Linda Mocebekere, dāvanu gādātāja pansionātu iemītniekiem

Ja ir skaidra vajadzība, īstā palīdzība atnāks, pārliecinājusies labdarības akcijas Laimes eņģeļi rīkotāja Linda Mocebekere.
Foto — Reinis Inkēns

Ja ir skaidra vajadzība, īstā palīdzība atnāks, pārliecinājusies labdarības akcijas Laimes eņģeļi rīkotāja Linda Mocebekere. Foto — Reinis Inkēns

Aicinājumu sagatavot Ziemassvētku dāvanas pansionāta Liepa iemītniekiem Linda pirmoreiz publicēja Facebook pirms pieciem gadiem. «Man pašai vairs nav opīšu un omīšu. Omīte man bija kā mamma,» viņa emocionāli stāsta. Likās netaisnīgi, ka vecie cilvēki tiek aizmirsti, aizvada savas dienas vientulībā. Gribējās sagādāt kādu prieku. Bet, meklējot informāciju sociālajos tīklos, neko līdzīgu neatrada. Un Linda nolēma rīkoties. Nosauca savu ideju par Laimes eņģeļiem. Visiem, kas nes dāvanas, Linda arī lūdz klāt pierakstīt to, kas viņiem ir laime. Miers, mīlestība, saticība ir biežākās atbildes. «Man ir sapnis pēc gadiem izdot grāmatiņu par to, kas Latvijas iedzīvotājiem ir laime.»

Enerģijas Lindai ir daudz — runā un arī rīkojas ātri un izlēmīgi. Ikdiena pagaidām saistīta ar pavisam citu jomu, tomēr ar laiku gribētu labdarību pārvērst par savu nodarbošanos. «Ja dari to, kas tiešām patīk, arī spēks atrodas.» Sarunas laikā Lindas telefonā ik pa laikam iemirdzas jauna ziņa. Cilvēki raksta, lai vienotos par dāvaniņu nodošanu, vai lūdz atbildi uz iepriekš nosūtīto jautājumu. Atsaucība ir liela. «Man labāk šajā laikā zvanīt, jo reizēm nav laika visiem atbildēt.» Pirmssvētku dienās viņa gatavojas negulēt, lai parūpētos, ka dāvanu pasniegšanas pasākumā viss notiktu, kā nākas.

Pirms pieciem gadiem izsapņotā ideja ir vēlusies uz priekšu kā sniega bumba. Dāvanas nogādātas vairākos pansionātos visā Latvijā, sarīkoti svētki arī psihoneiroloģisko un neredzīgo pansionātu iemītniekiem, šogad Laimes eņģeļi atbalsta Elejas bērnunamu. Ja ir skaidra vajadzība, īstā palīdzība atnāks, pārliecinājusies Linda. Pirmajā gadā kāds vīrietis, neko neprasot pretī, sarunāja busiņu, lai varētu atvest dāvanas. Mammas Lindai stāstījušas, ka viņu bērni, izlasot par šo akciju, lūguši pašiem neko nedāvināt, bet aizvest dāvanas uz pansionātu vai bērnunamu. Cilvēki arī rakstījuši, ka paši nolēmuši īstenot līdzīgu ideju un palīdzēt tuvējo pansionātu iemītniekiem. «Reizēm, tikko esmu par kaut ko iedomājusies, neesmu pat ideju paguvusi izteikt, kad kāds jau zvana un piedāvā to realizēt. Piemēram, teātris no Ogres piedāvā uzstāties pasākumā bērnunama bērniem.» Galvenais ir emocijas. Ne jau dāvanas gaida cilvēki, kas vada savas dienas pansionātos, bet uzmanību, rūpes un patiesu interesi. Tāpēc arī dāvanas, ko viņi lūdz, bieži ir pavisam vienkāršas — zeķes, konfektes, kāds lakatiņš. Kāds puisis no bērnunama šogad ļoti gaida zemledus makšķeri un urbi, jo izmakšķerēto pats bērnunamā arī gatavo.

