Literatūras gardēdis un retumu meklētājs

Viesturs Vecgrāvis
Print Friendly, PDF & Email

Andrejs Johansons vārdos cēlis spožus pieminekļus Rīgai un tās kultūras cilvēkiem

Neslēpšu, ka Andrejs Johansons (28.01.1922. Rīga—10.03.1983. Stokholma) ir man vistuvākais latviešu esejists. Tālab šo Domuzīmes gadu, kas būs veltīts esejai kā žanram, kam pagātnes kultūrā ir godājama un ražīga vieta, bet ko mūsdienu lasītājs ņem pretī piesardzīgi, varētu teikt — pat pavirši, izvēlējos sākt ar viņa eseju. Latviešu izcilo esejistu vārdus varbūt pat nepieciešams atgādināt. Ne tikai Andreju Johansonu, bet arī Zentu Mauriņu, Konstantīnu Raudivi, Jāni Veseli, Rihardu Rudzīti, Jāni Kadili, Edgaru Dunsdorfu, Anšlavu Eglīti u. c. Esejas žanru brīvvalsts laikā centās aktualizēt redaktors Jānis Grīns, kurš žurnālā Daugava regulāri aicināja daudzus tā laika redzamākos rakstniekus publicēt esejas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu