Īpašie spēles noteikumi • IR.lv

Īpašie spēles noteikumi

Jana Egle. Svešie jeb Miļeņkij ti moi. 2018. Rīga: Latvijas Mediji
Zanda Gūtmane

Janas Egles stāstu krājums Svešie jeb Miļeņkij ti moi izlasāms vienā elpas vilcienā. Jau kopš debijas grāmatas Gaismā esam iepazinuši rakstnieces lakonisko, distancēto stilu un tam kontrastējošo komplicēto saturu, kurā negaidītos veidos atklātībā tiek izcelti apslēpti un baisi gan zemapziņas, gan apziņas slāņi. Jaunajā krājumā šī izgaismošana turpināta, spriedzes un intrigas pavedienus savijot vēl spēcīgākā mezglā, un tas atklājas jau pirmajā, trillera sākumam atbilstošā stāstā Margarita.

Krājuma kopējā struktūrā pirmie divi ir prologa un vienlaikus arī pēdu jaukšanas stāsti, jo tajos vēl gandrīz nav iespējams nojaust turpmāko virzību. Lasot tālāk, atklājas «svešo» īpašie spēles noteikumi, un intriga lasītāju pārņem savā varā, jaunatklāsmes prieks dzen uz priekšu, liekot minēt — vai un kādā veidā tiks piepildītas lasītāja gaidas. Stāsti sazarojas, fokuss no viena varoņa pārceļas pie nākamā, citu pēc cita izceļot tos gaismā, sižeta pavedieni savijas ne tikai šī krājuma robežās, bet aizsniedzas pat līdz vienam iepriekšējā krājuma stāstam. Katrs fokuss rada atkal jaunas attiecību līnijas, pieprasa jaunus skatpunktus, veidojot iespējami bezgalīga un nekad nebeidzama «sazaroto taku dārza» modeli.

Janas Egles varoņu stāsti spraucas ārā gluži kā no Pandoras lādes, kurā iesprostotas ne tikai cilvēku likstas un netikumi, bet arī cerība. Pat tie, kuri vēl nav tikuši ārā, liek par sevi domāt, tā pierādot nebeidzamā stāsta, viena vienīga, mūža garumā rakstāma romāna idejas iespējamību. Kad stāsta starmetis pavērsies Aļevtinas, Sandra, Adriana, Judītes, Haralda un Teofila, un visubeidzot arī Veronikas un Kerijas virzienā, gribas ieraudzīt arī vēl Ģirtu un Oskaru, un, pavisam noteikti, Pašu — dažus varoņus, kuri vēl nav atklājušies, bet kopējā vēstījumā ir nozīmīgi.

Tiesa, rakstniece piedāvā stāstu krājumu, nevis romānu, taču viņas stāsti turas kopā labāk nekā dažs labs lielās formas darbs. Janas Egles veikums rada asociācijas ar senseno stāstniecības principu, kas ir ikviena klasiska romāna pamatā. Kā gan citādi tapuši daži renesanses un arī vēlāku laiku romāni, ja ne virknējot vienu atsevišķu stāstu pēc cita? Noveļu romāns, romāns sāga — šie un citi apzīmējumi literatūras vēsturē pierādījuši iespēju nošķirt stāsta mikrolīmeni un vienlaikus iekļaut to makropasaules kontekstā, kas palīdz saskatīt atsevišķā un vispārējā kopsakarus un mijiedarbi.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu