Mušas

Stāsts

Tajā gadā, kad Laurai apritēja vienpadsmit, agri saradās daudz mušu. Tās zumēja, dīca, sanēja un sīca ap gaļas un bulciņu vitrīnām veikalos, ap komposta kaudzēm pagalmos un ap rotaļlaukuma smilšu kastē ieraktiem kaķu mēsliem. Tuvīnajā fermā tās lika govīm izmisumā maurot. Lauras mājās tās slīka rūgušpienā un kompotā un pulkiem vien šķīda zem vecmāmiņas dzeltenās mušu pletnes, kad viņa tās dauzīja uz ēdamgalda un lamāja par maukām.

Kādā aprīļa beigu pievakarē Laura, pārbraukusi no pilsētas pēc sliktas dienas skolā, uzvilka galošas un zilu džemperi, pielika pavadu savam krancītim Bobim ar izvalbītām acīm un devās pastaigā. Abu ierastais ceļš veda gar piemājas rotaļu laukumu, gar visām četrām ciemata dzīvokļu mājām, gar veikalu, kur pienu pārdeva alumīnija kannās, un pāri pļavai līdz kaķu slīcināmajam dīķim. Apstājusies iepretī veikalam, kamēr Bobis ošņāja zāles kušķi, Laura sāka vērot divus resnus, zaļus atkritumu konteinerus, piegumzītus melnspīdīgiem maisiem, ap kuriem biezēja kustīgi mušu mākoņi. Piepeši viena no mušām atklīda līdz Laurai un iesita pa vaigu. Meitene to atgaiņāja, bet muša pielidoja pie auss un iedindzējās tik skaļi, ka Laura salēcās. Viņa vēzēja roku, bet muša turpināja spindzēt ap galvu, meklēja jaunu vietu, kur nosēsties. Laura sāka gaiņāties ar abām rokām, raustīdama suņa pavadu, un Bobis sašutumā bolīja acis, bet muša arvien atrada uz Lauras vietu, kur atsperties ar savām netīrajām kājelēm. Laura atsāka iet un centās nelikties zinis, bet uzmācīgā lidone sekoja. Kad tā nosēdās tieši uz lūpas, Laura nenoturējās un iesaucās: «Nu, mauka!», gandrīz norija mušu un pamanīja, ka no veikala iznākusī vecmāmiņas draudzene izbīlī gandrīz nomet piena kannu.

Bobis vilka meiteni tālāk, pāri pļautajai pļavai, un arī tikmēr muša no Lauras neatstājās. Turklāt tā vairs nebija viena, ap Lauru zumzināja jau divas, nē, pat trīs. Tās pakutināja šur, pakņudināja tur, sita pa seju sīkas pļauciņas un sīca ausīs sīkus smiekliņus, un piepeši to bija jau četras vai vairāk, nemaz nebija īsti skaidrs — cik. Laura nopētīja savas drēbes, vai nav noķēpātas ar zapti, un galošu zoles, vai nav izbradātas pa sūdiem, tad paātrināja gaitu, drudžaini purināja galvu un rokas. Mušas rāpoja gan pa drēbēm, gan visur, kur apģērbs atsedza kādu ādas laukumiņu, — pa kaklu, rokām, potītēm. Sāka nākt virsū raudiens. Bobīša skatiens vēstīja neizpratni, viņu mušas netraucēja, pa kādai tik pielaidās pie viņa iezīmētajiem zāles puduriem. Skatoties apkārt, pie veikala un otrpus dīķim Laura redzēja vēl dažus cilvēkus, kuri mierīgi pastaigājās, nemaz nelikās satraukti un mošķu apsēsti. Šķita, ka visā apkārtnē mušas pulcējas tikai ap sūdiem, atkritumiem un Lauru. Joprojām nepārtraukti mētādamās ar rokām, dīķmalā meitene ievilka Bobi starp divām līdzās augošām liepām un izošņāja savas drēbes, matus, paduses. Džemperis viegli oda pēc veļas pulvera, neko citu sevišķu Laura nesajuta. Bet viņa bija dzirdējusi, ka cilvēks pats savu smaku nejūt. Vai tiešām varētu būt taisnība klasesbiedram Didzim, tam, kura vecvecāki dzīvoja kaimiņos un kurš Lauru apsaukāja par smirdīgu govi? Vai tāpēc neviens šodien negribēja būt ar viņu pārī, kad klasē lika sadalīties pa divi? Salīdzināšanai Laura vēl pietupās un paošņāja Bobīša kažoku. Sen nevannotais krancis oda visai nelāgi, bet Laura acīmredzot vēl sliktāk. Viņas acis karsti iesāpējās.

Kamēr Laura tā ošņājās koku aizsegā, mušas kāri berzējās gar viņas miesu un centās padzerties visus ķermeņa šķidrumus. Kad uzreiz acī, ausī, nāsī un mutē ielaidās pa spindzelei, Laura iekliedzās un laidās skriet, ar spēku raudama līdzi suni. Viņa metās atpakaļ pāri pļavai, nesās garām veikalam un vicoja apkārt dzīvokļu mājām, bet arī skrējienā divas no mocītājām ietika viņai katra savā ausī un dzindzināja dzēlīgus čukstus: mēs tevi gribam, jo tu smirdi pēc govs!