeles netraucē darbam. Nereti tas ir tikai sākums kam nopietnākam. Cilvēki neapzinās, ka viņu rīcība ir nepatīkama ģimenes locekļiem, tāpat arī citiem apkārtējiem, ar kuriem ikdienā nākas saskarties. Viena cilvēka atkarība spēj skart plašu cilvēku loku.

Jāsaprot, ka jebkuras vielas lietošana, kas spēj izraisīt atkarību, pieskaitāma riska grupai. Pēc definīcijas atkarība ir slimība – tas nereti kalpo par iemeslu pārlieku lielām spekulācijām no pašu atkarīgo personu puses, kad rīcība tiek attaisnota tieši ar to. Tas neattiecas tikai uz atkarībām, cilvēks, kā būtne, mīl spekulēt dažādās dzīves situācijās. Mums svarīgi, lai katrai neveiksmei būtu kāds attaisnojums, tāda ir cilvēka daba.

Gandrīz 80% likuma pārkāpumu tiek paveikti atkarību iespaidā

Latvijā atkarības ir diezgan izplatīta tendence, ar to saskaras daudzi. Ar to saskaras pat mums visiem labi zināmi cilvēki un tādi, kas nākuši no labām ģimenēm. Kā jau iepriekš minēju, no atkarībām pasargāts nav neviens. Atkarības spēj novest pat tik tālu, ka bez tām vairs nav iedomājama normāla ikdienas ritma uzturēšana.

Mazliet vairāk kā 80% likumu pārkāpumi tiek paveikti atkarību iespaidā, vai tos paveikuši cilvēki, kas slimo ar kādu no atkarībām. Latvijā regulāri notiek pieredzes apmaiņas pasākumi ar citām Eiropas valstīm, kad kopīgi tiek rasti arvien jauni risinājumi cīņai ar šīm slimībām. Tas parāda, ka arī citur pasaulē šāda problēma ir aktuāla. Mūsu darba pieredze lielā mērā aizgūta no Norvēģijas un Polijas kolēģiem, kur arī tiek realizētas vairākas palīdzības programmas.

Nevarētu ļoti akcentēt vides mainību un plašo iespēju ietekmi uz atkarību veicināšanu mūsdienās. Manuprāt, šobrīd par to arvien vairāk tiek runāts un diskutēts. Agrāk cilvēki šādas kaites centās noslēpt, lai neviens apkārtējais neuzzinātu, bet šobrīd sabiedrība kļuvusi atvērtāka – vairs nekautrējamies atklāti runāt par problēmām. Noteikti esam spēruši platus soļus uz priekšu dažādu ārstniecības un palīdzības programmu izstrādē, kas ir gan brīvībā, gan ieslodzījuma vietās esošajiem cilvēkiem. Šajā ziņā vēl ir kur augt, nepieciešams attīstīt un veidot arvien jaunus palīdzības pasākumus tiem cilvēkiem, kas cieš no atkarībām un to radītājām sekām.

Mēs katrs esam līdzatbildīgi

Iemesli, kas mudina cilvēkus atzīt atkarību un sākt ārstēšanās procesu, katram ir individuāli un atšķirīgi. Bieži uzsveru, ka neviens cilvēks, neviena ārstniecības programma un notikums nespēs palīdzēt, ja cilvēks pats to nevēlēsies. Tas ir pierādījies praksē. Katram pašam ir jāsaprot – lai kaut ko dzīvē mainītu, ir jārīkojas pašam. Citi attopas ātrāk, citi vēlāk. Ir gadījumi, kad cilvēks sāk rīkoties tikai tad, ja sasniegts zemākais punkts, kad tālāk vairs nav, kur krist.

Ja runājam par sabiedrības attieksmi pret šādiem cilvēkiem, jāsaka, ka tā jau arī ir daļa no mūsu sabiedrības. Mēs katrs esam līdzatbildīgi, savu spēju robežās jācenšas vienam otram palīdzēt. Joprojām pastāv diezgan liela stereotipu ietekme, tāpēc ir jārunā un jāstāsta par šo tēmu, lai šādi stereotipi tiktu lauzti.

Soda izciešana kā mācība kalpo tikai retajam. Liela daļa cilvēku kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem atkal un atkal. Atkarība ir kā zīmogs uz mūžu. To uzsvēruši arī cilvēki, kas savulaik bijuši atkarīgi. Viņi sev to atgādina dienu no dienas. Viņi dzīvo ar apziņu, ka arī viena pacelta glāzīte spēs iesviest tos atpakaļ dziļā bedrē.

Ja esi bijis atkarīgs, tad attiecīgās atkarību izraisošās vielas lietošana ir jāizmirst pilnībā. Lai uzvarētu atkarību, ir svarīgi trīs punkti – pirmkārt, ir jāsaprot, kas tu esi un ko vēlies panākt, kādu rezultātu sasniegt. Otrkārt, jābūt nemitīgai strādāšanai ar sevi un vienmēr jāatceras, kāpēc to dari. Nolaist rokas var katrs, bet cīnīties – tikai retais! Un treškārt, jābūt līdzcilvēkam, jo mūsdienu straujajā dzīves skrējienā esam piemirsuši šo tik dabisko un nebūt ne sarežģīto iezīmi.

 

Autore ir Ieslodzījumu vietu pārvaldes Olaines cietuma Atkarīgo centra galvenā inspektore