«Ātrā palīdzība»

Rīgā bija tikai divi rati pēkšņi sasirgušo nogādāšanai slimnīcā — pa vienam katrā Daugavas pusē

Rīdzinieki bija ieguvuši iespēju reizi diennaktī precizēt pulksteņa laiku. Andrejostā šim nolūkam bija ierīkota «sirēna — laika paziņotāja taure», kas sāka skanēt plkst. 11.59 un 30 sekundēs un skanēja līdz 12.00.

Šajās dienās presē ziņoja, ka Kurzemes mežos savairojušās no muižnieku īpašumiem tur speciāli savestās un kara laikā izklīdušās mežacūkas. Tās posta zemnieku sējumus un kartupeļu laukus. Pēdējā laikā mežacūku bari novēroti Talsu apkārtnē, tās gan esot ļoti tramīgas un sev tuvumā cilvēkus nelaižot.

Par vienu no deficīta precēm visā Latvijā bija kļuvusi petroleja. Tas veicināja elektriskās apgaismošanas ierīkošanu dzīvojamajās telpās pilsētās. Rīgas spēkstacijas ar elektrību atsāka nodrošināt arī Jūrmalu — jūlija vidū vadu līnijas bija atjaunotas jau līdz pat Priedainei un sākta kabeļu vilkšana pāri Lielupei, stiprinot tos pie tilta. Elektrību Rīgā ieguva vairākās elektrostacijās, dedzinot ogles vai to trūkuma gadījumā malku. Viena no stacijām atradās Andrejsalā, vēl viena — blakus Vācu teātra (tagad — Nacionālās operas un baleta) ēkai.

Rīgas iedzīvotājiem pieprasījumi par elektrības ievilkšanu bija jāiesniedz pilsētas elektrības iestādē Basteja bulvārī Nr. 10. Rakstot pieprasījumu, bija jānorāda dzīvokļa lielums, vēlamais lampu skaits, vēlamais «sveču gaišums», kā arī vai tuvumā jau ir pieslēgums.  Jaunajiem pieslēgumiem noteica limitu — viena lampa 10 — 25 sveču gaišumā uz katru istabu. Gan jaunu, gan lietotu aprīkojumu elektrības pieslēguma ievilkšanai privātpersonas varēja iegādāties par pilsētas noteiktām cenām elektrotehniskajās darbnīcās. Taču visiem to nepietika, jo sevišķi — skaitītāju. Tas lika meklēt citus veidus, kā aprēķināt maksāšanas tarifus.

Zigfrīds Anna Meierovics. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

12. jūlijā   Latviešu pagaidu nacionālā padome apstiprināja pilnvaru Zigfrīdam Meierovicam kā pirmajam latviešu diplomātiskajam pārstāvim ārzemēs, nozīmējot viņu par pilnvaroto pie Lielbritānijas valdības Londonā. Jau jūlija sākumā viņš no Petrogradas bija devies ceļā uz Stokholmu, bet no turienes uz Londonu.

Jūlija otrajā nedēļā   presē Rīgā bija aktualizēts jautājums par slimnieku vai nelaimes gadījumā cietušo nogādāšanu slimnīcā. Agrāk Rīgā par to bija rūpējusies Ātrās ārsta palīdzības biedrība, kas pēc 14 gadus ilgas darbošanās bija beigusi pastāvēt. 1918. gada vasarā šos pienākumus uzticēja ugunsdzēsējiem. Šāda prakse bija pārņemta no Vācijas. Pacientu transportēšanai bija sagatavoti pa vieniem ratiem katrā Daugavas pusē, gatavi doties ceļā 2–3 minūtes pēc paziņojuma saņemšanas. Ratus pavadīja feldšeris un slimnieku nesēji — ugunsdzēsēji, kuri šo dežūru laikā bija atbrīvoti no došanās uz ugunsgrēka vietu. Feldšeri un arī kāds ārsts, kurš bija uzņēmies virsuzraudzību, bija ar atbilstošu pieredzi, jo agrāk bija darbojušies iepriekš pieminētajā biedrībā. Apzinoties, ka tikai divi slimnieku rati Rīgā nav pietiekams skaits, plānoja palielināt tos līdz pieciem — pa vieniem katrā Rīgas ugunsdzēsēju iecirknī.

Slimnieku pārvešana gan bija maksas pakalpojums, vismaz no dzīvesvietas uz slimnīcu. Ja pašiem trūka līdzekļu, nācās vispirms vērsties pēc atbalsta pašvaldības iestādē, kas atbildēja par trūcīgajiem, pēc tam ar saņemtajiem dokumentiem doties uz policiju, kas tad arī deva rīkojumu slimnieku transportēt uz slimnīcu bez maksas. Protams, šāda kārtība neļāva slimniekiem ātri saņemt nepieciešamo palīdzību.