Dāvis Sīmanis: Žaņa Lipkes tēls ir gandrīz nesasniedzams paraugs mūsdienu cilvēkam

Latviešu kino patlaban piedzīvo sava veida uzplaukumu – valsts īstenotā atbalsta politika ļauj tapt kā dokumentālajam kino, tā arī īsfilmām, animācijas filmām un pilnmetrāžas spēles kino. Ne velti Nacionālā kino centra programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” tiek atbalstītas 16 filmas, arī Dāvja Sīmaņa otrā pilnmetrāžas spēlfilma “Tēvs Nakts”, kas 25. oktobrī piedzīvos pirmizrādi visā Latvijā. Filma “Tēvs Nakts” tapusi programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. Filmas tapšanu atbalsta Nacionālais Kino centrs un ES programma “Radošā Eiropa MEDIA”.

Pašmāju kino ir ļāvis veselai grupai autoru ne vien īstenot savas idejas, bet arī uzlabot savas profesionālās iemaņas. Režisors Dāvis Sīmanis teic, ka kino attīstības veicināšana noteikti ir jāturpina, lai mēs varētu raudzīties nākotnē ar pozitīvu skatu.

 

Simtgades kino programmas ietvaros tapušas patiesi kvalitatīvas filmas. Kāds būs pašmāju kino turpmāk?

Skaidrs, ka Latvijas kino patlaban ir augšupeja, un, manuprāt, lai gan tādas nelielas “paģiras” pēc “simtgades kino dzīrēm” būs, kopumā pašmāju kino politika ir bijusi gana veiksmīga, lai filmu veidošanas apjoms strauji neapsīktu. Jau šobrīd ir vairākas iniciatīvas, kas ļauj nodrošināt šo attīstības tendenču turpināšanos, un ir skaidrs, ka nākotnē zināma pēctecība būs.

Situācija ar valsts simtgadi gan dokumentālajā, gan spēles kino ļāva cilvēkiem aktīvi strādāt, tādējādi kino amatniekiem – režisoriem, scenāristiem, operatoriem, filmu māksliniekiem, u.c. – viņu profesionālā aktivitāte veda  savas pilnveidošanas virzienā. Lai gan pēc simtgades programmas pabeigšanas filmu būs mazāk, pieļauju, ka kino neatgriezīsies pirms simtgades situācijā, kad mazais filmu skaits nevarēja nodrošināt šādu pilnveides procesu un   filmu kvalitāte no tā cieta. Nevar gribēt, ka divas pilnmetrāžas spēlfilmas, kas gada laikā tapa Latvijā, vienmēr būs kvalitatīvas, tā jau būtu tāda jautra atsauce uz kādu savulaik Staļinam piedēvētu izteikumu. Viņš esot vaicājis, cik filmas Padomju savienībā top gada laikā un cik no tām ir labas. Viņam atbildēja, ka top 30 filmas, bet no tām labas esot piecas. Tad nu Josifs Visarionovičs teicis, ka turpmāk ražosim tikai tās piecas. Tā, protams, Latvijā būtu vēlama situācija, bet diemžēl ir jābūt tādam kā testa laukumam jeb darba teritorijai, kur profesionāļi savas amata spējas var uzlabot, galvenais, turpinot regulāri strādāt. Nevar gribēt, ka katra filma izdosies, būs festivālu favorīte un pulcēs lielu skaitu cilvēku.

Kas ir mainījies šo gadu laikā?

Latvijas kino vēl 2000. gadu pirmajā desmitgadē bija stagnējošs, nebija skaidru attīstības tendenču, cilvēki pameta darbu kino industrijā. Panīkums bija jūtams arī filmu mākslinieciskajā kvalitātē. Pēdējos gados tendence ir pretēja  – nesauksim to par jauno vilni, bet šobrīd režisori, trīsdesmitgadnieki, ir ienesuši kino jaunas vēsmas. Viņiem ir jāļauj strādāt, un galu galā tas varbūt arī rezultēsies ar to, ka mums būs tās piecas veiksmīgās filmas katru gadu.

Cik kino veidotājiem būtisks ir valsts atbalsts?

Valsts atbalsts zemēs, kur ir mazāk par četriem miljoniem iedzīvotājiem, kāda ir Latvija, ir vienīgais kino izdzīvošanas veids. Un šeit vienmēr būs dilemma – ko tad valsts atbalsta? Vai tas ir atbalsts kino kā jebkurai citai mākslas formai, attīstot mākslinieciskās izteiksmes kvalitāti, vai arī tādam kino, kas attīsta valstiskus ideālus, vai arī izklaides atbalsts, lai aptvertu pēc iespējas lielākas auditorijas? Manuprāt, valstiskās ideoloģijas atbalsts ir pavisam regresīvs, jo uzspiež filmām un to autoriem noteiktu rāmjus, kas pakārtoti konkrētā brīža politiskajam diskursam.

Latvija valsts atbalsta programmās ir spējusi balansēt starp abiem atlikušajiem variantiem – ir filmas ar lielāku potenciālo auditoriju, un ir filmas ar lielāku māksliniecisko vērtību. Labi, ka Latvijas valsts sniegtajam atbalstam nav bijusi uzspiesta valstiskās piederības nots. Ja filma ir kvalitatīva, tā tāpat veicina valstisko piederību, jo tu vari lepoties, ka šis darbs radīts tajā valstī, kurā tu dzīvo. Skaidrs, ka uzreiz rodas jautājums – kāda tad ir kino pastāvēšanas jēga? Domāju, ka jēga slēpjas kaut kādā trauslā kultūras pārneses procesā, lai sabiedrība varētu turpināt pastāvēt savas kultūras ietvarā. Tas ir arī valsts atbalsta galvenais uzdevums – nodrošināt, lai kultūra paliek dzīva.

