Ja ir skaidra vajadzība, īstā palīdzība atnāks, pārliecinājusies labdarības akcijas Laimes eņģeļi rīkotāja Linda Mocebekere. Foto — Reinis Inkēns
Aicinājumu sagatavot Ziemassvētku dāvanas pansionāta Liepa iemītniekiem Linda pirmoreiz publicēja Facebook pirms pieciem gadiem. «Man pašai vairs nav opīšu un omīšu. Omīte man bija kā mamma,» viņa emocionāli stāsta. Likās netaisnīgi, ka vecie cilvēki tiek aizmirsti, aizvada savas dienas vientulībā. Gribējās sagādāt kādu prieku. Bet, meklējot informāciju sociālajos tīklos, neko līdzīgu neatrada. Un Linda nolēma rīkoties. Nosauca savu ideju par Laimes eņģeļiem. Visiem, kas nes dāvanas, Linda arī lūdz klāt pierakstīt to, kas viņiem ir laime. Miers, mīlestība, saticība ir biežākās atbildes. «Man ir sapnis pēc gadiem izdot grāmatiņu par to, kas Latvijas iedzīvotājiem ir laime.»
Enerģijas Lindai ir daudz — runā un arī rīkojas ātri un izlēmīgi. Ikdiena pagaidām saistīta ar pavisam citu jomu, tomēr ar laiku gribētu labdarību pārvērst par savu nodarbošanos. «Ja dari to, kas tiešām patīk, arī spēks atrodas.» Sarunas laikā Lindas telefonā ik pa laikam iemirdzas jauna ziņa. Cilvēki raksta, lai vienotos par dāvaniņu nodošanu, vai lūdz atbildi uz iepriekš nosūtīto jautājumu. Atsaucība ir liela. «Man labāk šajā laikā zvanīt, jo reizēm nav laika visiem atbildēt.» Pirmssvētku dienās viņa gatavojas negulēt, lai parūpētos, ka dāvanu pasniegšanas pasākumā viss notiktu, kā nākas.
Pirms pieciem gadiem izsapņotā ideja ir vēlusies uz priekšu kā sniega bumba. Dāvanas nogādātas vairākos pansionātos visā Latvijā, sarīkoti svētki arī psihoneiroloģisko un neredzīgo pansionātu iemītniekiem, šogad Laimes eņģeļi atbalsta Elejas bērnunamu. Ja ir skaidra vajadzība, īstā palīdzība atnāks, pārliecinājusies Linda. Pirmajā gadā kāds vīrietis, neko neprasot pretī, sarunāja busiņu, lai varētu atvest dāvanas. Mammas Lindai stāstījušas, ka viņu bērni, izlasot par šo akciju, lūguši pašiem neko nedāvināt, bet aizvest dāvanas uz pansionātu vai bērnunamu. Cilvēki arī rakstījuši, ka paši nolēmuši īstenot līdzīgu ideju un palīdzēt tuvējo pansionātu iemītniekiem. «Reizēm, tikko esmu par kaut ko iedomājusies, neesmu pat ideju paguvusi izteikt, kad kāds jau zvana un piedāvā to realizēt. Piemēram, teātris no Ogres piedāvā uzstāties pasākumā bērnunama bērniem.» Galvenais ir emocijas. Ne jau dāvanas gaida cilvēki, kas vada savas dienas pansionātos, bet uzmanību, rūpes un patiesu interesi. Tāpēc arī dāvanas, ko viņi lūdz, bieži ir pavisam vienkāršas — zeķes, konfektes, kāds lakatiņš. Kāds puisis no bērnunama šogad ļoti gaida zemledus makšķeri un urbi, jo izmakšķerēto pats bērnunamā arī gatavo.
Uz jautājumu, ko pati uzskata par laimi un vēlētos svētkos, viņa atbild ļoti personiski — otru pusīti. Reizēm tik ļoti pietrūkst stiprā pleca, kas atbalstītu pat tad, ja skaidri zini — ceļš, ko esi sācis iet, ir pareizs.
