Rakstnieks, kurš saļima zem pārliecīgās vainas svara, tiecās vienot sašķeltās tautas daļas
Guntis Zariņš (18.04.1926. Rīga—10.09.1965. Londona) pieder pie latviešu literatūras enfante terrible, pie trimdas zudušās paaudzes ikoniskajām figūrām. Jāuzsver — pie vistraģiskākajām personībām.
Absolūts godīgums un tiešums, analītiski izvērtējot gan savu, gan valsts pagātni un arī trimdas tagadni. Skaidrs skats uz nežēlīgo laikmetu, kas mūsu tautu bija sašķēlis divās daļās, un ideālista aizrautība, tiecoties vienot vismaz to paaudzi, kas gan šeit, gan tur bija mākslinieciski centrēta un apzinājās savu nacionālo piederību.
Personība, kas ar savu kritisko un sarkastiski žultaino attieksmi pret trimdas konservatīvismu un frāžainu deklaratīvismu strikti nostājās pret emigrācijas «svētajām govīm», pretī likumsakarīgi saņemdams paļas, niknumu un norādes uz «Maskavas aģenta» un «boļševiku pakalpiņa» lomu.
Guntis Zariņš 50. gadu otrajā pusē un 60. gados bija, iespējams, vienīgais ideālists un sapņotājs, kurš, lai arī neilgi, tomēr ticēja paša izlolotajai idejai, ka ir iespējama trimdas un padomiskotās Latvijas jauno dzejnieku un prozistu kopsadarbība vienos izdevumos, varbūt pat paaudzes brālība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.