Pieaugšana, briedums kā trūkstošā apzināšanās ir daudzu dzejoļu motīvs
Arvja Vigula Grāmata nostiprina viņa sen sākto lakonisko virzienu krājumu nosaukumu izvēlē (Istaba. Satori, 2009; 5:00. Mansards, 2012), veidojot smalku un viedu kontrastu ar barokāli bagātīgo un blīvo saturu. Var gadīties, ka ar to sākas vesels virziens, jaunlakonisms, piemēram. Vigula grāmata (ir gan gadījies tulkot tāda paša nosaukuma prozas darbu, taču vienkāršības un tiešuma izvēle dažādos Eiropas punktos vienā laikā arī par kaut ko liecina), lasot nodomāju ar zināmām šausmām, iezīmē laikmeta beigas, taču to, vai runa ir par drukas laikmeta, adrešu grāmatu (un tomēr autors iedod norādes, ko meklēt Kapsētā uz salas) vai citām beigām, jāmēģina aptvert lasīšanas gaitā.
Reiz, pieļaujams, nebūs neviena, kas zinās, ko darīt ar šo smaržaino, trauslo un proporcijās tik bieži perfekto priekšmetu; autors ieliek enciklopēdijas šķirkli Grāmatas sākumā, reizē apzīmēdams artefaktu un savu darbu visā ietilpīgumā. Protams, priekšmetu palikšana pagātnē tikai ļauj novērst mūsu uzmanību no tā, kas šajā krājuma sākumdaļā ir gandrīz ik dzejolī kā akacis — cilvēku un laika zūdamība.
Kā teiktu cits jauns un vieds dzejnieks pavisam citā laikmetā, «neklepo, tu aizbiedēsi veļus / kas sanākuši virtuvē un vāra kartupeļus»1. Patiesībā liekas, ka tiem, kam veļi pastāvēja, bija vismaz kaut kāda komunikācijas iespēja, vismaz kaut kāda noteikšana pār telpu un laiku («kur, cilvēk, dēsies, tie ir mūsu veļi / un mūsu virtuve / un mūsu kartupeļi»2). Vigula grāmatā mums un viņiem ir cita hierarhija: «Mēs ēdam no viņu traukiem, / it kā būtu viņu ciemiņi, / ņemam palagus no viņu kumodēm / un izklājam uz gultām, / kuras esam pārbīdījuši, neprasīdami atļauju.» (12) Pagājības liecinieki apdzīvo dzejoļus, un nākamībā var izsist no sliedēm literatūras vēsturniekus: lūk, vērpjamais ratiņš pieminēts dzejolī, 21. gadsimtā, tomēr: «Vērpjamais ratiņš sāk griezties, lente uzņem gaitu. / Skaņas nav, tikai attēls — / pārlieku izgaismots, / it kā īstenība tam būtu izrādījusies par stipru.» (13) Lasītājs tiek iepīts šajā lentē tikai tad, ja spēj sasaistīt vērpjamo ratiņu ar lentes iegriešanos kino. Laika zīmes ierobežo tāpat, kā daždien ierobežo atsauces uz pagātnes gudrajiem, un arī to šajā krājumā ir daudz. Lasi un pamazām sāc justies izredzēts — lai arī iespiests laikā, kur tas viss vēl pastāv līdzās.
Grāmata ir tikai maskējošs nosaukums norēķiniem, ar ko Viguls tās vāku ietvaros nodarbojas. Šķietami spēlīgajā dzejolī Frizētavā ieraugām cilvēka metamorfozi, un ironiskais frizieres apraksts, kas izpelnītos ne vienu vien rindkopu feministiskajā kritikā (krājums kopumā, ja to lūkotu no feminisma skatpunkta, dabūtu veselu… grāmatu), ir tikai piedeva, krāsains smaida gabaliņš uz skarbā fona; matu nogriešana — precīzi piemeklēts simbols vilkmei, kas liek kļūt par «vienaldzīgu un niecīgu, kā visi citi» (16), it kā vedinot atpakaļ pie mazā vai vienkāršā cilvēka idejas no tiem pašiem senajiem laikiem, taču parādot, ka tagad šī ideja vairs nav atdzīvināma. (Pie blakus galdiņa kafejnīcā, kur rakstu šīs rindas, kāds pāris klusās balsīs strīdas par to, vai laiks paiet vai beidzas.)
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.