Uz jautājumu, ko pati uzskata par laimi un vēlētos svētkos, viņa atbild ļoti personiski — otru pusīti. Reizēm tik ļoti pietrūkst stiprā pleca, kas atbalstītu pat tad, ja skaidri zini — ceļš, ko esi sācis iet, ir pareizs.

Reklāma

Līdzīgi raksti

1 no 2 miljoniem Mārtiņš Galenieks, speciāli Ir

Māris no Līvbērzes paša spēkiem sakopj Latviju

Māris Strautnieks (34) ir ugunsdzēsējs, kurš brīvajā laikā uzņēmies misiju sakopt Latviju, savācot mežos un ceļmalās netīreļu izmētātos atkritumus. Tas sācies pirms pieciem gadiem vietā, kur pats dzīvo, Līvbērzē Jelgavas pusē, un līdz šim viņš sakopis 173 vietas visā Latvijā. Šis skaitlis katru nedēļu pieaug.

Pirmais, kurš ieraudzīja Taigas čipsti – Atis Ļahs

Ata nofotografētā taigas čipste Foto — no personīgā arhīvaPietika ar piecām sekundēm, lai putnu vērotājs Atis Ļahs 17. oktobra rītā Liepājā pamanītu un nofotografētu taigas čipsti. Tas ir pirmais oficiālais šīs putnu sugas novērojums Latvijā. «Satriecoša sajūta! Milzīgs kaifs,» viņš raksturo emocijas. Par redzēto uzreiz ziņoja vietnē Dabasdati.lv. Tas bija mērķtiecīga darba rezultāts.Taigas čipstes ligzdo Āzijā, kā arī Krievijas Eiropas daļā, bet ziemu dodas pārlaist uz Indiju, Nepālu. Reizēm gan putniem «saplīst kompass», un dienvidu vietā

Roberts Gāže, skaļās lasīšanas čempions

Kad Roberts pats vēl lasīt neprata, kā jau vairumam bērnu, arī viņam vecāki pirms gulētiešanas skaļi lasīja priekšā dažādas grāmatas. «Tas kļuva par rituālu — viņš katru vakaru gaidīja kādu stāstu,» atceras Roberta mamma Laura. Kad zēns paaugās un iemācījās lasīt pats, vēlme dzirdēt jaunus stāstus nerimās — viņš lasīja grāmatas citu pēc citas. «Ģimenē lasa visi, bet tik daudz kā Roberts — neviens!» saka Laura. 12 gadu vecumā zēns ir izlasījis jau vairāk nekā 200 grāmatu. Bibliotekāres sen vairs neprasot uzrādīt lasītāja karti, jo Roberts uz bibliotēku nāk vismaz reizi nedēļā, katru reizi nododot jau izlasītu grāmatu un vietā paņemot ko jaunu. «Visvairāk man patīk detektīvi, bet lasu arī citas grāmatas. Arī no opja grāmatu plaukta, kur nav tik daudz ilustrāciju. Pēdējā, ko lasīju, bija par kādu ģimeni, kas izsūtīta uz Sibīriju,» viņš atklāj. Par lasīto ģimene nereti arī sarunājas. «Mēs runājam gan par pašām grāmatām, gan par tēmām, kas tajās aprakstītas,» saka Roberta mamma. «Tā var daudz iemācīties!» piebalso zēns.Kaut arī interese Robertam veidojusies dabiski, lasīt viņu un skolasbiedrus ar da

Vicečempione — 11 gadus vecā Karolīna

Karolīna labākā! Karolīna labākā! Ar šādu saukli Grobiņas vidusskolas 6. klases skolnieci pēc jauno satiksmes dalībnieku Eiropas finālsacensībām pie skolas sagaidīja klasesbiedri un pedagogi. Karolīna ir viena no četriem bērniem, kas veidoja Latvijas izlasi un septembra beigās Serbijā izcīnīja sudraba godalgu. Vēl komandā bija Anete Pumpure no Gulbenes novada, Marks Gojs no Rīgas 25. vidusskolas un Toms Žuravļovs no Priekuļu pamatskolas.

Jaunākajā žurnālā