2019_02_szymborska_wislawa_portret_110.png
3 dzejoļi tuvākajiem 100
Ar šo 20. gadsimta dzejnieku trijotni Domuzīme piedāvā cita laikmeta jaunās balsis, sākot ar dažiem, kas šobrīd rakstošajiem varētu būt aizbildņu vietā — tomēr nē, ar viņiem savā ziņā nekad nebūs tās astoņpadsmit gadu starpības poētikas svaigumā, lai tie drīkstētu ieņemt aizbildņu statusu. Viņus neierindot granītpieminekļu kandidātos, kamēr paši turpinām deldēt taustiņus un pārbaudīt piezīmjbloku viegli nodilstošās muguras.
Vislava Šimborska (Wysława Szymborska, 1923—2012), saukta par poļu dzejas karalieni, patiesībā ir daudz laikmetīgāka, nekā jebkāda iztēlojamas vai poētiskas monarhijas pārstāve varētu būt. Viņas caururbjošais skatiens ir ticis galā ar t. s. «viņas laiku» un ironisks, pētošs, sirsnīgs lūkojas tajā, ko cenšamies apdzīvot mēs. Dzejoļi kā skatiena forma. Kāds draugs jautāja, vai Šimborska ir gana tulkota latviešu valodā — salīdzinot ar tādiem savas tautas milžiem kā Zbigņevs Herberts vai Tadeušs Ruževičs, Vislava Šimborska uzmirdz ne tikai publikācijās, bet pat vairākos dzejas krājumos Ulža Bērziņa atdzejojumā — Apsveiksim skudras (1979) un 1998. gadā izdotajā izlasē ar lakonisko titulu Dzeja, kas deva iespēju iepazīt šo autori arī tiem, kas līdz Nobela prēmijas saņemšanai (1996) viņu nebija pamanījuši. Daudzi lielie, desmitos valodu zināmie opusi — par jetiju vai par kaķi tukšā dzīvoklī, vai atombumbu, vai teroristu — ir vairākus desmitus gadu pieejami latviešu valodā. Atrodot šo nelielo vēstījumu un uzlūkojot gleznu, kas minēta darba nosaukumā, sapratu, ka šie spožie «cilvēces vēstures» eksāmena pieraksti ir jāsniedz Domuzīmes lasītājiem, kuri, ar dzeju kopā sagaidījuši Latvijas simtgadi, domājams, vēlēsies ieiet arī nākamajā simtniekā ar kādu vērīga, dzīva skatiena lukturīti; mēs taču aizvien sākam «no jauna». «Iedvesma, lai kas tā arī būtu, dzimst no nemitīga «nezinu»,» autore sacīja savā Nobela lekcijā.
