3 dzejoļi tuvākajiem 100
Roberts Kellijs (Robert Kelly, 1935) latviešu lasītājus sastop Jāņa Elsberga atdzejojumos.
Es ar šo ievērojamo autoru savulaik iepazinos jauno amerikāņu dzejnieku antoloģijā, kurā viņš tiek dēvēts par cilvēku bez sava laika. Kellijs ir klasiski ārkārtīgi izglītots, tobrīd pasniedz vācu valodu mazā, elitārā augstskolā un iznirst no Ņujorkas uz dzīvi laukos.
Varētu teikt, ka šī strāva nāk no Ezra Paunda; pirmais jautājums jekuram lasītājam būtu — kā cilvēks var tik daudz sarakstīt? Viņa credo un galvenais likums «rakstīt visu» ir gandrīz pretstats pieejai, kas liek «rakstīt jebko», absolūti izsmalcināta formas izjūta. Uldis Bērziņš, piemēram, novērtēja Kellija spēju caur skaņu novest dzejoli pie tā saknes. Karjeras sākumā viņš saistījās ar «dziļo tēlu (deep image) skolu» un tad ļoti strauji to pameta.
Varbūt par viņa darbiem var teikt: lasi un ļoti krasi saproti, ka valoda nav domāta saziņai, tā ir buramvārdi, Dieva pēcpuse. Ir tāda dzeja, kas pilnīgi var izmainīt cilvēka uztveri, un, kā jau kāds ir teicis, Kellijā pastāv dziļas šaubas par to, vai apziņa vispār ir derīgs jēdziens (20. gadsimta 60. gados viņš ir cieši saistīts ar okultismu, vēlāk pāriet tibetiešu budismā). Kellijs sarakstījis kādas 80 grāmatas, un tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Viņa dzeja sastāv no prāta pārmaiņām un iespējām tās rosināt — gan lakoniskā, gan izvērstā formā. Paunds rakstīja, ka viņš ir ieradies par vēlu šaubām, savukārt šaubas pilnībā raksturo Kellija dzeju: Dzejnieks ir tas, kam nav, ko teikt, bet kurš pasaka TO.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.