Dace Vīgante. Tad redzēs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.
«Tad redzēs» ir tieši tāds grāmatas nosaukums, kas lasītājam liek vēl nezināmo tekstu uztvert kā viegli izaicinošu avantūru — sak, tad (jau) lasīs un redzēs, kāds tas būs. Šo pirmo reakciju nemaina autores skaidrojums, ka sava otrā stāstu krājuma nosaukumā izteikusi eksistenciālo izelpu «pēc pārdzīvotā»1. Arī smēķi iekvēlinošā būtne uz Kristas Jūlijas Kreišmanes zīmētā grāmatas vāka it kā gatava nogaidīt.
Taču nav nedz traku pārdzīvojumu, nedz satricinājumu ar smagu izelpu — Vīgante savos stāstos nepieskaras dzīves reālijām tik dziļi un pamatīgi, lai lasītājs izjustu vajadzību apstāties un aizdomāties. Arī bērnu un vecāku attiecību tēlojumā būtiskais drīzāk ir idillisks un sliecas uz «pareizā» parauga pusi. Abi prozas krājumi — gan Ledus apelsīns, gan Tad redzēs — šķiet salīdzināmi ar vieglu, siltu, pat rotaļīgu jūras brīzi, kas lasītājā patiesi spēj raisīt aizkustinājumu, jo autore ļoti centusies radīt tieši labestības spektram raksturīgās izjūtas.