Kāds ir bijis jūsu ceļš līdz kino veidošanai?

Es pats ar kino esmu saistīts jau krietnu laiku. Visticamāk, ka galvenais pamudinājums pievērsties kino veidošanai ir tas, ka mani vecāki visciešākajā veidā bijuši saistīti ar kino. Tādēļ jau ļoti agri es nonācu kino laukumā un pie tā pieradu. Kādā brīdī tu aptver, ka kino valoda tev ir kļuvusi saprotamāka un lietojama. Turklāt es piekrītu pavisam ne oriģinālajai domai, ka kino ir tāds privileģēts domāšanas veids, kas veido savus valodiskos tēlus, lai vari nodot salīdzinoši sarežģītus vēstījumus cilvēkiem uztveramā formā. Ja ir sajūta, ka tu to varētu darīt, tad kādā brīdī saproti, ka filmu veidošana ir tavs aicinājums.

Šobrīd jāsaka, ka es, visticamāk, neko citu nemaz nemācētu darīt. Manas studijas bakalaura un maģistra līmenī ir saistītas ar vēsturi, doktorantūrā tās atgriezās pie kino, galu galā novedot pie kombinācijas, ka mana pamatinterese ir saistītas ar vēsturiskā kino specifiku. Jebkura mūsdienu situācija tādā kā spirālveidā attiecas uz pagātnes notikumiem. Varbūt ne tieši, bet tajā ir tādas atklātāk vai slēptāk saredzamas atsauces. Attiecīgi – padziļinātā interese par vēsturi palīdz man domāt arī par filmu sižetiem, par to, kā mēs atskatāmies uz pagātni ar kino palīdzību. Tas ļauj arī vieglāk izprast veidu, kā runāt par vēsturi filmās, lai tā nebūtu tikai izklaidējoša forma, bet veicinātu cilvēku līdzpārdzīvojumu un vēlmi domāt par vēsturi.

Kā radās ideja par filmas “Tēvs Nakts” tapšanu?

Cenšoties aktualizēt vēsturiskus notikumus, esmu veidojis arī savu jaunāko spēlfilmu “Tēvs Nakts”. Man šķiet būtiski skatītājiem nodot vēstījumu par Žani Lipki un viņa ģimenes varonību, vienlaikus pieskaroties vienai no lielākajām katastrofām cilvēces vēsturē – holokaustam. Kādēļ izvēlējos tieši Lipkes personību? Jebkurš režisors ir ieinteresēts sarežģītos un interesantos varoņos, un Lipke tāds ir, turklāt viņš ir viens no unikālākajiem tēliem 20.gs. Latvijā – tas saistīts ar viņa galējām cilvēcības izpausmēm, kas mijas ar azartiskumu, pārdrošību un savas ģimenes drošības upurēšanu, īstenojot ebreju glābšanu Otrā pasaules kara laikā. Šo neskaidro elementu un vēstures mīklu apkopojums Lipkes personībā mani uzrunāja, turklāt šādi varoņi režisoram ir kā medus maize, jo tur jau ir pamats veidot filmu.   Neizskaidrojamais Tevi pievelk kā magnēts.

Kādēļ ir būtiski runāt un nodot vēstījumu par tādiem varoņiem kā Žanis Lipke?

Lipkes personība ir ievērojama, jo viņš ir cilvēks, kurš bijis gatavs uz radikālu lēmumu kritiskā brīdī – bieži vien kāds cits šādu lēmumu nepieņemtu. Mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti viegli aiziet morāles neceļos, tādēļ cilvēki, kuri pieņem humānus lēmumus un kuri ir gatavi parādīt cilvēcību augstākajā formā, pietrūkst. Lipke kalpo par piemēru, un, protams, tas ir arī vēsturiskās situācijas atgādinājums. Vēsture iegrozījās tā, ka holokausts jeb šī totālā traģēdija, liek uzdot jautājumu – ja notiktu kaut kas līdzīgs mūsdienās, vai mēs būtu gatavi rīkoties? Tāpat Lipkes personībā ir kas ļoti interesants – stāsts nav tikai par to, kurš cilvēks būtu vai nebūtu gatavs uz šādu lēmumu, Lipke glābšanu īstenoja, nedomājot par to, kā viņu redz citi. Mūsdienu pasaulē nereti cilvēki kaut ko dara, domājot par to, kā viņus uztvers un novērtēs citi, kā viņi izskatās no malas.

Skaidrs, ka Žanis Lipke nekādas sociālas lomas nespēlēja, viņš ir varonis, kurš pats neapzinājās, ka tas, ko viņš dara, var tikt vērtēta kā varonība. Viņš vienkārši rīkojās, jo Lipkem tas bija dabisks instinkts – cilvēciska lēmuma turpinājums. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ filmai vajadzēja tapt, viena no filmas tēmām tieši ir par šo neapzināto varonību. Šobrīd ir redzams, kā, piemēram, politisko partiju līderi sociālajos tīklos raksta skaļas frāzes un izspēlē savu varonību, bet nav spējīgi to pierādīt ar darbiem, savukārt Žaņa Lipkes tēls ir pilnīgi pretējs. Viņš ir turpat nesasniedzams paraugs mūsdienu cilvēkam.