Ilustrācija — Lizete Upīte
Esmu dzirdējis un lasījis, ka rakstnieki no saviem darbiem — pabeigtiem romāniem, lugām, dzejas krājumiem — cenšas iespējami ātri tikt vaļā, lai atgūtu elpu un domas tiem tekstiem, kas būs. Pats arī to esmu piedzīvojis, taču ar šajā Domuzīmē publicēto fragmentu no topošā romāna Māra ir otrādi. Ticis vaļā no scenārija rakstīšanas seriālam (runa ir par jauniešu seriālu 16plus, ko primāri sociālajos medijos no septembra demonstrē LTV), drīz vien sapratu, ka nekur vaļā es ticis neesmu, jo stāsts nelaiž mani vaļā.
Viņi — seši jauni cilvēki, ar kuriem es sāku «draudzēties» 2016. gada pavasarī — bija pieņēmuši mani savā lokā un uzstājīgi sacīja, ka seriālā ir pateikta tikai daļa no sākotnēji iecerētā. «Tā taisa kino, ar nemitīgu scenārija īsināšanu,» es taisnojos. Bet šie paliek pie sava — stāsts esot jāizstāsta pilnībā (pilnībā tikai šajā brīdī, protams). Viņi taču piekrituši, ļāvušies tapt uzrakstīti mūsu norunas dēļ, ka šajā stāstā mēs runāsim par divām svarīgām lietām. Pirmkārt, ka pilnvērtīga dzīvošana, dzīves pieredzēšana notiek drosmīgā rīcībā, ne fantāzijās par šādas rīcības iespējamībām. Otrkārt, ka par savu īpašo «es» ir jāpacīnās, ka ir jātiek pāri domai par savu nepareizību, un pusaudža vecumā tas ir īpaši aktuāli. Jāpiekrīt, tāda vienošanās mums bija (pats sev taču nemelosi), tāpēc ķēros pie rakstīšanas, un izskatās, ka mūsu draudzība vēl kādu laiku turpināsies.
