Vēl viens stāsts par laimīgu bērnību

Tāds ir otrs nosaukums igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas autobiogrāfiskajam darbam Biedrs bērns. Romāns stāsta par smagākajiem padomju okupācijas gadiem, kad cilvēkus represēja bez īpaša iemesla. Bet igauņu rakstniece šo laiku atceras ar gaišumu

Mazā Lēlo laiza saldējumu, sēžot pie frizētavas, kur strādā viņas tēta māsa Anne. Pēkšņi viens no uzraksta burtiem ar blīkšķi nogāžas tieši virs meitenes. Troksnis, stikla šķindoņa, mazliet asinis. «Sabotāža!» vicinādams ieroci, kliedz krievu virsnieks. Bet Annes tante nopriecājas, ka meitenei uzkritis Z burts. Ja būtu kritis I, būtu meiteni nositis. Šī traģikomiskā epizode pieminēta Lēlo Tungalas autobiogrāfiskajā grāmatā Biedrs bērns, pēc kuras motīviem uzņemta viena no Igaunijas simtgades filmām — Monikas Sīmetsas spēlfilma Biedrs bērns (filmu varēs redzēt arī Latvijā). Grāmatas tulkotājs Guntars Godiņš stāsta — Biedrs bērns Igaunijā iemīļoto dzejnieci Lēlo Tungali uznesa uz tāda popularitātes viļņa, ka viņa jūtas vairāk samulsusi nekā aplaimota. Taču grāmata ir fantastiska — maza bērna skatījumā okupētajā Igaunijā piedzīvotās represijas ir šausminošas, taču vienlaikus padomju režīms attēlots līdz smieklīgumam absurds. Grāmata (arī filma) liek raudāt un smieties. Lēlo Tungala māca to, ko reiz viņai iemācījis vectēvs — spītēt ļaunumam ar dzīves sparu. Uzzinājis, ka Lēlo mammu ir apcietinājusi čeka, viņš nav ļāvis tuviniekiem saskumt. «Vai jūs domājat, ka Staļinam kaut ko nozīmētu igauņu tautas bēdīgais gals? Dutki, tas tikai ūdens uz komunistu dzirnavām! Jāēd, jādzer un jāpriecājas līdz dvēseles dziļumiem!»