Izrādē par mākslinieci Aleksandru Beļcovu neatšķetināmi savijas nostalģija pēc neiespējamas pagātnes, avantūras gars un sīkstums
Portretizrādes par Latvijas māksliniekiem nupat iznāk cita pēc citas, turklāt katrai piemīt savs šarms un arī virsuzdevums. Ingas Ābeles Meistars un Aleksandra Ināras Sluckas iestudējumā, man šķiet, ir izrāde par to, ka māksla dzīvē nav galvenais, taču reizēm vienīgais, kā dēļ vēl vērts dzīvot. Un šai izrādei ir sava virsskaņa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.