Attīstība ekonomikā kopumā šogad bijusi apmēram tāda, kādu varēja gaidīt gada sākumā. Turklāt, ievērojot finanšu pakalpojumu eksportā notikušo, tajā ir arī pozitīvā pārsteiguma elements. Taču apstrādes rūpniecība pēc diviem spēcīgas izaugsmes gadiem ir sagādājusi vilšanos – nozares izlaide pirmajā pusgadā augusi vien par 3,4%. Gadā kopumā varētu būt 4-5%, bet tas ir mazāk par 6%, kas šķita ticams vērtējums gada sākumā.
Apakšnozaru kontrasti padziļinās
Līdzīgi kā pērn, dažas nozares attīstās izcili. Jauki, ka tās ir jomas, kurās arī tālākas perspektīvas ir labas, tādējādi to īpatsvara pieaugums palielina potenciālo visas rūpniecības izaugsmes tempu. Piemēram, auto daļu ražošana pieaugusi par 30,9%, elektrisko iekārtu ražošana par 16,2%, ķīmijas — par 11,2%. Elektronikā pirmais pusgads bija neparasts, izlaide auga tikai par 2,7%, bet jūnijā pieaugums gada griezumā atgriezās ierastajā divciparu skaitļu zonā – 13,8%, cerēsim, ka gada sākums bija pārpratums. Straujā celtniecības, kā arī celtniecības pakalpojumu eksporta attīstība panāca nemetālisko minerālu ražošanas kāpumu par 10,4%.
Vienlaikus arvien skaidrāk saskatāmas krīzes pazīmes vairākās nozarēs, kuras var dēvēt par “tradicionālajām”, un kuras mēdz vienkāršoti un neprecīzi ieskaitīt zemas pievienotās vērtības kategorijā. Pārtikas ražošana gada griezumā samazinājusies par 1,2% pusgadā un par jau diezgan kritiskiem 6,3% jūnijā. Galvenā “vaininiece” ir piena nozare, kurā izlaide saskaņā ar CSP datiem pusgadā bijusi par ~14% mazāka nekā pirms gada. No nozares pārstāvju puses gan ir dzirdēti protesti pret šādu vērtējumu, taču statistikas datu apšaubīšana uz sadzīviskas pieredzes bāzes ir slikts stils. Ražošana pusgadā par 9,2% samazinājusies dzērienu, bet par 3,9% — tekstila nozarē. Ļoti iespējams, ka šīs nozares cieš darbaspēka izmaksu kāpuma dēļ, šāda riska esamība jau iepriekš bija skaidri apzināta un makro analītiķu komentāros bieži piesaukta.
Zemas pievienotās vērtības nozare Latvijā noteikti nav kokapstrāde, vismaz runājot par ražīgumu uzņēmumos, kuri nodrošina produktu pamatmasu, ap 4/5. Ir daudz uzņēmumu ar lielu kopējo darbinieku skaitu, kuri diezgan maz dod kopējā izlaidē, bet stipri ietekmē vidējo ražīgumu. Kokapstrāde jūnijā gada griezumā auga par 8,6%, bet te palīdzēja bāzes efekts un veiksme. Pieaugums pirmajā pusgadā kopumā ir daudz reālistiskāki 3,4%, kas ir labs rezultāts šai nozarei.
Reģioniem jāražo rūpniecība
Apstrādes rūpniecība ir galvenā preču eksporta “autore”. Latvijas ekonomika var augt, arī pateicoties pakalpojumu eksportam. Rīgā tieši tā tas notiks. Taču apstrādes rūpniecība ir absolūti nepieciešama pārējiem valsts reģioniem.
No vienas puses, var cerēt, ka situācija uzlabosies “pati par sevi”. Iespējams, taču nevajadzētu uz to paļauties.
Šā gada notikumi nozarē Latvijā un Baltijā rāda, ko vajadzētu darīt. Pirmkārt, ir ļoti nepieciešams aktīvāks pašvaldību darbs investīciju piesaistē. Plaši izziņotie un lielu skaudību radījušie Kauņas panākumi auto detaļu ražotāju piesaistē lielā mērā ir pilsētas mēra iniciatīvas nopelns. Latvijā ir pilsētas, kuras attīstītās, un pilsētas, kuras neattīstās. Nosaucot labos piemērus, kas noteikti nav vienīgie, šobrīd vispirms nāk prātā Liepāja, Ventspils un Jelgava. Tās ir pilsētas, kurās investīciju piesaiste ir bijusi pašvaldību prioritāte, darbos nevis vārdos. Tā kā nodarbināto skaits un algas valstī kopumā aug, tāds nākotnes scenārijs kā komfortabla stagnācija pilsētām un novadiem gluži vienkārši nav iespējams. Būs vai nu strauja attīstība, vai pilnīgs krahs. Kāda (bijušā) augsta līmeņa pašvaldību pārstāvja privātā sarunā paustā vēlme noteikt pienākumu saņemt novada vadītāja atļauju dzīvesvietas maiņai vienlaikus ir dziļi muļķīga un ģeniāli raksturo lietas būtību.
Ne tikai lētāk, bet arī gudrāk
Cits svarīgs politikas mērķis ir elektrības cenu samazināšana. Tas prasīs smalku kompromisu starp elektrības ražotāju un patērētāju interesēm. Obligātās iepirkumu komponentes (OIK) radītais sadārdzinājums ir bijis pārāk liels, līdz pērnajam gadam apmēram trīs reizes lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Šogad slogs ir jau samazināts, taču kopējie OIK maksājumi kā daļa no IKP vienalga vairāk nekā divkārt pārsniegs abu kaimiņvalstu līmeni. Kā pareizi norāda Ekonomikas ministrija, atbalsts ir jāsamazina līdz Baltijas vidējam līmenim. Visi ministrijas piedāvātie ilglaicīgie risinājumi ir apspriešanas vērti.
Var diskutēt par piedāvāto pārejas variantu laikā līdz 2021. gadam. EM ierosina atkārtoti ieviest subsidētās enerģijas nodokli, kas jau tika lietots, lai samazinātu subsīdiju slogu. Tas šo mērķi var sasniegt arī šoreiz, taču varbūt gudrāk būtu subsīdiju lielumu samazināt ar projektu atdeves līmeņa (IRR – internal rate of return) regulēšanu. Tas ļautu samazināt izmaksas patērētājiem, vienlaikus neradot tik lielu risku, ka uzņēmumi, kuri ir leģitīmi un labticīgi paļāvušies uz atbalsta solījumiem, nonāk finanšu grūtībās. OIK atbalstītie projekti ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuri ir īstenoti jau pirms ilgāka laika, ir sevi atpelnījuši, un jebkurš valsts atbalsts ir papildu sviesta kārta uz maizes. Ir tādi, kuros lielas investīcijas ir veiktas tikko, kuru rentabilitāte ir mērena jau pie esošā regulējuma, to jau ir samazinājuši tādi negaidīti notikumi kā krasais šķeldas cenas kāpums. Taču šī pieeja ir sarežģītāka, prasa vairāk darba un apgrūtina iespaidīgu paziņojumu sniegšanu priekšvēlēšanu periodā.
Autors ir bankas “Luminor” ekonomists
Pagaidām nav neviena komentāra