Pa kurām sliedēm?

Juku laiki nozīmēja arī to, ka 1918. gada vasarā Latvijas teritorijā pastāvēja piecu dažādu platumu sliežu ceļi

Kara cirstās rētas bija redzamas ne tikai lauku apvidos, ko bija šķērsojušas frontes līnijas. Viena no Rīgai tuvām vietām, kuru karš pamatīgi pārvērta, bija Sloka. Pirms kara te dzīvoja ap 8000 cilvēku, bet 1918. gada vasarā vairs tikai 2000. Pilsētiņā nebija nevienas ēkas, kas būtu palikusi neskarta. Lielākos postījumus bija nodarījuši krievu armijas karavīri, kuri iepriekšējos gados malkas trūkuma dēļ bija sadedzinājuši žogus, durvis, piebūves un pat atsevišķas dzīvojamās ēkas. 1918. gadā gan iedzīvotājiem bija izdevies labi iekopt piemājas dārziņus, kas solīja bagātīgu sakņu un augļu ražu. Tas bija ļoti nepieciešams, jo par pārtikas kartītēm Slokā esot izsniegta tikai maize. Savukārt vienīgās algotā darba iespējas apkārtnē — tranšeju nojaukšana.

Iedzīvotāju skaits bija stipri sarucis arī kādā vietā pašā Rīgā — Zaķu salā. Kara laikā bija slēgtas uz tās izvietotās koku fabrikas. Ļoti apgrūtināta bija pat nokļūšana uz salas. Agrāk no dzelzceļa tilta bija ierīkotas laipas kājāmgājējiem, tagad vienīgā iespēja bija kuģītis vai laiva.

Jūlija vidū kāda žurnālista uzmanību Rīgā bija piesaistījuši «ielu bērni» jeb zvirbulēni, kā viņš tos nosauca. Bariņos uz ielām pulcējas trūcīgi ģērbti zēni un meitenes, kuri aug bez pieaugušo uzraudzības. Viņu kailās kājas, arī seju un visu augumiņu klāj bieza netīrumu kārta. Lūdzot naudu garāmgājējiem, viņi bieži vien pulcējas pilsētas apstādījumos, arī Vērmaņdārzā. Sapulcējušies lielākā grupā, šie bērni kļuva nekaunīgāki un uzbāzīgāki, kāvās savā starpā un apsaukāja garāmgājējus. Autors noslēdz savu stāstu: «Žēl noskatīties šādos zvirbulēnos, kam nav, kas uzrauga, un kam jāaiziet jau tik agri bojā, pazūdot dzīves dubļos…» Vismaz daļa no ielu bērniem tiešām nonāca līdz likumpārkāpumiem. Piemēram, 22. jūlijā prese ziņoja par diviem apcietinātiem 16 gadus veciem puikām, kuri iepriekšējo deviņu dienu laikā bija veikuši septiņas zādzības. Pie viena atrada 15 mūķīzerus.

Šajā laikā par nozīmīgu pārvietošanās līdzekli tuvākos un tālākos maršrutos bija kļuvis dzelzceļš. Infrastruktūras atjaunošana notika visā Latvijā. 20. jūlijā prese ziņoja, ka sākts darbs pie Jūrmalas dzelzceļa staciju atjaunošanas. Rīgas—Tukuma līnijā karadarbības rezultātā pilnībā bija nodedzinātas, piemēram, Asaru, Ķemeru un Tukuma stacijas. Līdz šim vācu karavīri no jauna bija uzbūvējuši tikai kauju laikā nodedzināto Smārdes staciju. Iedzīvotājus gan brīdināja, ka nākamajā ziemā, lai taupītu ogles, plānots apkurināt tikai tos vilcienus, kas būs ceļā ilgāk par divām stundām, kā tas jau pagājušajā ziemā darīts Vācijā.

26. jūlijs. Lielāki darbi uz dzelzceļa šajā laikā bija saistīti ar pašu dzelzceļa sliežu pārveidošanu. 26. jūlijā oficiāli noslēdzās vilciena sliežu pārlikšana atpakaļ uz «krievu sliežu platumu» (1524 mm) Vidzemē. Pēc Rīgas ieņemšanas 1917. gada 3. septembrī un tai sekojošajām cīņām vācu—krievu fronte kādu laiku bija sadalījusi Vidzemes dzelzceļa līnijas divās daļās. Vācu okupācijas vara pārveidoja dzelzceļa sliedes atbilstoši savam standartam (1435 mm), lai varētu izmantot savas lokomotīves un vagonus. Kad 1918. gada martā pēc kauju beigām saprata, ka krievu karaspēks Igaunijā un Vidzemē pametis gana daudz vilcienu sastāvu, nolēma izmantot abus sliežu platumus. Kā vieta, kur mainījās standarts, bija izvēlēta Rīga. Tas ļāva nodrošināt, ka krievu standarta dzelzceļš sniedzās līdz Rīgas ostai, lai ar kuģiem izvedamās kravas nebūtu jāpārkrauj divreiz. Bet Vācijas virzienā no Rīgas joprojām izmantoja vācu platuma sliedes un vilcienu sastāvus. Vēl Latvijā tika izmantotas triju dažādu platumu šaursliežu dzelzceļa līnijas.