Pozitīva vīzija pesimismā

Jo skaidrāk zinu, kādu Latviju vēlos redzēt nākotnē, jo vieglāk balsošanas kabīnē ignorēt īstermiņa skandālu troksni

Stāvot uz sarkanā paklāja goda sardzes ielokā, Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites pirmie vārdi no limuzīna izkāpjošajai Vācijas kanclerei Angelai Merkelei bija šādi: «Mums ir tas gods jūs šeit uzņemt», ar žestu it kā atvainojoties par mākoņu segu virs Viļņas. Septembra vidū notikušās Merkeles vizītes laikā pieredzētie nemierīgi laikapstākļi, visticamāk, ātri vien izgaisa no abu līderu apziņas pretstatā nemierīgajai sabiedrībai, kas turpina šūpināt Eiropas kuģi. Premjerministrs Māris Kučinskis pēc 20 minūšu «straujvizītes» ar kancleri žurnālistiem atzina — sarunas centrālā tēma bijusi gaidāmās vēlēšanas Latvijā un Vācijas bažas par to, vai Latvija nemainīs savu ģeopolitisko kursu.

Šajās vēlēšanās izteiktā neapmierinātība ar status quo ir nonākusi sabiedrības diskusiju centrālajā plūsmā. Ir fascinējoši pētīt šīs neapmierinātības cēloņsakarības, jo tās spēks var būtiski izmainīt nākamās Saeimas sasaukumu.

Izslēdzot politiskās angažētības, brutālās varas kāres un rafinēti konstruētu politisko kampaņu maisījuma ietekmi šī nemiera veicināšanā, ir interesanti apskatīt šķietami iluzoru veidojumu — sabiedrības domu. Nesenā Eirobarometra pētījumā 58% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju pauda viedokli, ka viņu labklājības līmenis nākotnē paliks nemainīgs. Šādam rādītājam var būt vairāki savstarpēji pretēji skaidrojumi — vai nu ir iestājusies zināma stabilitātes sajūta par savu dzīves kvalitāti, vai, gluži pretēji, iedzīvotāji netic tam, ka viņu dzīves līmenis nākotnē var uzlaboties.

Interesanta ir vēl kāda aptaujā atspoguļota pretruna. Lai gan vairāk nekā trīs ceturtdaļas aptaujāto ir apmierināti ar savu dzīves kvalitāti, vairāk nekā puse uzskata, ka valsts attīstība iet nepareizajā virzienā. Šis pesimisms iet tandēmā ar pieaugošu neuzticību ne tikai valstij un tās institūcijām, bet arī dažādām citām varas izpausmes formām, arī medijiem. Šādām bažām varētu būt vairāki skaidrojumi — mēs ikdienā redzam pieaugošu saspīlējumu, ar kuru saskaras Eiropas Savienība, autoritārisma nostiprināšanos Krievijā, neapsīkstošu emigrāciju, sabiedrības nevienlīdzību savienojumā ar regulāriem korupcijas skandāliem, kurus no sabiedriskās apziņas dzēš nākamais virsraksts un vilšanās.

Šie sentimenti nereti ir atrodami rafinēti frizētos priekšvēlēšanu aģitācijas materiālos. Tomēr, aktīvi sekojot debatēm, lasot programmas un cenšoties iedziļināties partiju saukļu būtībā, sanāk attapties pie centrālā jautājuma — pēc kādiem kritērijiem izvērtēt man personīgi nepazīstamu cilvēku spēju risināt šos monumentālos izaicinājumus? It sevišķi, ja labākais, ko varu no viņiem saņemt, ir solījums par skaisto nākotnes Latviju un nepilnīgs vērtējums par pagātnes veiksmēm un grēkiem?

Atbildes uz šo jautājumu sarežģī sašķidrinātais piedāvājums. Lai arī Latvijā pakāpeniski sāk iezīmēties Rietumu demokrātijās ierastās partiju ideoloģiskās līnijas, kas atvieglotu lēmuma pieņemšanu, tām joprojām cauri spilgti zaigo izteiktas personāliju politikas pazīmes — populāri uzvārdi un lokomotīves. Tam pa virsu nāk pašas elites politiskajā cīņā dzimušas birkas: koalīcija—opozīcija; komunisti—sorosīti, jaunie—vecie; lielās un mazās partijas un tamlīdzīgi. Neizbrīna fakts, ka, šo sentimentu un trokšņa ieskauts, gandrīz katrs trešais Latvijas iedzīvotājs nav izlēmis, par ko balsot.

Balsošana vēlēšanās arvien biežāk filozofu un sociālo pētnieku aprindās tiek saistīta ar emocijām, nevis loģiku un racionalitāti. Nerunājot par pašu partijas izvēles izdarīšanu, pat došanās balsot nereti tiek dēvēta par paradoksu, jo tas prasa piepūli, pretī nesaņemot tūlītēju un izmērāmu labumu, kas atalgo šīs piepūles veikšanu. Tomēr šo neracionālo izvēļu izdarīšanas kopums ir būtiskākais valsts nākotnes virzības noteicējs, kas ietekmē visu — sākot no piena paku marķējuma veikalā līdz Latvijas nākamās paaudzes zināšanām un spējām.

Abstrahējoties no partiju programmu piedāvājuma izpētes, manuprāt, šī būtiskā lēmuma pieņemšanā palīdz atbilde uz vienu ļoti vienkāršu, bet bieži aizmirstu jautājumu — kāda konkrēti ir mana personīgā vīzija par Latvijas nākotni? Tas nav stāsts par vispārēju priekšstatu. Tā ir personīga vīzija par to, kādā valstī vēlamies dzīvot rīt. Tikai tā ir iespējams atrast to spēku un politiķus, kas mums atrodas vistuvāk. Pieņemot pēdējā brīža lēmumu balsošanas kabīnē, tas, visticamāk, sakņosies īstermiņa skandālos un reakcijās. Jo plašāka ir mana atbilde uz jautājumu par Latvijas nākotni, jo vieglāk ir atbrīvoties no saukļu reakcionārā slazda, kas čukstus diktē sabiedrības gaidas.

Atbildot uz Merkeles jautājumu Kučinskim par Latvijas ģeopolitisko kursu, es teiktu, ka simtgades vēlēšanās Latvijā tas var mainīties. Tas nav garantēts. Tāpat nav garantēta valsts attīstība un nobrieduši politiķi. Arī mūsu katra personīgā pozitīvā vīzija to negarantēs, taču tā palīdzēs darbu pie valsts attīstības turpināt arī pēc 6. oktobra.