No mūriem uz darbnīcu

Kāda nākotnē būs izpratne par kultūru, valodu, identitāti — grūti atbildams, taču neizbēgams jautājums

Pēc pagājušā gada simtgades programmas ir gan daži patosa viļņu atplūdi, gan kopābūšanas brīžu enerģētika. Mēs esam bagāti — iegadās, ka to pat apjaušam. Un arī noieto ceļu vismaz pagaidām pārzinām. Spilgtā retrospekcija parādīja, ka virspuses slāņos ar kopējās vēstures atmiņu viss ir kārtībā. Svētki noteikti ir iedvesmojuši, cēluši un radījuši gan tieši, gan netieši, un, kas zina, kā tie mūs vēl turpinās veidot. Tomēr šķiet, ka pamatīgu pārdomu vai diskusiju par galvenajiem atslēgvārdiem (Latvija, nacionāla valsts, valoda, kultūra un latviskums multikulturālisma vējos) nākamās simtgades kontekstā publiskajā telpā nebija īpaši daudz¹.

Tikmēr dažas pazīmes liecina par spriedumiem un soļiem, kas liek jautāt — vai esam pārliecināti, ka pašreizējie valodas un kultūrpolitikas lēmumi un mūsu attieksme ved turp, kur vēlamies nonākt? Ko mums šodien nozīmē Latvijas stāsts, kāds tas top pašlaik, un kā mēs to vēlamies turpināt?

Vai jēdzienam «nacionāla valsts» vēl ir kāds saturs, bet varbūt to der iespējami drīz aizmirst un atmest? Ja latviešu valoda un kultūra ir bagātība, tad — kādā ziņā tā ir bagātība, un ko šīs vērtības vārdā esam gatavi darīt? Varbūt pulksteņa rādītāji kopš laikmeta, kad Rūdolfs Blaumanis vēstules mātei piepeši vairs nerakstīja vācu, bet latviešu valodā, ir pamatotu apstākļu ietekmē sākuši griezties uz otru pusi, un tagad latvieši spožākā saulē var tikt tikai tad, ja savai valodai atvēlēto teritoriju samazina tā, lai netiktu aizturēts mantas pieaugums un pasaulei piederības elpa.

Šis gads pēc svinību ugunīm ir piemērots nulles punkts, lai jautātu un meklētu atbildes. Jo derētu aizrakties tālāk par miglainu puspateiktību, lāpu gājieniem ar plakātiem «Es esmu latvietis!» vai vīpsnāšanu par nacionāli noskaņotiem tūdaliņiem.