Andrejs Johansons vārdos cēlis spožus pieminekļus Rīgai un tās kultūras cilvēkiem
Neslēpšu, ka Andrejs Johansons (28.01.1922. Rīga—10.03.1983. Stokholma) ir man vistuvākais latviešu esejists. Tālab šo Domuzīmes gadu, kas būs veltīts esejai kā žanram, kam pagātnes kultūrā ir godājama un ražīga vieta, bet ko mūsdienu lasītājs ņem pretī piesardzīgi, varētu teikt — pat pavirši, izvēlējos sākt ar viņa eseju. Latviešu izcilo esejistu vārdus varbūt pat nepieciešams atgādināt. Ne tikai Andreju Johansonu, bet arī Zentu Mauriņu, Konstantīnu Raudivi, Jāni Veseli, Rihardu Rudzīti, Jāni Kadili, Edgaru Dunsdorfu, Anšlavu Eglīti u. c. Esejas žanru brīvvalsts laikā centās aktualizēt redaktors Jānis Grīns, kurš žurnālā Daugava regulāri aicināja daudzus tā laika redzamākos rakstniekus publicēt esejas.
Johansona milzīgais veikums dzimtenē kļuva zināms tikai Atmodas laikā, kaut gan rakstnieks dzīvoja tepat netālu, Zviedrijā, taču — «aiz robežstaba», un tātad bija «nepieņemams kā emigrants». Latvijā neizdeva ne viņa grāmatas, ne publicēja kādu eseju vai zinātnisko rakstu.
Johansons bija tās pirmās latviešu paaudzes pārstāvis, kura savus bērnības un agrās jaunības gadus pavadīja brīvvalstī. Par tiem viņš uzrakstījis šarmantus, informatīvi ļoti piepildītus personisku atmiņu un vēsturisku tēlojumu krājumus Rīgas svārki mugurā (1966) un Visi Rīgas nami skan (1970). Ar šiem darbiem Johansons uzcēla spožu pieminekli gan neatkarīgās Latvijas laika Rīgai, gan tās kultūras cilvēkiem, gan kolorīti tēloja Rīgas vēsturi aizgājušajos gadsimtos.
Tikpat nozīmīga vieta latviešu literatūrā ir viņa esejām. Faktiski ar tām viņš nodibina un aktualizē vēsturiskās esejas žanru. Tās apkopotas piecās grāmatās (Dūmainie spīdekļi, Pakavu dunoņa, Leoparda āda, Pārlaicīgie ceļinieki, Vēja mezgli).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.