Ilustrācija — Lizete Upīte
Stāsts
— Un es jums saku — «ticiet, svētlaime caur pazemību nāk», — viņa noteica savā krekšķošajā balsī un plaušās ievilka dūmu no tēva lielās koka pīpes. Tādas, ar izliektu iemuti un paresnu, uz augšu pavērstu galviņu, kur iebērt tabaku. Vienu brīdi šķita, ka virs galvas mezglā saņemtie mati pēkšņi izplešas kā miglājs. Tieši tādā krāsā tie bija. Kad noplaka no mutes un nāsīm izpūstie pīpes garaiņi, pamanīju, ka matu mezgls viņai uz pakauša stāv kā iepriekš. Večas skatiens lika sajusties pavisam neomulīgi, it kā viņa uz grēcinieku baru lūkotos, kas gaida grēku atlaišanu, un es visgrēcīgākā no visiem, jo uz mani viņa pat neskatījās, lai gan nešaubīgi jutu, ka Veča redzēja katru kustību, pat vairāk — katru elpas vilcienu, kas cilāja manu krūšukurvi. Turklāt nez kāpēc man radās sajūta, ka jāelpo mazāk, it kā izliekoties, ka esmu bez elpas.
