Zelmas lomā Lāsma Kugrēna, Elmārs — Mārcis Maņjakovs. Foto — Kristaps Kalns.
Nacionālā teātra izrāde Cīrulīši ir smalka, psiholoģiska spēle bez ilūzijām
Salīdzinājums mākslā nudien nav labais tonis, bet, pirms rakstīt par režisora Edmunda Freiberga izrādi, tomēr paskatījos arī Oļģerta Dunkera 1980. gadā tapušo filmu. Jo intriģē fakts, ka dažās pēdējās sezonās notiek aktīva atgriešanās pie nacionālās dramaturģijas padomju mantojuma — Gunāra Priedes, Harija Gulbja lugas kļuvušas par pastāvīgām repertuāra vienībām. (No jauna neatklāts pagaidām palicis nesen mūžībā aizgājušā Paula Putniņa sarakstītais.) Cerēju, ka salīdzinājums palīdzēs saprast, kāpēc teātriem liekas svarīgi vērsties pie aizgājušā, bet vēl neizvērtētā laika, kurā šīs lugas tapušas.
Atbildes varētu būt vairākas: nostalģiska vēlēšanās atgriezties jaunībā, kad zāle bija zaļāka, iespēja paironizēt par absurdiem laikiem un tikumiem vai izrēķināties ar tiem, vai arī — vienkārši uzvest labu dramaturģiju ar spēcīgiem raksturiem, ko nemaitā gadi un politisko sistēmu maiņa.
